Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

Lopkopibai augstkalnu apstākļos ir viena īpatnība - tur, tā saucamajās «Alpu pļavās», zāles ir gana, un dzīvniekiem nekā netrūkst. Piemēram, Sajānos es redzēju, kā burjati uz visu vasaru aizdzen vērsēnus kalnu pļavās, kur tie pieņemas svarā tādā ātrumā, ka driz vien kļūst lidzigi mazkustīgiem behemotiem. Protams, vis­biežāk tie kļūst par baribu vilkiem, jo gandriz nepretojas plēsoņām un pirms nāves spēj izdvest tikai «mū-u…», bet arī saimniekam paliek sava tiesa. Tāpēc var pieņemt, ka ari Mūžīgā Kontinenta

Terašu zemkopība Himalajos

apstākļos, kur ganības acīm­redzot nebūs tik leknas, ar lopkopību nodarboties varēs. Noteikti izdzīvos kazas, kurām patīk kāpelēt pa klin­tīm, uzkāpt klints virsotnē un stāvēt kā pieminekļiem, un ari auni, kurus mēs pazīstam galvenokārt pēc paraduma skriet pāri ceļam tieši tad, kad vajadzētu pabēgt malā. Bet vai dzīvnieki pārdzīvos visas kataklizmas, kas nāks līdzi Zemes ass nobīdei?

Diemžēl ari minerālo resursu, kas nepieciešami pilnvērtīgai cilvēka dzivei, Mūžīgā Kontinenta rajonā ir maz. Indijā un Nepālā cilvēki stāstija, ka, lai gan Himalajos minerālo resursu ir maz, toties Himalaju kalni ir bagāti ar savu garīgumu, un apgalvoja, ka garīgums nāk ne tikai no cilvēkiem, kas dzīvo šajos apvidos, bet arī no pašiem kalniem. Vairāk minerālo resursu ir Sajānos, Altajā un Hangaja grēdā. Bet arī tur, tāpat kā visā Mūžīgā Kontinenta teritorijā, cik man zināms (ja nemaldos!), gandrīz nemaz nav naftas un gāzes. Tāpēc izolācijā mūsdienu cilvēkam raksturīgo tehnoloģiju attīstība būs visai problemātiska, jo tās galvenokārt balstās uz naftas un gāzes enerģiju. Piemēram, nevarēs uzbūvēt asfaltētus ceļus, iedarbināt mašīnas, vilcienus, lidmašīnas un tā tālāk.

Mūžīgajam Kontinentam raksturīgajiem augstkalnu apstāk­ļiem ir savas īpatnības - ja vasarās tur dienā var būt ļoti karsts, tad nakti iestājas tāds aukstums, ka iet līdz pat kauliem. Bet ziemā vējš un aukstums ir tik neciešams, ka vietējie iedzīvotāji cenšas pārcelties uz rajoniem, kas atrodas zemāk kalnos. Tādēļ

telpas nepieciešams apsildit. Bet ar malku tur ir slikti. Tibetā, Gobi un Taklamakana tuksnesi tās nav, bet Himalaju augstienēs lielākoties aug tikai krūmi. Tikai Sajānos un Altajā vietumis ir atsevišķi skuju koku iecirkņi. Kā jau teicu, apsildišana ar naftu un gāzi diezin vai ir iespējama, bet par akmeņoglēm es neko nevaru pateikt, jo nezinu. Tā pastāvīgais aukstums noteikti uz­liks savu zīmogu cilvēku dzivei Mūžīgajā Kontinentā.

Viss teiktais par iespējamajiem dzives apstākļiem Mūžīgajā Kontinentā ļauj izdarit secinājumu, ka mūsdienu cilvēki, pēc lik­teņa gribas (lai nedod Dievs!) nonākuši tur, sāks degradēties, jo nebūs dzivei pierasto tehnoloģiju. Piemēram, var iztēloties cil­vēku grupu, kas šodien dzivo kādā attālā nostūrī. Viņi nevar izdzīvot tikai ar naturālās saimniecības palīdzību un visur izman­to mūsdienu tehnoloģiju sasniegumus - stiklu, naglas, apģērbu un daudz ko citu. Bet, lai ražotu kaut vai stiklu, vispirms jāuzceļ rūpnīca, arī naglu ražošanai jākausē metāls un tā tālāk. Tāpēc ikviens cilvēks ir atkarīgs no savas valsts infrastruktūras un visas pasaules ekonomikas, bet vēsturiskais progress kļūst par katra cilvēka būtibu. Saimniekošanā pierasto kritēriju zaudē­jums nenovēršami veicinās morālo pagrimumu, kas pārtaps neziņā, kā dzīvot, un pakāpeniski notiks pāreja uz primitīvu eksistences veidu, nonākot lidz pat mežonīgumam.

Ar laiku pusmežonigais dzīvesveids kļūs par pieradumu, bet nākamās paaudzes stāstīs leģendas par saviem senčiem, kas lidojuši ar milzigiem dzelzs putniem. Pats zinu, cik ātri var kļūt par mežoni. Kad aizeju pārgājienā taigā vai kalnos, tad uguns­kurs un primitīvs ēdiens kļūst tik mīļš un pierasts, ka, atgriežo­ties mājās, roka neceļas izmantot porcelāna šķīvjus, galdau­tus un salvetes, bet muti tā vien gribas noslaucīt piedurknē. Process uz mežoniguma pusi notiek ļoti ātri, bet tehnoloģiju un kultūras progress virzās ļoti lēni, stiepjoties tūkstošiem gadu garumā.

Mūsdienu cilvēki, pēc likteņa gribas nonākuši Mūžīgajā Kontinentā, būs izolēti un sakarā ar pierasto dzīvei nepieciešamo tehnoloģiju zaudējumu sāks degradēties

Tāpat ari atlanti, kas bija radušies lielās lemūriešu civilizāci­jas dzilēs, kādā bridi pazaudēja visu savu lielo lemūriešu limeņa potenciālu, bet pēc tam tūkstošiem vai pat miljoniem gadu cen­tās to atkal sasniegt, bet tā ari nesasniedza. Tāpat mēs, ārieši, kas bijām radušies ļoti attīstītās atlantu civilizācijas dzilēs un savulaik pārvaldījām apbrīnojami smalkas enerģijas tehnoloģi­jas, pēc Pasaules Plūdiem visu pazaudējām un kļuvām par mežoņiem, bet pēc tam simtiem tūkstošu gadu garumā cen­tāmies sasniegt šo līmeni, bet tā arī neesam sasnieguši.

Regresa un progresa disbalanss ir netaisnīgs! Kāpēc? Varbūt Zeme, ja tā ir milzīga dzīva būtne, uzskata cilvēkus par kaut ko līdzīgu skudrām, kuru liktenis tai maz ko nozīmē?! Varbūt cilvēks ir iekārtots tā, lai par grēku uzskatit sevi par Dievu saņemtu mežonīgu atmaksu tūkstošiem gadu garumā?! Varbūt mēs neapzināmies, ka, izņemot mīlestību pret māti, bērnu un citu cil­vēku, ir jābūt arī dziļai iekšējai milestībai pret māmuļu Zemi?! Mēs tik daudz ko nezinām un tik daudz ko nesajūtam ar dvēseli! Cik labi būtu, ja pasaulē būtu mazāk pārēdušos cilvēku, kas dzīvo lepnības varā!

Sēžot kabinetā un domājot par to visu, es nepievērsu nekādu uzmanību smiekliem blakusistabā, uz kurieni bija aizgājuši Alek­sejs, Olga un Tatjana. Es sāku domāt, vai cilvēcei principā ir izredzes izdzīvot, ja Zemes ass pārvietosies. Ja iepriekš aprak­stīto prātojumu rezultātā man bija izdevies nonākt pie secināju­ma, ka jaunu Pasaules Plūdu gadījumā saujiņa palikušo cilvēku Mūžīgajā Kontinentā droši vien kļūs par mežoņiem, tad bija interesanti arī atrast atbildi uz jautājumu, vai mūsdienu cilvēki spētu pārdzīvot visas kataklizmas, kas saistitas ar Zemes ass pārvietošanos.

Var iztēloties, ka milzīgs kilometru liels cunami, kas sekos bridim, par kuru Blavatska teica «poli izkustējās», iznīcinās ievē­rojamu Zemes iedzīvotāju daļu, jo cilvēki galvenokārt dzivo

zemienēs, kas plešas stipri zem jūras līmeņa. Zemestrīces, kon­tinentu dalīšanās, vulkānu izvirdumi ari paņems daudzu jo dau­dzu cilvēku dzivības. Bet pēc tam sāksies desmitiem un simtiem gadu ilgs aukstums, nežēlīgs polārais aukstums, kurā izdzīvot spēs tikai pavisam nedaudzi. Var iztēloties cilvēkus Tibetā 4000-5000 metru augstumā, kas simtiem gadu atrodas necaurredzamā tumsā, kad gaisa temperatūra ir - 80-100 °C! Patiesību sakot, cilvēcei ir pavisam maz iespēju izdzivot.

Bet varbūt tomēr spēs izdzivot kaut vai saujiņa cilvēku? Jā, tāda iespēja ir, ja… Ja cilvēki zinās par gaidāmo Zemes ass pār­bīdi un speciāli jau iepriekš būs gatavojušies pārbaudījumiem, nodrošinot sevi ar ārkārtīgi stiprām patvertnēm un produktiem, kuru pietiktu simtiem gadu. Arī tajā gadījumā, ja dzivi paliks pie­tiekami daudz cilvēku, kas būs spējigi radīt nākamās paaudzes smagajos izdzīvošanas apstakļos. Padomāsim par to visu sī­kāk.

Vai cilvēki spēs uzzināt par gaidāmo Zemes ass nobidi un sagatavoties drausmīgajām kataklizmām? Gz šo jautājumu var atbildēt tā - mūsdienu līmenī zinātne par Zemi (mā­muļu Zemi!) ir tik slikti attīstīta, ka patiesībā tā ir tikai maz sis­tematizētu ģeoloģisku un astro­nomisku zināšanu komplekss, kur planētas dzīles un tās atrašanās Saules sistēmā tiek apskatitas atrauti, izolēti viena no otras. Tikai pavisam nesen, kā es to bieži atkārtoju, krievu akadēmiķis Vlails Kaznačevs izvirzija hipotēzi, ka Zeme ir dziva būtne un tādēļ ir pamato­ta jēga radit jaunu zinātni - Zemes bioloģiju, kas pētītu Zemes anatomiju, fizioloģiju un pat psiholoģiju. Bet… cik daudz laika paies, līdz mēs, staigājot pa Zemi vai apstrādājot dārzu, vairs par to nesmiesimies. Cik daudz vēl laika nepieciešams, lai mēs saprastu tā laika jēgu, kas tikšķ mūsu pulksteņos, un telpas jēgu, kas mūsu miega «saburzītajām» sejām dod apjomu un indi­vidualitāti, lai saprastu to galveno lomu dzīvības formu daudzveidibā, ko radijis Lielais Kosmiskais saprāts, sākot ar skudriņu un beidzot ar pašu planētu Zemi, uz kuras virsmas mums ir tas gods dzīvot. Kaut kad mēs to sapratīsim, kaut kad mēs sāksim salīdzināt mūsu Zemes «raksturu un niķus» ar citām