Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

- Padomāsim. Rakstit?

- Nē. Vispirms paklausies. Daudzās «Slepenās Doktrīnas» vietās Blavatska raksta, ka Ziemeļpols un polārie apgabali ir Dievu mājoklis, Dievu Valstība, pozitīvo spēku darbibas vieta un tamlidzigi. No otras puses raugoties, ir ļoti daudz ziņu, kas apliecina, ka svētais Kailass ir īpaša, sena mistiska vieta, kas līdzinās neparastai piramīdai un pasaules piramīdu un seno monumentu vidū ieņem centrālo vietu.Veidojas loģiska paralēle, ka svētais Kailass senatnē bijis senā Ziemeļpola punkts. Bet saskaņā ar Blavatsku Ziemeļpols ir Dievu Pilsētas atrašanās vieta. Tātad pavisam tālā senatnē uz Ziemeļpola bija pilsēta, bet

tā bija sevišķa - Dievu Pilsēta, kuras galvenais monuments ir svētais Kailasa kalns. Pierakstīsim to!

- Rakstu.

Nodiktēju šo domu sarežģītos zinātniskos teicienos un pajautāju:

- Taņa, vai to, ko es teicu, var saprast?

- Principā, jā. Tātad iznāk, ka senos laikos Ziemeļpols bija citā vietā - Tibetā. Tur polāros ledos ap Kailasu izvietojās Dievu Pilsēta, - Taņa izdarija kopsavilkumu.

- Tātad saskaņā ar mūsu hipotēzi, - es turpināju diktēt, - sen­senos laikos, kad Ziemeļpols atradās Kailasa rajonā, Zemei bija cits magnētisko lauku tikls un ari kompass rādija citādi. Dabiski, ka pavisam citur atradās ari Dienvidpols, un šis punkts bija Lieldienu sala, jo tā atrodas uz vienas ass ar Kailasu zemeslodes otrā pusē. Interesanti ir tas, ka aizlaikos uz Ziemeļpola un uz Dienvidpola ir uzcelti monumenti, bet tagadējie poli ir tikai ledus tuksneši.

- Drīkst pajautāt? - Tatjana pārtrauca manu runu. - Vai nevar būt tā, ka monumenti ir arī uz tagadējiem poliem, bet tos klāj ledus?

- Pilnīgi iespējams.

Varbūt sensenos laikos Kailass bija Ziemeļpols?

Pasaules Plūdi pirms 850 000 gadu noti­ka Zemes ass nobīdes dēļ

Uzliku globusu uz galda, pagriezu tā, lai var redzēt gan tagadējo Ziemeļpolu, gan Kailasu, un pēkšņi iedomājos, kā nobidijās Zemes ass, mainot polu atrašanās vietas. Caur galvu izskrēja Blavatskas frāze - poli izkustējās. Kas tad notika uz Zemes? Skaidrs, ka tā bija milzīga katastrofa.

- Taņa, raksti, - teicu pēc īsa klusuma brīža. - Ja balstāmies uz faktu, ka aizlaikos Ziemeļpols no Kailasa pārvietojās uz tagadējo vietu, uz Zemes vajadzēja notikt milzigai kataklizmai. Kādai kataklizmai? Droši vien Pasaules Plūdiem. Blavatska rak­sta, ka Pasaules Plūdi notikuši pirms 850 000 gadu, vēl vairāk - viņa attiecībā uz Plūdiem min frāzi… poli izkustējās… Tas acim­redzot ir laiks, kad notika Zemes polu nobīde. Uzrakstīji?

- Protams.

Zemes ass nobīde notika par 60

- Izvirzās pilnīgi loģisks jautājums, - es turpināju diktēt, - par cik grādiem Zemes ass nobīdījās?

Sameklējām transportieri un sākām mērīt.

-Tieši 60°, - es teicu. - Tas ir ļoti interesanti, ļoti… Tieši 60°! 60° - tā ir tieši trešdaļa no Zemes puslodes apkārtmēra. Ja 60° pareizina ar trīs, iznāk 180°. Man ir tāda sajūta, ka šie 60° ir kaut kāda mērvienība. Bet pierādīt es to nevaru.

- Man arī sanāca 60°, - noteica Taņa, turēdama rokās trans­portieri. - Bez tam 60° x 6 = 360°… - visur sešnieki.

- Taņa, tas ir apbrīnojami, ka Pasaules Plūdu laikā Zemes polu nobīde ir notikusi tieši par 60° vai tieši par trešdaļu no Zemes puslodes apkārtmēra. Rodas iespaids, ka Zemes ass nav nobīdījusies, kā pagadās, tāpēc, ka iedarbojušās kaut kādas planētas, bet gan nobīdījusies saskaņā ar precīzu, agrāk izstrādātu plānu, kad pēc kaut kādiem noteiktiem laika pos­miem Zeme maina savas ass stāvokli par 60°, tas ir - par treš-

Pasaules Plūdu laikā notika Zemes ass nobīde par 60°

daļu puslodes apkārtmēra. (Jn katra šāda ass nobide nozīmē milzigu katastrofu un milzīgu traģēdiju! 60°… kas to būtu domājis…

- Tur ir sešnieks, - nelaimi vēstošs skaitlis. (Jn vēl divas nulles, - piemetināja Taņa.

- Kādas divas nulles? - es nesapratu. - Tur ir viena nulle, 60 taču.

- Nu… viena liela nulle, bet otra - maziņa, tā, ar ko apzimē grādus.

- Ā…a

Nepālas stūpas ir orientētas saskaņā ar seno magnētisko tīklu

- Paklausies, - es noskurinājos, - pirmās Himalaju ekspedi­cijās laikā 1996. gadā, kad biju Nepālā, es ar kompasu pār­baudīju, kā orientētas reliģiskās stūpas, nu tās, uz kurām raugās milzigas neparastas acis. Centos rast atbildi uz jautājumu - uz kurieni raugās šis acis? Bet, kā izdevās noskaidrot, šīs neparastās acis pieder lemūrietim. Tad, lūk, lielākā daļa Nepālas stūpu ir orientētas pa liniju, kas no ass ziemeli - dienvidi atšķi­ras par 60°, tas ir, saskaņā ar seno magnētisko tiklu, kad Ziemeļpols vēl bija Kailass.

Toreiz, 1996. gadā, es daudz ko nesapratu. Tagad sāku saprast, ka Nepālas stūpas ar savu orientāciju par 60° no pašreizējās Zemes ass it kā dod mājienu, ka neparastās acis, kas ir šo stūpu vizītkarte, piederējušas cilvēkiem, kas dzīvojuši laikā, kad poli bijuši pavisam citās vietās.

- Bet kur Nepālas lamas to uzzināja? - jautāja Taņa.

- Visas reliģiskās celtnes, lai tās būtu stūpas, baznīcas vai mošejas, tiek celtas pēc noteikta plāna, kas nāk no senatnes.

Nepālas stūpas ir orientētas pa līniju, kas no ass ziemeļi - dienvidi atšķiras par 60°… iespējams, ka saskaņā ar seno magnētisko tīklu…

Reliģiskie kalpotāji svēti glabā šo plānu un iznes cauri gad­simtiem. Interesanti, ka Nepālas stūpās, kas, starp citu, ar kaut ko lidzinās Kailasa kalnam, saskaņā ar sensenu plānu ir ietverti divi principiāli svarigi momenti - orientācija saskaņā ar seno Zemes magnētisko tiklu un senā cilvēka acis. Ieejot stūpā, nepālieši tātad pielūdza senos cilvēkus, kas dzivoja laikā, kad Zemes poli atradās citās vietās, kad Ziemeļpols bija svētais Kailass. Cilvēki, kuru acis attēlotas uz stūpām, bija kā Dievi un pielūgsmes cienigi. Tie ir lemūrieši - visdiženākā cilvēku rase; tieši lemūriešu civilizācija sasniedza nepieredzētu attīstību un atstāja savas zināšanas uz

zelta plāksnēm, kas apslēptas dziļās Himalaju un Tibetas slēptu­vēs, bet varbūt… ari citās vietās … bet varbūt… piramīdu un monumentu sistēmas galvenajos punktos…

Iegrimu domās. Man likās, ka kāds kaut kad atradīs lemūriešu zelta plāksnes, kāds tās atšifrēs, un tad cilvēcei at­klāsies Lielās Zināšanas, kas pārvērtis visu mūsu dzīvi. Gribējās pat uzsākt meklējumus. Bet es sapratu, ka Augstākie Spēki nekad neļaus pirms laika pavērt noslēpuma plīvuru, kas klāj šīs Zināšanas, ka pētnieka personīgajiem pūliņiem ir maza nozīme, galvenais ir Labā līmenis cilvēku sabiedrībā, lai šis zināšanas netiktu pārvērstas par Ļaunumu, cenšoties iegūt Varu. Tobrīd man pat prātā nevarēja ienākt, ka drīz vien Tibetas ekspedicijas laikā mēs atradīsim vienu šādu slēptuvi un savām acīm redzē­sim, kā šo slēptuvi, lai cik dīvaini tas arī neizklausītos, sargā … laiks. Senie cilvēki bija ne tikai ļoti gudri, bet ari oriģināli.

- Varbūt ari atlanti pielūdza lemūriešus? - negaidīti pajautāja Taņa.

Paskatījos uz viņu un savukārt noprasīju:

- Kur tu ņēmi tādu domu?

- Nezinu.

- Interesanti, - es tūdaļ sāku prātot, - patiešām literatūrā ir daudz datu, ka atlantu - iepriekšējās civilizācijas cilvēku - civi­lizācija sākusi attīstities tad, kad viņu priesteriem kļuvušas pie­ejamas lemūriešu zelta plāksnes. Tad ari viņi izveidojuši tehnoloģijas, kas strādā ar dievišķo smalko enerģiju. Tāpēc pil­nigi var būt, ka atlanti ari ir pielūguši lemūriešus. Vai tikai Nepā­las stūpas nav atlantu reliģisko kulta celtņu lidzinieces?