Aleksandrs BEĻAJEVS - NOGRIMUŠO KUĢU sala

Здесь есть возможность читать онлайн «Aleksandrs BEĻAJEVS - NOGRIMUŠO KUĢU sala» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1970, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Героическая фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

NOGRIMUŠO KUĢU sala: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «NOGRIMUŠO KUĢU sala»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

A.BEĻAJEVS
NOGRIMUŠO KUĢU sala
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1970
Aleksandrs Beļajevs, ko latviešu lasītāji pazīst kā romāna «Cilvēks amfībija» autoru, ir viens no padomju fantastikas pamatlicējiem.
Sajā grāmatā ietverts A. Beļajeva garais stāsts «Nogrimušo Kuģu sala» uri romāns «Profesora Dovela galva». Sie darbi raksturo rakstnieka apbrī­nojami daudzpusīgo daiļradi. Labi pārzinādams zinātnisko materiālu, viņš risina aizraujošu sižetu un liek lasītājam ar neatslābstošu interesi sekot savu varoņu gaitāqj. Lasītājs aizmirst, ka darbo­jošās personas ir nereālas, un kopā ar tām pār­dzīvo neparastus notikumus.
Mākslinieks M. Svidlers
No krievu valodas tulkojuši S. Abzalone un V. Haustnanis
RAKSTNIEKS — PĀRDROŠU SAPŅU LOLOTĀJS
Tautas dzejniekam Jānim Sudrabkalnam ir miniatūra «Kuģu būvētāji». Pie Daugavas attekas divi puišeļi drāž kuģīšus no priežu mizas un iedomās skata pašu radīto tvaikoņu tālās gaitas pasaules jūrās un okeānos." Priežu mizas kuģīšus plašajos ceļos izvada zēnu sapņi. Dzejnieks saka: «Kas bija dzīve, kas bija cilvēks bez liela sapņa? Akmens, kas pēc neauglīgas dzīves pelēks un salts iegrimst kapa smiltīs. Sapnim jābūt lielam, ilgām dedzīgām, gribai cietai — tad sākas cīņa par sapni, tad dzīve kļūst kvēla un pie­vilcīga, tad cilvēkam vērts dzīvot.»
Drosmīgs sapnis lika cilvēkam lidot un apgūt kosmosa telpu, sapnis devis iespēju izdarīt visneparastākās operācijas un pārvei­dot dabu. Ja cilvēku kopš mūžseniem laikiem nebūtu vadījusi tieksme sapņot un fantazēt, nez vai šodien varētu priecāties par izcila­jiem zinātnes sasniegumiem. Nemierpilna­jiem fantastiem bieži vien nācies cīnīties
pret aizspriedumu un dogmu šķēršļiem, vēs­tures dažādos laikos viņi likušies bīstami vai smejami, un tomēr arvien viņi raidījuši savas iedomu bultas cauri neizpētītās, neapgūtās, neizzinātās nakts tumsai. Pārdrošo fantastu saimei pieder Zils Verns, šo plejādi pārstāv arī padomju zinātniski fantastiskās literatū­ras žanra aizsācējs un izkopējs Aleksandrs Beļajevs. Latviešu lasītāji rakstnieku pazīst kā romāna «Cilvēks amfībija» autoru, skatī­tāji iemīļojuši tāda paša nosaukuma filmas varoni ētiski skaidro Ihtiandru, kas spēj dzī­vot gan uz zemes, gan ūdens dzelmē.
Aleksandrs Beļajevs dzimis 1884. gadā toreizējās Krievijas nomaļā guberņas pilsētā Smoļenskā. Jau agrā bērnībā par nākamā rakstnieka labākajiem draugiem kļūst Zila Verna romānu un stāstu varoņi, vēlāk viņš aizrautīgi lasa Herberta Velsa romānus. Alku kārajam jauneklim tuva un saprotama liekas rakstnieku fantastu radītā pasaule.
A. Beļajevs mācās universitātes juridiskajā fakultātē un konservatorijā. Ikdiena ir grū­tību pilna, un, lai nopelnītu studijām iztiku, jauneklis strādā visdažādākos darbus: spēlē orķestrī, glezno dekorācijas, raksta laikrak­stiem korespondences. Aktīvu žurnālistisko darbību A. Beļajevs. sāk 1910. gadā. Arī pēc studiju beigšanas nākamais rakstnieks bieži maina darba vietas un profesijas: viņš bijis aktieris, audzinātājs bērnu namā, fotogrāfs, milicijas vecākais inspektors, bibliotekārs,
Izglītības tautas komisariāta juriskonsults. ģ
Aleksandrs Beļajevs meklēja dzīvē jaunus iespaidus un iespēju sevi izteikt, līdz 1925. gadā viņš pievēršas vienīgi rakstniecībai un kļūst par profesionālu literātu.
Cilvēks ilgas pēc tālēm izlolo dažādos apstākļos. Citam tās ir kalnu gāles, kas rada ilgas sniegties augstāk, citam līdzena stepe iedveš plašuma alkas. Tomēr gadās arī, ka cilvēks viskvēlākos sapņus izauklē tad, kad apstākļi viņu noveduši grūtā situācijā. Tā no­tiek arī ar Aleksandru Beļajevu. Drosmīgas ieceres vada viņu jau kopš bērnības. Zēns grib lidot un ir pārliecināts, ka to spēs. Viņš uzrāpjas uz šķūņa jumta un lēc, bet zemes pievilkšanas spēks ir pārāk liels, puisēns krīt, un viņa lidojums beidzas nelaimīgi: mugurkaula lūzums. Ilgs laiks nu jāpavada gultā, pilnīgā miera stāvoklī. Pārbaudījumu mērs ar to nav pilns. Lūzuma sekas vēl ilgi manāmas, un 1916. gadā uzliesmo saasinā- jums, sākas mugurkaula tuberkulozes pro­cess. Trīs garus gadus Aleksandrs Beļajevs atkal ir pilnīgi piesaistīts gultai, iejozts ģipsī. Viņš var pakustināt vienīgi galvu, citas kustības jaunietim liegtas. Arī vēlāka­jos gados slimība reižu reizumis liek rakst­niekam palikt gultā. Tad viņš allaž raugās ārā pa logu, veras debesīs, un domā, domā …
Izeju no dzīves skarbās īstenības viņš rod fantāzijā, iztēle ļauj viņam staigāt, kustē­ties, iztēle dod viņam iespēju piepildīt tajā brīdī neiespējamo. Aleksandrs Beļajevs pievēršas zinātniskās fantastikas žanram. 1925. gadā žurnālā parādās stāsts «Profe­sora Dovela galva», ko vēlāk (1937. gadā) Aleksandrs Beļajevs pārveido par romānu.
Izmantodams profesora Dovela eksperi­mentu rezultātus, viņa asistents Kerns, nonā­vējis profesoru, atdzīvina viņa galvu. Dove- lam sākas pavisam savāds, neiedomājams dzīves veids: viņa galva strādā, domā, jūt, profesors sapņo un ilgojas, bet ir absolūti bezspēcīgs un bezpalīdzīgs, jo viņam nav ķermeņa.
Grāmatā neparasti spilgti notēlotas profe­sora Dovela galvas izjūtas. Tēlojuma pamatā ir paša rakstnieka pārdzīvojumi slimības laikā.
Lasot romānu, liekas: kā gan rakstniekam var ienākt prātā šāda absurda situācija — no ķermeņa atdalītas cilvēka galvas eksis­tence. Beļajevs kādreiz lasījis par Brauna- Sekāra eksperimentiem. Šis zinātnieks bija mēģinājis atdzīvināt mirušu cilvēku. Zināt­niski fantastiskās literatūras priekšrocība ir tā, ka autors var likt piepildīties visnereālā­kajiem sapņiem. Zinātniskā fantastika saista sapni ar dzīves realitāti: arī Aleksandra Beļajeva romānu pamatā ir zinātnes atklā­jumi vai eksperimenti. Taču rakstnieks saviem varoņiem dod iespēju piepildīt to, ko sava laika zinātne vēl nevarēja.
Tikko bija iespiests A. Beļajeva romāns, par to sāka dzīvi interesēties Ļeņingradas medicīnas institūta studenti, notiek pat īpašs seminārs, kurā iztirzā grāmatā risinātās problēmas no medicīnas aspekta. Semināra darbā toreiz piedalās arī profesors Ņegov- skis, kas daudzus gadus vēlāk kā pirmais medicīnas vēsturē atdzīvinājis cilvēku, kam iestājusies klīniskā nāve. 1925. gadā daudzas A. Be|ajeva darbā izklāstītās idejas likās fantastiskas un pārdrošas. Taču vēl vakar neiespējamo šodien medicīna padarījusi par iespējamu. Svarīgākais šajā ziņā ir cilvēka fantāzijas lidojums.
Aleksandra Beļajeva doma rosījusies vis­dažādākajos virzienos, un rakstnieks savos romānos arvien centies izplest cilvēka iespēju loku. Mēs pazīstam un esam sara­duši ar mūsu mīļo, zaļo zemi. Bet vēl ir okeānu dzīles, ir kosmosa izplatījums, kas cilvēkam paver neaptverami plašas iespaidu bagātības.
A. Beļajeva romānu varoņi spēj dzīvot gan virs zemes, gan ūdenī, spēj lidot, viņi var mainīt seju un izskatu. Romāna «Cil­vēks, kas atguvis seju» varonis kinoaktieris Tonio Presto bijis ārkārtīgi neglīts, taču izskats viņam palīdzējis iemantot populāra komiķa slavu. Doktora Corna izgudrotie iekšējās sekrēcijas preparāti dod iespēju arēji pārvērsties, un Tonio Presto kļūst par skaistuli. Bet līdz ar to viņš zaudē sa.vu bagātību, zaudē slavu — skatītāji mīlējuši un cienījuši populāro neglīto Tonio. Aktierim jāuzsāk skaudra cīņa par tiesībām strādāi, par tiesībām dzīvot.
Vairākos romānos un stāstos A. Beļajevs pievēršas kosmosa tēmai, bet arī tai dots viņa • daiļrades pamatproblēmai raksturīgs pavērsiens — tā ir rakstnieka tieksme papla­šināt cilvēka iespēju robežas, viņa drošā ticība cilvēka prāta varenumam.
Tāpat kā citus zinātniski fantastiskos romānus, arī kosmosa tēmai veltītos darbus A. Beļajevs pamato ar nopietnām attiecīgās zinātnes nozares studijām, viņš iepazīstas ar K. Ciolkovska teorijām par starpplanētu lido­jumiem. Kad ievērojamais krievu zinātnieks izlasījis A. Beļajeva grāmatu «Lēciens nebūtība» (1933), viņš atsauksmē raksta: «No visiem man zināmajiem tulkotajiem un oriģinālstāstiem par starpplanētu lidojumiem A. Beļajeva romāns man šķiet vissaturīgā­kais un zinātniskākais.» K. Ciolkovska idejas caurstrāvo A. Beļajeva romānu «Zvaigzne KEC» (1936).
Aleksandra Beļajeva romānos stingri ievē­rota žanra specifika: rakstnieks skaidri apzi­nājies, ka rada darbus zinātniskās fantasti­kas un piedzīvojumu literatūras žanrā. Autors prot cieši samezglot romāna darbību, tās gaitā ievijas arvien jauni, asi pagriezieni. Viņa darbus lasot, pārņem sajūta, kāda rodas, ātri braucot pa kalnainu apvidu: aiz katra ceļa līkuma paveras jauna, pārstei­dzoša aina.
A. Beļajeva romāni pievilcīgi ar to, ka skaidri izteikto piedzīvojumu literatūras žanru rakstnieks piesātina ar pamatotu psi­holoģisko attieksmju un filozofisku pārdomu tēlojumu. Romānā «Profesora Dovela galva» viens no interesantākajiem tēliem ir Brike. Katrā ziņā vajag būt pavisam dīvainai sajū­tai, ieraugot pie savas galvas jaunu ķer­meni. Varbūt no medicīnas viedokļa nav gluži pārliecinoša jauniegūtā ķermeņa iedarbe uz Brikes galvu, kā tas attēlots romānā, taču literārā jā ziņā viņas rakstura pārtapšana atklāta interesanti.
Kāda no romāna «Profesora Dovela galva» nodaļām saucas «Labais un ļaunais»; tajā rakstnieks aizvada lasītāju līdz pārdomām par plašām filozofiskām kategorijām. Viss romāns īstenībā balstīts uz labā cīņu ar ļauno: cēlsirdīgais, krietnais profesors Dovels un noziedzīgais Kerns. Šie raksturi pārstāv divas pretējas kategorijas, un A. Be­ļajevs noteikti liek triumfēt taisnībai, patiesī­gumam, labajam.
Kaut arī romānā tik skaidri izvērsta labā un ļaunā antitēze, rakstnieks nemīl saVus varoņus krāsot tikai ar vienu krāsu. Nelietī­gajam profesoram Kernam piemīt izcila ķirurga talants, drausmīgās «psihiatriskās slimnīcas» galvenais ārsts Ravino tēlots kā patiešām prasmīgs psihologs.
Šaja, grāmatā ievietotais garais stāsts «Nogrimušo Kuģu sala» (1926—1927) ir A. Beļajeva pirmais plašākais darbs, tajā vēl nejūt nobrieduša rakstnieka rokrakstu; te vairāk saista spraigais sižeta risinājums un autora neizsīkstošā fantāzija.
Aleksandrs Beļajevs droši ieņem vadošo vietu padomju zinātniski fantastiskā žanra rakstniecībā. Viņš radījis pāri par piecdesmit darbiem savā iemīļotajā literatūras nozarē. Kopš 1931. gada Aleksandrs Beļajevs apme­tas uz dzīvi Puškinas pilsētā netālu no Ļeņingradas. Puškinas parki ir kā radīti fan­tāzijas ceļiem. Puškinā slimība viņu atkal piekaļ gultai. Rakstnieks no jauna sāk risi­nāt domu par cilvēka iespēju lidot bez lidma­šīnas. Viņš rada jaunu varoni Arielu, kas var pacelties gaisā, lidot un izjust cilvēka visva- renumu. Fantāzija rakstniekam atkal ļāva piepildīt neiespējamo. Līdz nācās pielikt punktu «Arielam» — pēdējam viņa romā­nam —, nācās pielikt punktu dzīvei. 1942. gada 6. janvārī Aleksandra Beļajeva sirds aprima. No dzīves aizgāja sapņotājs.
«Gandrīz puse dzīves ir sapņi, Un gandrīz puse sapņu kļūst dzīve» —
šie Imanta Auziņa vārdi izsaka arī Alek­sandra Beļajeva būtību.
Viktors Hausmanis

NOGRIMUŠO KUĢU sala — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «NOGRIMUŠO KUĢU sala», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Ritēja vienmuļas dienas.

Mis Kingmane ātri vien iejutās saimnieces lomā. Viņa rosījās pa virtuvi, mazgāja veļu, uzturēja kārtībā ēdamistabu un «salonu» — nelielu, mājīgu kajīti, kur viņiem tikās pava­dīt vakarus pirms gulētiešanas.

Grūtais jautājums, kā izturēties un nostā­dīt sevi jaunā, viņai svešā sabiedrībā, atrisi­nājās pats no sevis. Pret Simpkinsu viņa izturējās ar labsirdīgu ironiju, ar Gatlingu nodibinājās vienkāršas, draudzīgas attiecī­bas. Vēl jo vairāk, Gatlings viņu interesēja ar savu noslēpumaino likteni un raksturu. Aiz takta sajūtas viņa ne tikai nekad neiz- jautāja Gatlingu par viņa pagātni, bet arī neļāva Simpkinsam runāt par to, kaut gan detektīvs vairākkārt Gatlinga nostbūtnē mēģināja pastāstīt par viņa «briesmīgo noziegumu».

Viņi labprāt runājās vakaros, kad saule rietēja, beiguši kārtot savu nelielo saimnie­cību. Simpkinss nīka sargtornī, meklēdams kuģa dūmus — glābiņa, profesionāla triumfa un solītā atalgojuma vēstnesi.

Sīs domu apmaiņas bija pārliecinājušas mis Kingmani, ka viņas sarunu biedrs ir izglītots, taktisks un labi audzināts. Arī Gat- lingam sarunas ar asprātīgo mis Kingmani acīmredzot bija patīkamas. Viņa stāstīja sava Eiropas ceļojuma atmiņas un smīdi­nāja Gatlingu, dodama negaidītus raksturo­jumus redzētajam.

— Šveice? Tās ir kalnu ganības tūristiem. Es pati esmu apbraukājusi visu pasauli, bet ienīstu šos atgremojošos divkājus ar Bede- keru astes vietā. Viņi ar saviem skatieniem ir nozīžļājuši visu daba§ skaistumu.

Vezuvs? Sīks vīrelis, kas kūpina draņķīgu cigāru un izliekas briesmīgi cienīgs. Jūs neesat redzējuši Kolorado kalnu grēdu? f-fēsa smaile, Lonsa smaile, Aranho smaile — tie gan ir kalni. Es^ nemaz nerunāju par tādu milzeni kā 8800 metru augsto Everestu. Vezuvs salīdzinājumā ar tiem ir kucēns.

Venēcija? Tur var dzīvot tikai vardes. Gondoljers vadāja mani pa galvenajiem kanāliem, gribēdams parādīt medaļas spožo pusi, visas šīs pilis, statujas un citus jauku­mus, kas aiz mitruma nosūbējuši, un acīgās anglietes. Bet es liku, lai viņš ved mani pa vienu no mazajiem kanāliem, — nezinu, vai pateicu pareizi, bet gondoljers saprata un

pēc atkārtotas pavēles negribīgi ievirzīja gondolu šaurā kanālā. Man gribējās redzēt, kā dzīvo paši venēcieši. Tas bija šausmīgi. Kanāli ir tik šauri, ka var sarokoties ar kai­miņu, kas dzīvo pretējā pusē. Ūdens kanālā ož pēc pelējuma, pa virsu peld apelsīnu mizas un visādi gruži, ko met ārā pa logiem. Šajās akmens aizās nekad neieskatās saule. Un bērni, nelaimīgie bērni! Viņiem nav, kur parotaļāties. Bāli, rahītiski, viņi sēd uz palo­dzēm, riskēdami iekrist netīrajā kanālā, un skumjām lielu cilvēku acīm vēro garām braucošo gondolu. Es nemaz neesmu pārlie­cināta, vai viņi prot staigat.

— Bet kas tad jums Itālijā patika? …

Te viņu saruna tika pārtraukta visnegaidī­tākajā veidā.

— Rokas augšā!

Viņi atskatījās un ieraudzīja Simpkinsu, kas bija pacēlis revolveri pret Gatlinga krū­tīm.

Detektīvs jau sen ieklausījās viņu sarunā, gaidīdams, vai Gatlings nesāks runāt par savu noziegumu. Pārliecinājies, ka saruna ir nevainīga, Simpkinss nolēma debitēt jaunā lomā — «spert piesardzības soļus un novērst noziegumu».

— Mis Kingmane, — viņš svinīgi iesāka, —dienesta pienākums un godīga cilvēka pienā­kums liek man brīdināt jūs par briesmām. Es vairs nevaru pieļaut šīs sarunas divatā. Man jāatklāj jums, mis Kingmane, ka Gatlings ir bīstams noziedznieks, un bīstams vispirmām

kārtām jums, sievietēm. Viņš nogalināja jaunu lēdiju, iepriekš iepinis viņu savas daiļ­runības tīklos. Nogalināja un aizbēga, bet es, Džims Simpkinss, viņu notvēru, — viņš nobeidza un ar lepnumu vēroja, kāds būs efekts.

Nevar teikt, ka efekts būtu tāds, kādu viņš bija gaidījis.

Mis Kingmane tiešām bija samulsusi, satraukta un aizvainota, taču drīzāk par viņa negaidīto iejaukšanos, nevis par runas saturu.

Bet jaunais cilvēks nemaz neizskatījās pēc noziedznieka, ko satriecis atmaskojums. Kaut gan stobrs bija vērsts pret Gatlingu, viņš savā parastajā mierā piegāja pie Simpkinsa, pēc īsas cīņas izrāva revolveri, aizsvieda to sānis un klusi teica:

— Jums acīmredzot vēl nepietiek ar des- mittūkstoš dolāriem, kas jums apsolīti, lai dažām personām būtu tas prieks ieraudzīt mani uz elektriskā krēsla. Tikai jaunkundzes klātbūtne attur mani no pelnītas izrēķināša­nās ar jums.

Mis Kingmane pārtrauca strīdu.

— Dodiet man vārdu, — viņa teica, tuvo­damās vīriešiem un vērsdamās galvenokārt pie Simpkinsa, — ka šādas scēnas vairs neatkārtosies. Par mani neraizējieties, mister Simpkins, man aizbildņi nav vajadzīgi. Aiz­mirstiet savus rēķinus līdz tam laikam, kamēr nebūsim nokāpuši uz zemes. Šeit mēs esam trīs — tikai trīs bezgalīga okeāna vidū.

Kas zina, kas mūs vēl gaida? Varbūt katrs no mums būs nepieciešams otram briesmu brīdī. Kļūst vēsi, saule norietējusi. Laiks šķirties. Ar labu nakti!

Un viņi devās uz savām kajītēm.

IV. sargasu jūra

Džimam Simpkinsam tonakt nebija laba gulēšana. Viņš grozījās kojā savā kajītē un ausījās. Viņam visu laiku šķita, ka Gatlings atrodas tepat tuvumā, zogas klāt, lai izrēķi­nātos ar viņu, atriebtos, varbūt nogalinātu. Skan soļi, kaut kur nočīkst durvis … Detek­tīvs šausmās pietrūkās sēdus.

«Nē, viss ir klusu, tikai izlicies… Ak, velns parāvis, kāda tveicīga nakts! Turklāt vēl moskīti un odi neliek mierā. Kā visi šie spārnotie nešķīsteņi varēja gadīties okeāna vidū? Vai nu es murgoju, vai tuvumā atro­das sauszeme. Varbūt iet atspirdzināties?»

Simpkinss jau citas naktis bija gājis atspirdzināties tvaikoņa rūmē, kur atradās konservu un vīna krājumi.

Viņš bez starpgadījumiem aizkļuva līdz turienei, tumsā taustīdamies pa pazīstama­jām ejām, un jau bija iekampis krietnu malku ruma, kad piepeši izdzirdēja dīvainu čaboņu. Šajā labirintā bija grūti saprast, no kuras puses nāk skaņas. Simpkinss sajuta krūtīs aukstumu.

«Meklē. Neko teikt, jauki spēlēt paslēpes.

Kaut nu tikai līdz rītam neatrastu. Tad vaja­dzēs lūgt mis Kingmanes aizstāvību.» Un viņš, elpu aizturējis, aizlavījās uz rūmes tālāko kaktu, gandrīz pie paša apšuvuma. Tieši tur, aiz apšuvuma, piepeši atskanēja švīkstoņa, it kā no jūras dzīlēm izpeldējis nezināms briesmonis ar grubuļainu ādu ber­zētos gar kuģa bortu. Noslēpumainās skaņas kļuva aizvien stiprākas. Un pēkšņi Sim­pkinss sajuta, ka visu tvaikoni sadrebina mīksts grūdiens. Ne viļņi, nedz piekrastes akmeņi nevarēja izraisīt tik dīvainu zvalstī- Šanos. Sekoja vēl daži grūdieni kopā ar apslāpētu rūkoņu.

Simpkinsu pārņēma cilvēka tālo senču dzīvnieciskās šausmas, stindzinošas šausmas, ko rada nezināmais. Posts tam, kas nespēj uzreiz pārvarēt šīs bailes: tad aklie, dzīvnie­ciskie instinkti aptumšo prātu, paralizē gribu, pašsavaldīšanos.

Simpkinss juta, ka pakausi apdveš auk­stums un mati saslejas stāvus. Viņam šķita, ka sajūt katra mata kustību. Mežonīgi rēk­dams, klupdams un krizdams viņš metās augšup, uz klāju.

Pretī nāca Gatlings. Simpkinss, aizmirsis visu, izņemot bailes no nezināmā, gandrīz vai metās apskaut to, no kura tikko bija slē­pies kā pele alā.

— Kas tur ir? — viņš prasīja, svelpjoši šņākuļodams (nervu spazmas bija aizžņau- gušas rīkli), un sagrāba Gatlingu aiz rokas.

— Es zinu tikpat daudz kā jūs … Kuģis mīksti sazveLās uz sāniem, tad priekšgals iegrima un atkal pacēlās. Es uz ātru roku saģērbos un iznācu paskatīties.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «NOGRIMUŠO KUĢU sala»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «NOGRIMUŠO KUĢU sala» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
Aleksandrs Grīns
ALEKSANDRS GRĪNS - IZLASE SĀRTĀS BURAS
ALEKSANDRS GRĪNS
ALEKSANDRS PUŠKINS - PASAKA PAR ZELTA GAILĪTI
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS - DUBROVSKIS
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS VOLKOVS - UGUNĪGAIS MarĀnu dievs
ALEKSANDRS VOLKOVS
ALEKSANDRS BEĻAJEVS - PAZAUDĒTĀ SEJA
ALEKSANDRS BEĻAJEVS
Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-2.DAĻA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo
Aleksandrs Dimā
Отзывы о книге «NOGRIMUŠO KUĢU sala»

Обсуждение, отзывы о книге «NOGRIMUŠO KUĢU sala» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x