Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

planētām, kaut kad mēs sāksim no sirds milēt Zemi, dziļi izjūtot milestibas milzīgo enerģētisko spēku… Bet kad tas būs? Tikai ne pārāk vēlu! Pretējā gadījumā Zemes pagrieziens par 6666 kilometriem pārsteigs mūs nesagatavotus, un maksa par to, ka nepazīstam Zemi, būs cilvēces bojāeja.

Gz Zemes, par laimi, dzivo cilvēki, kuriem ir vislielākās izredzes izdzivot kataklizmās, kas radīsies, pārvietojoties Zemes asij. Šie cilvēki dzivo galvenokārt Mūžīgā Kontinenta teritorijā, un viņus sauc par jogiem. Par jogiem būs stāstīts manā nākamajā grāmatā «Kas ir jogi?», bet jau tagad, nedaudz aizsteidzoties notikumiem priekšā, varu teikt, ka jogi - tie ir mūsu civilizācijas dzīlēs radušies jauna tipa cilvēki - nākotnes cilvēki. Tikai viņi, šie divainie, neizskatīgie un jocīgie Tibetas un Himalaju iedzivotāji, spēj mobilizēt sevi «dievišķo iekšējo enerģiju», lai kaili pārvarētu kalnu briesmīgo aukstumu un badu daudzu gadu garumā, lai ieietu somati stāvoklī - iekonservētu savu ķermeni, lai saglabātu ķermeni nākotnei un no jauna dotu cilvēku populācijas atzaru,

Jogs alā. Himalaji

tāpat kā toreiz, senajos leģendārās Atlantidas laikos, pēc cilvēces bojāejas no Tibetas izplatītos pa visu zemeslodi, apdzivojot no ūdens atbrīvojušos kontinentus. Es domāju, ka mēs esam to jogu bērni, kas pārdzīvoja iepriekšējos Pasaules Plūdus. Un man nav patikami, ka cilvēki jauc Himalaju jogus ar klauniem, kas iztaisās par jogiem, ar vēderu vai kaklu liecot metāla stieņus. Tie nav jogi. Jogi ir Mūžīgā Kontinenta alās. Viņi sargā mūs, viņi ir radīti gadījumam, ja notiks pasaules mēroga kataklizma.

Bet atstāsim noslēpumainos jogus un iztēlosimies situāciju, ka mēs zinām, kad Zemes ass pārvietosies, zinām, ka vajag glābties tieši Mūžīgajā Kontinentā, kur jāorganizē kapitālas patvertnes, pārtikas produktu krājumi un degviela simtiem gadu ilgam laikam, un daudz kas cits, kas nepieciešams izdzivošanai. Esmu bijis Tibetā, Himalajos, Sajānos, Altajā, Tjanšanā (tās

visas ir Mūžīgā Kontinenta sastāvdaļas) un varu teikt, ka noor­ganizēt to visu ir ārkārtīgi grūti. Sajānos un Altajā kā Mūžīgā Kontinenta viszemākajā daļā no ūdens rēgosies tikai pašas augstākās virsotnes, kur no ceļiem nav ne vēsts. No Tibetas pār Himalaju grēdu ved tikai viens ceļš. Tas ir tik šaurs un tik sliktā stāvoklī, ka, kritiskos apstākļos vedot kravas un cīnoties ar pa­niku, tur izveidosies necaurejams sastrēgums. Tibetā ceļu tikpat kā nav, un tie, kas ir, līdzinās lauku ceļiem.

Pārvadāt kravas uz Tibetu ar lidmašīnām principā ir iespē­jams, jo tur var izbūvēt skrejceļus. Bet es neesmu pārliecināts, ka lidmašīnas varēs piezemēties un pacelties gaisā 4000-5000 metru augstumā. Šaubos ari, vai helikopteri var lidot tādā aug­stumā. Vismaz es tur nevienu helikopteru neesmu redzējis.

Patvērumu var ierīkot tikai ļoti lielās alās, bet tādu Himalajos un Tibetā nemaz nav tik daudz. Pie tam daļa no tām ir somati

alas, kur atrodas senie cilvēki somati stāvokli, un tos no atnā­cējiem sargā «psihoenerģētiskā barjera», kura cilvēkam nav caur- ejama (par to izsmeļoši aprakstīts manā grāmatā «No kā mēs esam cēlušies?»). Tādēļ būs drošu patvēruma vietu deficits.

Alas būtu vēl jāapriko ar apgaismojumu un apkuri, bet to ir ārkārtigi grūti izdarīt, jo ārpusē izvietotā elektrostacija būs pakļau­ta visiem kataklizmas postošajiem spēkiem. Pārtikas krājumus var sagatavot ilgam laikam, bet diezin vai tā, lai to pietiktu simtiem gadu. Alā, dzīvojot izolētibā, var sākties slimibas, var pat izraisīties epidēmijas, un cilvēki var tikt salauzti psiholoģiski.

Dzīvniekus no bojāejas var glābt tikai cilvēks. Ļoti apšau­bāms, vai cilvēki alās ierīkotu arī govju, aunu, jaku un citu dzīvnieku laidarus un sagatavotu tiem baribu uz simtiem gadu.

Tātad rezumējot var teikt, ka mūsdienu cilvēka iespējas izdzī­vot Mūžīgā Kontinenta apstākļos gadījumā, ja notiek Zemes ass nobīde, ir visai apšaubāmas visos aspektos, kādus vien var iedomāties. Visdrīzāk notiks tā, ka cilvēce neatgriezeniski ies bojā.

Doma par neatgriezenisku cilvēces bojāeju kā draudīgs, melns mākonis izslidēja caur manām smadzenēm.

Ienāca Tatjana un pajautāja:

- Vai turpināsim? Mani jau ar tām nelaimīgajām Kenzo smaržām ir pavisam nomocījuši.

- Saproti, Taņa, pārdomājot jautājumu par cilvēces likteni gadījumā, ja notiek Zemes ass nobide par 6666 kilometriem, es nonācu pie secinājuma, ka cilvēce pilnigi ies bojā.

- Pavisam, pavisam?

-Jā.

- Es redzēju filmu «Iesaldētais», - bridi padomājusi, teica Taņa. - Vai cilvēki nevar šo melno laiku pārdzīvot iesaldētā veidā?

- Nē, tā ir fantastika. Mediķi un biologi zina, ka pat dziļa iesaldēšana izraisa sīku ledus kristāliņu veidošanos šūnu iek­šienē, un tie šūnas sagrauj. Tāpēc reiz iesaldēts cilvēks noteikti

Viena no Himalaju alām

nomirs. Tas nav somati, kad cilvēks pats iekonservē savu ķer­meni, mobilizējot iekšējo enerģiju, kas, kā mēs ar Vaļu Jakovļevu domājam, organisma ūdeni pārvērš ceturtā zinātnei vēl nepazīstamā agregātstāvoklī. Tieši šis apbrīnojamās ūdens pārvērtības spēj pilnīgi apstādināt šūnās vielmaiņas procesus, pārvērst ķermeni tā saucamajā «akmens nekustīguma stāvokli», kas pie temperatūras +4 °C var saglabāties tūkstošiem un mil­joniem gadu un pēc tam atdzīvoties. Nestāstīšu par to sīkāk, tu taču esi lasījusi manu grāmatu «No kā mēs esam cēlušies?»

- Protams. Bet es gribēju pajautāt par zivtiņām, kuras dažreiz atrod ledājos. Nogulējušas tur tūkstoš gadu, tās atdzīvojas. Kāpēc zivtiņas pēc atsaldēšanas atdzīvojas?

- Tu zini, - es apjuku, - ka … m… m… dabā ir tāda lieta kā ziemas guļa. Un tās pamatā, manuprāt, ir iedzimts somati fenomens, jo pretējā gadījumā ir grūti izskaidrot, kā lielais Čukotkas lācis var gulēt 8-9 mēnešus gadā. Ne jau ķepu viņš tur sūkā. Tad, lūk, ari zivtiņas droši vien var ieiet somati, ne jau tāpat vien karūsas ierokas dūņās. Bet somati stāvoklī hipo-

Ja Zemes ass pārvietosies, cilvēce neatgriezeniski ies bojā (K. P. Brilovs. «Pompejas pēdējā diena»)

tētiskais ūdens ceturtajā agregātstāvoklī acimredzot nesasalst un sīkie šūnas postošie kristāliņi neveidojas.

- Es zinu, ka mūsdienu cilvēki neprot ieiet somati, tāpēc viņi nevarēs pārdzīvot, nu… it kā ziemas guļā…kataklizmu laiku, - noteica Taņa.

- Tā gan! Taņa, es mazliet padomāšu, bet tu pagaidām ej uz turieni un nelaid nevienu pie manis. Es mazliet padomāšu, nu kaut vai divdesmit minūtes.

Iegrimu domās. Tas, ka cilvēcei nav iespējams izdzivot glo­bālas kataklizmas laikā, lika domāt, vai tikai Augstākais Saprāts nav paredzējis kādu ceļu, kā Cilvēku uz Zemes saglabāt. Pie tam es biju pārliecināts, ka dažiem ceļiem ir visai oriģināls raksturs, tāpat kā visam, ko radijis Dievs. Šiem izdzīvošanas ceļiem vajadzēja būt veidotiem pēc principa «viss ģeniālais ir vienkāršs».

Vienu no šiem ceļiem es principā jau zināju - somati. Es jau sapratu, ka somati fenomens un ar to saistītais Cilvēces genofonds, kurā dziļās Himalaju un Tibetas alās ir pašiekonservējušies lemūrieši, atlanti un ārieši, sargā cilvēci no pilnīgas bojāejas iespējamās globālās kataklizmas apstākļos. Šie cilvēki atdzivosies (kā apgal­vo lamas) un dos cilvēcei jaunu asnu. Šo no alām iznākušo cilvēku pēcnācēji savairosies un pēc tam no Mūžīgā Kontinenta izplatī­sies pa visu zemeslodi, kad citi kontinenti būs pacēlušies virs ūdens, kā tas jau notika pēc Pasaules Plūdiem, kas pirms 850 000 gadu pazudināja Atlantīdu. To mums tajā vai citā ticamības pakāpē izdevās pierādīt, anali­zējot dažādu pasaules rasu cilvēku acis. Neērti tik bieži atsaukties uz savu pirmo grāmatu «No kā mēs esam cēlušies?», bet tomēr esmu spiests atzīmēt, ka tas viss tur ir sīki izklāstits.