Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

Bet tagad rodas virkne jautājumu. Vai lamām ir taisnība, apgalvojot, ka cilvēki somati var bez kaitējuma fiziskajam ķer­menim uzturēties alās tūkstošiem un miljoniem gadu? Vai nākam­reiz, kad Zemes ass pārvietosies (nedod Dievs!), alas ar cilvēkiem somati stāvoklī nesabruks? Kura no cilvēces rasēm, kas ir saglabājusies somati, var dot jaunu cilvēces asnu - ārieši (mēs), atlanti vai lemūrieši? Vai varbūt visi kopā?

Uz visiem šiem jautājumiem man bija tikai viena atbilde -

nezinu! Es, protams, varētu sākt plaši spriedelēt, bet tam būtu tāda pati nozīme kā sakāmvārdam «ar dakšām ūdenī rakstīts». Tomēr es ne­varēju noliegt somati feno­mena lomu, kura pētīšanai Himalaju ekspedīcijās bija veltīts daudz laika.

Tomēr mani mulsināja viens princips, par kuru biju pārliecinājies visu savu zināt­nisko pētījumu laikā, - visam, ko radījis Dievs, lai tās būtu molekulas, DNS, bioķīmiskās reakcijas, cilvē­ka orgāns, pats cilvēks vai planēta Zeme, ir dubulta kon­trole, lai nodrošinātu nepār­trauktu darbību.

Tāpēc attiecībā uz cilvēces un Zemes dzīves saglabāšanu gadījumā, ja notiek Zemes ass pārvietošanās, nesot lidzi globālu kataklizmu, bez somati ir jābūt vismaz vēl vienam mehānismam, kas neļauj cilvē­cei aiziet bojā.

«Kas tas ir par mehānis­mu?» es prātoju, būdams pār­liecināts, ka Radītājam noteikti vajadzēja paredzēt

dubultu kontroli. «Dubulta kontrole, dubulta kontrole…» šī doma man nelika mieru. Bet nekas cits kā tikai fan­tastiskas idejas, piemēram, par lūku atvēršanu uz zem- zemes Šambalu, lai ielaistu tur cilvēkus, galvā nenāca. Beidzot es pārstāju mocities neaugligos zinātniskos pūli­ņos atrast hipotētisku atbildi un, likdams lietā visu savu gribasspēku, apstādināju sa­vu domāšanu. Ienāca Taņa. Vēl kādu brīdi vīlies pasēdēju kabinetā, tad abi kopā aiz­gājām uz blakustelpu pie kompānijas, kas turpināja priecāties.

Jutu, ka šīs vilšanās dzī­lēs vibrē kāds smalks pave­diens, signalizēdams par dziļu un ļoti svarīgu domu. Drīz vien ekspedīcijas laikā,

stāvot pie Dievu Pilsētas, šis smalkais pavediens kļūs par reālu domu, kura liks man nodrebēt un saprast, ka uz Zemes jau ir radīts vēl viens cilvēka veids, un šajā sakarībā mani pārņems bioloģiskas skumjas. Šo cilvēka veidu ir radījusi Dievu Pilsēta.

Pievienojos kompānijai un sapratu, ka nopirktā kažoka tēma jau ir izsmelta, bet tēma par sieviešu smaržām no nelaimīgā vārda Kenzo ir paplašinājusies, un dāmas pārsprieda visas smaržas, kuras lietoja viņu paziņas.

- Ziniet, ka Venera Uzbekovna, kurai, protams, ir laba gau­me, ilgu laiku lietoja lētas bulgāru smaržas Signatūra un Varbūt. Naudas, vai, nebija? It kā ne. Sievišķīgo individualitāti acīmre­dzot gribēja uzsvērt. Tagad gan, tiesa, dod priekšroku Melnajai maģijai, lai gan saka, ja Signatūra būtu nopērkama, tad lietotu to, - bija dzirdama filozofiski noskaņotas sievietes balss.

- Bet mans draugs Jurijs Ivanovičs, - atbildēju šai balsij, - agrāk visu laiku lietoja Šipru - pēc skūšanās, gan arī iekšķīgi bet pēc tam pārgāja uz Gurķu losjonu, sakot, ka, iedzerot to, jūtas kā gurķi uzkodis.

- Bet jūs, Ernst Rifgatovič, kādu odekolonu lietojat?

- Nu, - es apmulsu, - kādu uzdāvina, tādu arī lietoju. Pēdējā laikā man sieva pērk Melno maģiju…

- Ko? Melno maģiju? Tās taču ir vakara smaržas sievietēm!

- Laikam nebūs pareizi. Nu… kā viņas tur… Fārenheits.

- Ā…a

Atkal atskanēja dūdojošas sieviešu balsis:

- Es domāju, ka Fidži ir prostitūtu smarža. Vienreiz sasmar­žojos un uz ielas tūdaļ sāka lipt klāt visādi lēti tipiņi. Liekas, ka uz vīriešiem tāpat iedarbojas arī Opium un Anais-Anais.

- Par laimi, tās nav noturīgas smaržas.

- Bet Guzele Galejevna lieto tikai Saluadore Dali, bet Nataša Mikejeva - tikai Poisson.

- Dezodoranti ari jāpieskaņo smaržām. Tiem jābūt tikpat kā bez smaržas. Bet dažas tā sapūš dezodorantu, ka smird pēc etiķa, tuvumā nevar pieiet. Jeb reizē lieto dezodorantu Melnā maģija un smaržas Opium - iznāk elles sajaukums.

Ka atlanti un agrīnie arieši izdzīvoja uz mūžīgā kontinenta

Sapratis, ka sarunas tēma ievirzījusies jaunā, sievietēm sais­tošā gultnē un pārgājusi pie dezodorantiem, gāju atpakaļ uz kabinetu, pasaucot lidzi Taņu un Olgu. Aleksejs, kas smalki izjūt smaržas, pēc mana lūguma palika pie dāmām.

- Taņa, Olga, piedodiet, - teicu, iedams uz kabinetu, - ka atrau­ju jūs no sarunām par tik aizraujošo un noslēpumaino smaržu pasauli, bet man gribētos, lai jūs būtu klāt sarunā par ne mazāk interesantu un ne mazāk noslēpumainu pasauli - seno atlantu pasauli. Man gribētos atrast atbildi uz jautājumu, kā atlanti izdzīvoja Pasaules Plūdu laikā. Viņi taču patiesi izdzīvoja, - par to stāsta ļoti nopietni literāri avoti. Kopā ar viņiem izdzivoja arī ārieši (mēs), kas jau bija radušies atlantu civilizācijas dzīlēs un dzīvoja kopā ar atlantiem. Ārieši, kā raksta Blavatska, pat karojuši ar atlantiem

Mūžīgā Kontinenta teritorijā, kas bija saglabājusies pirms 850 000 gadu pēc Pasaules Plūdiem. Kā gan atlanti un pirmie ārieši varēja pārciest zemestrīces, simtiem gadu ilgu aukstumu un daudz ko citu, kas nāk lidzi Zemes ass nobidei? Taņa, tu raksti?

- Rakstu.

- Droši vien pirmajiem āriešiem bija tādas pašas spējas, kā atlantiem, nevis tādas, kā mums, - domigi teica Olga. - Tāpēc arī izdzīvoja.

- Bet ar ko agrīnie ārieši atšķirās no mums? - pajautāja Taņa.

- Himalaju ekspedicijās izdarītie pētījumi, tāpat arī frag­mentārās ziņas, kas atrodamas Jeļenas Blavatskas darbos*, dod iespēju secināt, ka agrinie ārieši radušies aptuveni pirms 1 000 000 gadu. Sākumā šie cilvēki atlantiem šķita maza auguma (tikai 3-4 metri) un neizskatīgi, bet pēc tam viņu skaits sāka palielināties, un, kad pagāja vairāki desmiti tūk­stoši gadu, šie cilvēki, kas sākumā likās kropligi, bija kļuvuši par atlantu populācijas ievērojamu daļu. Ja atlanti vairāk bija piemēroti dzivei pa pusei ūdeni un pārtiku ieguva savās zem­ūdens plantācijās, tad agrīnie ārieši veikli pārvietojās pa kal­nainiem apvidiem un daudz veiklāk un izveicīgāk darbojās uz sauszemes. (Jz Zemes trīsmetrīgie «pundurīši» - ārieši bija daudz pārāki par atlantiem. Bet viņi visi - gan atlanti, gan ārieši - atcerējās Dievu Dēlus, kas kādreiz atnākuši uz Zemes un iedevuši Zelta plāksnes, uz kurām rakstitas Patiesās Zināšanas par cilvēka iespējām izmantot neizsīkstošo Kosmosa smalkās enerģijas avotu.

- Es jau zinu, - rakstot iesaucās Taņa, - ka atlanti un ārieši par Dievu Dēliem sauca lemūriešus.

*«… dažās alās un kurgānos izdarītajos izrakumos jau atrasti 9- 12 pēdas (3-4 metrus) lieli skeleti, kas pieder agrīnās piektās āriešu rases ciltīm…» (J. Blavatska. «Slepenā Doktrīna», 2. sēj. - R., 1937, 367. Ipp.)

- Kas iznākuši no somati vai… atnākuši no Šambalas, - es nedroši piebildu.

- Tātad mēs, mūsdienu ārieši, salīdzinot ar agrīnajiem āriešiem, evolūcijas gaitā esam degradējušies. - Olga bija vīlusies.

- Nevis vienkārši degradējāmies, bet no sākuma gandrīz kļuvām par mežoņiem un tikai pamazām sākām iet pa progresa ceļu. Bet toreiz, aptuveni pirms 1 000 000 gadu, atlanti un ārieši dzīvoja kopā, viņiem bija vienas un tās pašas tehnoloģijas, viņi bija simtkārt attīstītāki nekā mēs - mūsdienu cilvēki -, un kopā viņi pirms 850 000 gadu varēja pārdzīvot Pasaules Plūdus Mūžīgajā Kontinentā.

- Bet kāpēc tagad nav atlantu? - naivi pajautāja Taņa.