Aleksandrs BEĻAJEVS - NOGRIMUŠO KUĢU sala

Здесь есть возможность читать онлайн «Aleksandrs BEĻAJEVS - NOGRIMUŠO KUĢU sala» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1970, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Героическая фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

NOGRIMUŠO KUĢU sala: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «NOGRIMUŠO KUĢU sala»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

A.BEĻAJEVS
NOGRIMUŠO KUĢU sala
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1970
Aleksandrs Beļajevs, ko latviešu lasītāji pazīst kā romāna «Cilvēks amfībija» autoru, ir viens no padomju fantastikas pamatlicējiem.
Sajā grāmatā ietverts A. Beļajeva garais stāsts «Nogrimušo Kuģu sala» uri romāns «Profesora Dovela galva». Sie darbi raksturo rakstnieka apbrī­nojami daudzpusīgo daiļradi. Labi pārzinādams zinātnisko materiālu, viņš risina aizraujošu sižetu un liek lasītājam ar neatslābstošu interesi sekot savu varoņu gaitāqj. Lasītājs aizmirst, ka darbo­jošās personas ir nereālas, un kopā ar tām pār­dzīvo neparastus notikumus.
Mākslinieks M. Svidlers
No krievu valodas tulkojuši S. Abzalone un V. Haustnanis
RAKSTNIEKS — PĀRDROŠU SAPŅU LOLOTĀJS
Tautas dzejniekam Jānim Sudrabkalnam ir miniatūra «Kuģu būvētāji». Pie Daugavas attekas divi puišeļi drāž kuģīšus no priežu mizas un iedomās skata pašu radīto tvaikoņu tālās gaitas pasaules jūrās un okeānos." Priežu mizas kuģīšus plašajos ceļos izvada zēnu sapņi. Dzejnieks saka: «Kas bija dzīve, kas bija cilvēks bez liela sapņa? Akmens, kas pēc neauglīgas dzīves pelēks un salts iegrimst kapa smiltīs. Sapnim jābūt lielam, ilgām dedzīgām, gribai cietai — tad sākas cīņa par sapni, tad dzīve kļūst kvēla un pie­vilcīga, tad cilvēkam vērts dzīvot.»
Drosmīgs sapnis lika cilvēkam lidot un apgūt kosmosa telpu, sapnis devis iespēju izdarīt visneparastākās operācijas un pārvei­dot dabu. Ja cilvēku kopš mūžseniem laikiem nebūtu vadījusi tieksme sapņot un fantazēt, nez vai šodien varētu priecāties par izcila­jiem zinātnes sasniegumiem. Nemierpilna­jiem fantastiem bieži vien nācies cīnīties
pret aizspriedumu un dogmu šķēršļiem, vēs­tures dažādos laikos viņi likušies bīstami vai smejami, un tomēr arvien viņi raidījuši savas iedomu bultas cauri neizpētītās, neapgūtās, neizzinātās nakts tumsai. Pārdrošo fantastu saimei pieder Zils Verns, šo plejādi pārstāv arī padomju zinātniski fantastiskās literatū­ras žanra aizsācējs un izkopējs Aleksandrs Beļajevs. Latviešu lasītāji rakstnieku pazīst kā romāna «Cilvēks amfībija» autoru, skatī­tāji iemīļojuši tāda paša nosaukuma filmas varoni ētiski skaidro Ihtiandru, kas spēj dzī­vot gan uz zemes, gan ūdens dzelmē.
Aleksandrs Beļajevs dzimis 1884. gadā toreizējās Krievijas nomaļā guberņas pilsētā Smoļenskā. Jau agrā bērnībā par nākamā rakstnieka labākajiem draugiem kļūst Zila Verna romānu un stāstu varoņi, vēlāk viņš aizrautīgi lasa Herberta Velsa romānus. Alku kārajam jauneklim tuva un saprotama liekas rakstnieku fantastu radītā pasaule.
A. Beļajevs mācās universitātes juridiskajā fakultātē un konservatorijā. Ikdiena ir grū­tību pilna, un, lai nopelnītu studijām iztiku, jauneklis strādā visdažādākos darbus: spēlē orķestrī, glezno dekorācijas, raksta laikrak­stiem korespondences. Aktīvu žurnālistisko darbību A. Beļajevs. sāk 1910. gadā. Arī pēc studiju beigšanas nākamais rakstnieks bieži maina darba vietas un profesijas: viņš bijis aktieris, audzinātājs bērnu namā, fotogrāfs, milicijas vecākais inspektors, bibliotekārs,
Izglītības tautas komisariāta juriskonsults. ģ
Aleksandrs Beļajevs meklēja dzīvē jaunus iespaidus un iespēju sevi izteikt, līdz 1925. gadā viņš pievēršas vienīgi rakstniecībai un kļūst par profesionālu literātu.
Cilvēks ilgas pēc tālēm izlolo dažādos apstākļos. Citam tās ir kalnu gāles, kas rada ilgas sniegties augstāk, citam līdzena stepe iedveš plašuma alkas. Tomēr gadās arī, ka cilvēks viskvēlākos sapņus izauklē tad, kad apstākļi viņu noveduši grūtā situācijā. Tā no­tiek arī ar Aleksandru Beļajevu. Drosmīgas ieceres vada viņu jau kopš bērnības. Zēns grib lidot un ir pārliecināts, ka to spēs. Viņš uzrāpjas uz šķūņa jumta un lēc, bet zemes pievilkšanas spēks ir pārāk liels, puisēns krīt, un viņa lidojums beidzas nelaimīgi: mugurkaula lūzums. Ilgs laiks nu jāpavada gultā, pilnīgā miera stāvoklī. Pārbaudījumu mērs ar to nav pilns. Lūzuma sekas vēl ilgi manāmas, un 1916. gadā uzliesmo saasinā- jums, sākas mugurkaula tuberkulozes pro­cess. Trīs garus gadus Aleksandrs Beļajevs atkal ir pilnīgi piesaistīts gultai, iejozts ģipsī. Viņš var pakustināt vienīgi galvu, citas kustības jaunietim liegtas. Arī vēlāka­jos gados slimība reižu reizumis liek rakst­niekam palikt gultā. Tad viņš allaž raugās ārā pa logu, veras debesīs, un domā, domā …
Izeju no dzīves skarbās īstenības viņš rod fantāzijā, iztēle ļauj viņam staigāt, kustē­ties, iztēle dod viņam iespēju piepildīt tajā brīdī neiespējamo. Aleksandrs Beļajevs pievēršas zinātniskās fantastikas žanram. 1925. gadā žurnālā parādās stāsts «Profe­sora Dovela galva», ko vēlāk (1937. gadā) Aleksandrs Beļajevs pārveido par romānu.
Izmantodams profesora Dovela eksperi­mentu rezultātus, viņa asistents Kerns, nonā­vējis profesoru, atdzīvina viņa galvu. Dove- lam sākas pavisam savāds, neiedomājams dzīves veids: viņa galva strādā, domā, jūt, profesors sapņo un ilgojas, bet ir absolūti bezspēcīgs un bezpalīdzīgs, jo viņam nav ķermeņa.
Grāmatā neparasti spilgti notēlotas profe­sora Dovela galvas izjūtas. Tēlojuma pamatā ir paša rakstnieka pārdzīvojumi slimības laikā.
Lasot romānu, liekas: kā gan rakstniekam var ienākt prātā šāda absurda situācija — no ķermeņa atdalītas cilvēka galvas eksis­tence. Beļajevs kādreiz lasījis par Brauna- Sekāra eksperimentiem. Šis zinātnieks bija mēģinājis atdzīvināt mirušu cilvēku. Zināt­niski fantastiskās literatūras priekšrocība ir tā, ka autors var likt piepildīties visnereālā­kajiem sapņiem. Zinātniskā fantastika saista sapni ar dzīves realitāti: arī Aleksandra Beļajeva romānu pamatā ir zinātnes atklā­jumi vai eksperimenti. Taču rakstnieks saviem varoņiem dod iespēju piepildīt to, ko sava laika zinātne vēl nevarēja.
Tikko bija iespiests A. Beļajeva romāns, par to sāka dzīvi interesēties Ļeņingradas medicīnas institūta studenti, notiek pat īpašs seminārs, kurā iztirzā grāmatā risinātās problēmas no medicīnas aspekta. Semināra darbā toreiz piedalās arī profesors Ņegov- skis, kas daudzus gadus vēlāk kā pirmais medicīnas vēsturē atdzīvinājis cilvēku, kam iestājusies klīniskā nāve. 1925. gadā daudzas A. Be|ajeva darbā izklāstītās idejas likās fantastiskas un pārdrošas. Taču vēl vakar neiespējamo šodien medicīna padarījusi par iespējamu. Svarīgākais šajā ziņā ir cilvēka fantāzijas lidojums.
Aleksandra Beļajeva doma rosījusies vis­dažādākajos virzienos, un rakstnieks savos romānos arvien centies izplest cilvēka iespēju loku. Mēs pazīstam un esam sara­duši ar mūsu mīļo, zaļo zemi. Bet vēl ir okeānu dzīles, ir kosmosa izplatījums, kas cilvēkam paver neaptverami plašas iespaidu bagātības.
A. Beļajeva romānu varoņi spēj dzīvot gan virs zemes, gan ūdenī, spēj lidot, viņi var mainīt seju un izskatu. Romāna «Cil­vēks, kas atguvis seju» varonis kinoaktieris Tonio Presto bijis ārkārtīgi neglīts, taču izskats viņam palīdzējis iemantot populāra komiķa slavu. Doktora Corna izgudrotie iekšējās sekrēcijas preparāti dod iespēju arēji pārvērsties, un Tonio Presto kļūst par skaistuli. Bet līdz ar to viņš zaudē sa.vu bagātību, zaudē slavu — skatītāji mīlējuši un cienījuši populāro neglīto Tonio. Aktierim jāuzsāk skaudra cīņa par tiesībām strādāi, par tiesībām dzīvot.
Vairākos romānos un stāstos A. Beļajevs pievēršas kosmosa tēmai, bet arī tai dots viņa • daiļrades pamatproblēmai raksturīgs pavērsiens — tā ir rakstnieka tieksme papla­šināt cilvēka iespēju robežas, viņa drošā ticība cilvēka prāta varenumam.
Tāpat kā citus zinātniski fantastiskos romānus, arī kosmosa tēmai veltītos darbus A. Beļajevs pamato ar nopietnām attiecīgās zinātnes nozares studijām, viņš iepazīstas ar K. Ciolkovska teorijām par starpplanētu lido­jumiem. Kad ievērojamais krievu zinātnieks izlasījis A. Beļajeva grāmatu «Lēciens nebūtība» (1933), viņš atsauksmē raksta: «No visiem man zināmajiem tulkotajiem un oriģinālstāstiem par starpplanētu lidojumiem A. Beļajeva romāns man šķiet vissaturīgā­kais un zinātniskākais.» K. Ciolkovska idejas caurstrāvo A. Beļajeva romānu «Zvaigzne KEC» (1936).
Aleksandra Beļajeva romānos stingri ievē­rota žanra specifika: rakstnieks skaidri apzi­nājies, ka rada darbus zinātniskās fantasti­kas un piedzīvojumu literatūras žanrā. Autors prot cieši samezglot romāna darbību, tās gaitā ievijas arvien jauni, asi pagriezieni. Viņa darbus lasot, pārņem sajūta, kāda rodas, ātri braucot pa kalnainu apvidu: aiz katra ceļa līkuma paveras jauna, pārstei­dzoša aina.
A. Beļajeva romāni pievilcīgi ar to, ka skaidri izteikto piedzīvojumu literatūras žanru rakstnieks piesātina ar pamatotu psi­holoģisko attieksmju un filozofisku pārdomu tēlojumu. Romānā «Profesora Dovela galva» viens no interesantākajiem tēliem ir Brike. Katrā ziņā vajag būt pavisam dīvainai sajū­tai, ieraugot pie savas galvas jaunu ķer­meni. Varbūt no medicīnas viedokļa nav gluži pārliecinoša jauniegūtā ķermeņa iedarbe uz Brikes galvu, kā tas attēlots romānā, taču literārā jā ziņā viņas rakstura pārtapšana atklāta interesanti.
Kāda no romāna «Profesora Dovela galva» nodaļām saucas «Labais un ļaunais»; tajā rakstnieks aizvada lasītāju līdz pārdomām par plašām filozofiskām kategorijām. Viss romāns īstenībā balstīts uz labā cīņu ar ļauno: cēlsirdīgais, krietnais profesors Dovels un noziedzīgais Kerns. Šie raksturi pārstāv divas pretējas kategorijas, un A. Be­ļajevs noteikti liek triumfēt taisnībai, patiesī­gumam, labajam.
Kaut arī romānā tik skaidri izvērsta labā un ļaunā antitēze, rakstnieks nemīl saVus varoņus krāsot tikai ar vienu krāsu. Nelietī­gajam profesoram Kernam piemīt izcila ķirurga talants, drausmīgās «psihiatriskās slimnīcas» galvenais ārsts Ravino tēlots kā patiešām prasmīgs psihologs.
Šaja, grāmatā ievietotais garais stāsts «Nogrimušo Kuģu sala» (1926—1927) ir A. Beļajeva pirmais plašākais darbs, tajā vēl nejūt nobrieduša rakstnieka rokrakstu; te vairāk saista spraigais sižeta risinājums un autora neizsīkstošā fantāzija.
Aleksandrs Beļajevs droši ieņem vadošo vietu padomju zinātniski fantastiskā žanra rakstniecībā. Viņš radījis pāri par piecdesmit darbiem savā iemīļotajā literatūras nozarē. Kopš 1931. gada Aleksandrs Beļajevs apme­tas uz dzīvi Puškinas pilsētā netālu no Ļeņingradas. Puškinas parki ir kā radīti fan­tāzijas ceļiem. Puškinā slimība viņu atkal piekaļ gultai. Rakstnieks no jauna sāk risi­nāt domu par cilvēka iespēju lidot bez lidma­šīnas. Viņš rada jaunu varoni Arielu, kas var pacelties gaisā, lidot un izjust cilvēka visva- renumu. Fantāzija rakstniekam atkal ļāva piepildīt neiespējamo. Līdz nācās pielikt punktu «Arielam» — pēdējam viņa romā­nam —, nācās pielikt punktu dzīvei. 1942. gada 6. janvārī Aleksandra Beļajeva sirds aprima. No dzīves aizgāja sapņotājs.
«Gandrīz puse dzīves ir sapņi, Un gandrīz puse sapņu kļūst dzīve» —
šie Imanta Auziņa vārdi izsaka arī Alek­sandra Beļajeva būtību.
Viktors Hausmanis

NOGRIMUŠO KUĢU sala — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «NOGRIMUŠO KUĢU sala», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Jūs tā domājat? Šī ķēdīte vēl nav jūs pārliecinājusi? — Detektīvs pakustināja vieglu, bet stipru važu, ar kuru Gatlinga kreisā roka bija piekalta pie kojas metāla stieņa.

— Jūs esat naivs, kā jau daudzi ģeniāli cilvēki. Vai tad važas ir loģisks pierādī­jums? Bet labāk neiedziļināsimies filozofijā.

— Un turpināsim spēli. Es pieprasu revanšu, — Simpkinss nobeidza.

— Diez vai mums tas izdosies. Kuģis šūpojas aizvien stiprāk, un var gadīties, ka figūras sajūk, iekams mēs būsim beiguši spēli.

— Kā tas būtu saprotams, — arī pārnestā nozīmē? — Simpkinss, uzstādīdams kauliņus, jautāja.

— Kā jums tīk.

— Jā, pamatīgi šūpo. — Un viņš izdarīja gājienu.

Kajīte bija smacīgi un karsti. Ta atradās zem ūdens līnijas, netālu no mašīnu telpas, kura kā spēcīga sirds tricināja sienas un pil­dīja tuvākās kajītes ar ritmisku troksni. Spē­lētāji klusēdami centās nosargāt šaha gal­diņa līdzsvaru.

Šūpoja aizvien stiprāk. Vētra plosījās kā traka. Tvaikonis sazvēlās uz kreisajiem -sāniem, lēnām izlīdzinājās. Atkal … Vēl… Kā piedzēries …

Šaha figūras aizripoja. Simpkinss nogāzās uz grīdas. Gatlingu noturēja ķēde, bet tā sāpīgi iegriezās viņa rokas delmā, ap kuru bija aplikta aproce.

Simpkinss izlamājās un apsēdām uz grīdas.

— Šeit ir drošāk. Zināt, Gatling, man nav labi… šitā … jūras slimība. Es vēl nekad neesmu piedzīvojis tik briesmīgu šūpošanu. Es likšos gulēt. Bet. .. vai jūs neaizbēgsit, ja man kļūs slikti?

— Katrā ziņā, — Gatlings, ierīkodamies

kojā, atbildēja. — Saraušu ķēdi un aiz­bēgšu … metīšos viļņos. Man vairāk pa prā­tam haizivju sabiedrība … ■

— Jūs jokojat, Gatling. — Simpkinss aiz- rāpās līdz kojai un vaidēdams apgūlās.

Viņš nepaspēja izstiepties, kad jauns drausmīgs trieciens, kas satricināja visu H kuģi, izsvieda viņu no gultas. Kaut kur krakšķēja, šķindēja, trokšņoja, dunēja. Augšā bija dzirdami kliedzieni un kāju dipoņa, un, pārskanēdama visu šo daudzbalsīgo troksni, pēkšņi satraucoši iekaucās sirēna, kas deva signālu: «Visi uz klāja!»

Pārvarēdams nogurumu un vājumu, turē­damies pie sienām, Simpkinss devās uz dur­vīm. Viņš bija līdz nāvei pārbijies, bet mēģināja to neizrādīt ceļabiedram.

— Gatling! Tur kaut kas ir noticis. Es iešu paskatīties. Piedodiet, bet esmu spiests ieslēgt jūs! — Simpkinss nokliedza. /

Gatlings nicinoši uzlūkoja detektīvu un nekā neatbildēja.

Šūpošanās turpinājās, tomēr varēja manīt, ka tvaikoņa priekšgals lēnām grimst.

Pēc dažām minūtēm durvīs parādījās Simpkinss. No viņa lietusmēteļa straumēm plūda ūdens. Detektīva sejā bija lasāmas šausmas, kuras viņš 'vairs nemēģināja slēpt.

— Katastrofa .. . Mēs grimstam … Tvai­konim ir sūce… Kaut gan neviens īsti nezina .. . Gatavo laivas … pavēlē'ts aplikt korķa vestes… Taču nevienu vēl nelaiž laivā. Saka, ka kuģim esot diez kādas tur

šķērssienas, varbūt vēl nenogrimšot, ja tur kaut ko tādu izdarīšot, velns zina, ko … Pa­sažieri cīnās ar matrožiem, kas viņus dzen nost no laivām . .. Bet es, ko es lai iesāku? — viņš kliedza, uzbrukdgms Gatlingam tā, it kā tas būtu visu detektīva nelaimju vaini­nieks. — Ko es lai iesāku? Glābjos pats un uzmanu jūs? Var gadīties, ka mēs nonā­kam dažādās laivās, un jūs droši vien aiz­bēgsit.

— Vai tad tas jums nav mierinājums? — Gatlings smīnēdams jautāja un rādīja ķēdi, ar kuru bija piekalts.

— Es taču nevaru palikt kopā ar jums, velns parāvis!

— Ar vārdu sakot, jūs gribat izglābties pats, izglābt mani un tos desmittūkstoš dolā­rus, kas jums apsolīti, ja notversit mani? No sirds jūtu līdz — jūs patiešām esat grūtā stāvoklī, bet nekādi nevaru palīdzēt.

— Varat, varat… Klausieties, dārgais! — Simpkinsa balss kļuva pieglaimīga, viņš sarāvās čokurā kā nabags, kas lūdz žēlastī­bas dāvanu. — Dodiet vārdu … tikai dodiet vārdu, ka krastā neaizbēgsit no manis, un es tūlīt atslēgšu ķēdi un noņemšu no jūsu rokas … tikai dodiet vārdu. Es jums ticu.

— Pateicos par uzticību. Tomēr es neko neapsolu. Ak tā, nē: pie pirmās izdevības aizbēgšu. To varu jums apsolīt.

— O! .. . Paskat tikai! … Bet ja nu es jūs, āža piere, atstāju šeit? — Un, nenogai­dījis atbildi, Simpkinss metās uz durvīm.

Simpkinss galanti palocījās.

— Atļaujiet stādīties priekšā: aģents Džims Simpkinss. Un tas ir misters Redži- nalds Gatlings, kas, ta sakot, atrodas manā uzraudzībā . ..

Kingmane nezināja, kā izturēties pret aģentu un noziedznieku. Tagad Kingmane, miljardiera meita, atradās vienā sabiedrībā ar šiem cilvēkiem. Turklāt vienam no tiem viņa ir pateicību parādā par savas dzīvības glābšanu, jāpateicas tam. Bet — sniegt roku noziedzniekam? Nē, nē! Par laimi viņa vēl ir pārāk vāja, nevar pacelt roku… nu, pro­tams, nevar. Viņa pakustināja roku, nepacel­dama to, un vārgā balsī sacīja:

— Pateicos jums, jūs man izglābāt dzī­vību.

— Tas ir katra pienākums, — Gatlings atbildēja, nemaz nepozēdams. — Bet tagad jums jāatpūšas. Varat būt mierīga: kuģis labi turas virs ūdens un nenogrims. — Parā­vis Simpkinsu aiz piedurknes, viņš teica: — Iesim.

— 'Ar kādām tiesībām jūs esat sācis mani izrīkot? — detektīvs norūca, tomēr sekoja Gatlingam. — Neaizmirstiet, ka jūs esat arestants un es varu kuru katru brīdi, pama­tojoties uz likumu, uzlikt jums roku dzelžus un atņemt brīvību.

Gatlings piegāja cieši klāt Simpkinsam un mierīgi, bet iespaidīgi teica:

— Paklausieties, Simpkins, ja jūs nebeig­sit pļāpāt muļķības, es jūs paņemšu aiz apkakles, re, tā, un izmetīšu pari bortam kā aklu kaķēnu kopā ar jūsu automātisko pistoli, kas man tāpat apriebusies līdz kak­lam. Skaidrs? Nekavējoties bāziet ieroci kabatā un sekojiet man. Mums jāpagatavo jaunkundzei brokastis un jāuzmeklē pudele lab'a vīna.

— Velns viņu zina kas! Jūs gribat, lai es kļūstu par istabmeitu un ķēkšu? Lai es spod­rinu viņai kurpes un pasniedzu matadatas?

— Es gribu, lai jūs mazāk pļāpātu, bet vairāk darītu. Nu, kustieties taču!

III. visapkārt vientulība

— Sakiet, mister Gatling, kādēļ kuģis nenogrima? — jautāja mis Kingmane, rīta saules mirdzumā sēdēdama Gatlingam bla­kus uz klāja. Visapkārt, ciktāl vien acs snie­dza, kā smaragdzaļš tuksnesis stiepās gluds ūdens klajš.

— Mūsdienu okeāna tvaikoņiem, — Gat­lings atbildēja, — izbūvē iekšējās starpsie­nas. Ja rodas sūce, ūdens piepilda tikai zināmu daļu kuģa un tālāk nevar ielauzties. Un, ja postījumi nav pārāk nopietni, tvaiko­nis var turēties virs ūdens pat tad, kad cau­rumi ir lieli.

— Kādēļ tad pasažieri atstāja kuģi?

— Neviens nevarēja zināt, vai tvaikonis izturēs un varēs peldēt. Paskatieties: priekš­gals pazudis zem ūdens. Pakaļgals pacēlies tiktāl, ka redzama kuģa skrūve. Klājs sasvē­ries gandrīz trīsdesmit grādu leņķī pret okeāna virsu. Pa tādu slīpumu nav sevišķi ērta staigāšana, tomēr labāk tā, nekā plun­čāties ūdenī. Mēs vēl esam viegli tikuši cauri. Uz kuģa ir lieli pārtikas un ūdens krā­jumi. Un, ja mēs neesam aiznesti pārāk tālu prom no okeāna ceļiem, drīz vien sastapsim kādu kuģi, kas mūs uzņems.

Taču dienas pagāja cita pēc citas, bet zilais tuksnesis joprojām šķita izmiris. Sim­pkinss vai acis bija izskatījis, vērdamies tālumā.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «NOGRIMUŠO KUĢU sala»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «NOGRIMUŠO KUĢU sala» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
Aleksandrs Grīns
ALEKSANDRS GRĪNS - IZLASE SĀRTĀS BURAS
ALEKSANDRS GRĪNS
ALEKSANDRS PUŠKINS - PASAKA PAR ZELTA GAILĪTI
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS - DUBROVSKIS
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS VOLKOVS - UGUNĪGAIS MarĀnu dievs
ALEKSANDRS VOLKOVS
ALEKSANDRS BEĻAJEVS - PAZAUDĒTĀ SEJA
ALEKSANDRS BEĻAJEVS
Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-2.DAĻA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo
Aleksandrs Dimā
Отзывы о книге «NOGRIMUŠO KUĢU sala»

Обсуждение, отзывы о книге «NOGRIMUŠO KUĢU sala» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x