Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

- Jā, bez Kailasa nekas nesanāktu, - apstiprināja Ravils, pētī­dams globusu.

- Neaptverami ir tikai, - es turpināju, - ka Kailass ir pirami­da - tas ir pārāk liels. Piramida, kuras augstums ir 6666 metri! Tās pamats acīmredzot ir uz Tibetas plato 4000-5000 metru augstumā, bet ari tā ir grūti iztēloties, ka uz Zemes var būt 2000 metru augsta piramīda, kuru neviens nav pamanijis! Atcerieties, ka milzīgās Heopsa piramidas augstums ir tikai 146 metri. Jādodas ekspedicijā uz Tibetu, lai pārliecinātos par visu uz vietas! Spriest tikai pēc fotogrāfijas, kuru parādīja mūks Aruns, nav nopietni. Un ja nu Kailass ir pavisam parasts kalns?

Jurijs Ivanovičs sabozās un pievērsās man:

- Kas tur ko šaubities - ir tā piramida vai nav! Kailass ir piramīda, varu saderēt, ka piramida. Es, šef, matemātiku zinu labāk par tevi. Tu tomēr esi ārsts. Tad, lūk, piramidas ir visādas - salidzini kaut vai tās, kas ir Meksikā, ar tām, kas ir Ēģiptē. Uzreiz ir redzams, ka Kailass ir ļoti sarežģītas konstrukcijas, bet tā ir piramida…

- Varbūt labāk sauksim Kailasu nevis par piramidu, bet par piramidālu konstrukciju, - es ierosināju.

-Sauc, kā gribi, bet Kailass nav parasts kalns, - Jurijs Ivanovičs nevarēja rimties. - Varu tev pateikt, ka matemātikā nekas nav tāpat vien - ja simetrija ir, tad viņa ir. Un, ja šo simetriju uz globusa veido aizlaiku piramidas un monumenti, tad kādēļ lai Kailass, kas ari iekļaujas šajā simetrijā, būtu parasts kalns! Saskaņā ar simetri­jas likumu Kailasam jābūt vai nu piramidai, vai aizlaiku monu­mentam. Paskaties, ceturtā daļa no attāluma Kailass - Lieldienu sala aizved pie Ēģiptes piramīdām, trīs ceturtdaļas no otras puses - slienas Meksikas piramidas. Un tas viss zemeslodes ceturtdaļas robežās. Un paņem centrālo liniju no Kailasa: pēc trešdaļas no attāluma Kailass - Lieldienu sala stāv Stonhendža, vēl pēc treš­daļas - Bermudu trijstūris. Tā ka Kailass ir planētas aizlaiku pirami­du un monumentu sistēmas centrs un pamats.

- Pārliecinoši, - teica Ravils.

- Jā-a, - apmierināti novilka Jurijs Ivanovičs.

- Jura, tev droši vien ir taisniba, - es piekritu. Ne jau velti Austrumos Kailasu sauc par svētu kalnu un uzskata to par lielāko pasaules svētumu.

- Austrumu cilvēki ir gudrāki, - piebilda Ravils.

- Starp citu, pastāv Austrumu un Rietumu domāšanas stila paradokss, - es turpināju sarunu. - Rietumu domāšanas tipam ir raksturiga ticiba tikai faktiem, bet Austrumu domāšanas tipam raksturīgas sarežģītas alegorijas. Piemēram, Austrumu cilvēks, vienalga - indietis vai nepālietis, cenšoties izskaidrot kaut ko sarežģītu, ilgi runās par milestibu, dievišķibu, minēs daudzus piemērus un galu galā pavisam samulsinās pie konkrēta

domāšanas tipa pieradušo rietumu cilvēku. Tai pat laikā Rietumu cilvēka faktu izklāstu Austrumu cilvēks uztvers kā bezdvē- selisku, un šis izklāsts viņā nekad neradīs nekādu entuziasmu. Tāpēc pastāv kaut kāda lietu izpratnes robeža starp Austrumiem un Rietumiem. Es tā domāju…

- Piekrītu, - Jurijs Ivanovičs pamāja.

- Tas arī, manuprāt, ir iemesls, kāpēc Rietumu zinātnieki nav pievērsuši uzmanību tam, ka Austrumos Kailass ir masu pielūg­smes objekts, - es teicu. - Nu, indieši un tibetieši pielūdz kaut kādu kalnu, nu lai jau pielūdz, Dieva dēļ. Bet nav jau nekad dūmu bez

uguns! Savukārt Austrumu cilvēki, no sirds pakļaujoties šai pielūgsmei, nemaz nedomā par to, kāpēc viņi to pielūdz. Tā ari radies paradokss, kura rezultātā neviens Kailasa kalnam nav pievērsis uzmanibu no zinātnes viedokļa un neviens nav iedomājies, ka šis svētais kalns patiesibā var būt aizlaiku monuments. Par laimi, mēs pievērsām tam uzmanibu, mums palīdzēja iepriekšējās Himalaju ekspedicijas, kas ļoti izmainīja mūsu rietumniecisko domāšanas veidu un piespieda cienit senos Austrumu likumus.

- Šķiet, ka es avizē «Versija» lasīju, - atkal ierunājās Jurijs Ivanovičs, - ka pēc Pasaules Plūdiem atlanti pulcējās Tibetā. Viņi, cenšoties izpirkt savu grēku Dieva priekšā, kas noveda pie Plūdiem, vienā mirklī visi kļuva garīgi un sāka samērot savas tehnoloģijas ar dvēseles izjūtām. Tas ir, viņi sāka iekļausities savā zemapziņā. Bet bija jau par vēlu… Tā esot rakstits kādā senā manuskriptā, kuru atradis kāds lama. Nu, un es domāju, ka varbūt nemaz nevajag stāstit par Kailasu un piramīdu sistē­mu! Cilvēki ir ļauni, - ja nu ko apgāna?!

- Vispār jau tā ir, - Ravils piekrita.

Iegrimu domās un pēkšņi pats sev par pārsteigumu atmetu ar roku:

- Nebaidieties, Kailass ir stiprāks par mums.

- Tu izturies pret viņu kā pret dzīvu.

Manā dvēselē virmoja priecīgu un satraukuma pilnu jūtu sajaukums. Ar prātu es sapratu, ka mazliet ir atklājies noslēpums, kas saistits ar vienu no dižākajiem aizlaiku sasniegu­miem, kura vienkāršību un oriģinalitāti veidojušas iepriekšējās civilizācijas, bet zemapziņā bija jūtams panisks satraukums, kāds rodas, sastopoties ar kaut ko nezināmu un nesaprotamu.

«Cik gan dzīve ir sarežģita! Cik daudz tajā vēl nezināma!» es domāju, būdams šo jūtu varā. «Bet es jūtu, ka Dievu Pilsēta ir tur - pie Kailasa.»

- Paskatieties, - Ravils pārtrauca šīs domas, - līnija no Kailasa uz Meksikas piramidām iet tieši caur Ziemeļpolu.

Paskatījos uz globusu, pārliecinājos, ka tā ir taisnība, bet nepiešķīru šim faktam nekādu nozimi. Man prātā jau bija plāns, kā atkārtot mērijumus uz liela globusa un uz globusa modeļa datorā. Paies aptuveni tris nedēļas, mēs to izdarīsim un pār­liecināsimies, ka mums ir taisnība. Pēc tam Ravila pamanītā sakritiba attiecībā uz Ziemeļpolu iegūs jaunu nozimi un dos daudz interesantas informācijas par leģendārās Atlantidas vēsturi.

Bet tovakar, kad jau devāmies mājup, man pāri plūda ar diegiem aplimētā globusa un aizlaiku piramidu un monumentu raditas jūtas, un es tā, lai citi neredz, pacēlu acis pret debesim un pie sevis noteicu: «Paldies tev, Dieviņ!»

Lūdzu lasītaju pievērst uzmanību šai nodaļai.

Autors

Manā kabinetā stāvēja divi līnijām izrotāti globusi - viens liels, otrs vidējs. Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs bija apmainījis diegus, kas iezimē planētas aizlaiku piramīdu un monumentu sistēmas kontūras, bet vietas, kur atrodas piramidas un monu­menti, atzīmējis ar sarkaniem karodziņiem. Rezultāts bija ļoti skaists.

Es regulāri pētiju vienu no abiem globusiem, cenšoties notvert jaunu domu. Bet nekādu jaunu domu nebija. Sistēma apbūra prātu un allaž aizveda jūtu pasaulē. Šīs jūtas parasti bija grandiozi dižas un man likās kā saskarsme ar zudušajām civilizācijām. Bija brīži, kad es, iztēlojoties planētas piramidu un monumentu sistē­mas celtniecības ārkārtīgi plašo vērienu, jutos sīks un pavisam niecīgs, bet ļoti bieži šīs grandiozi diženās jūtas man bija patika- mas, ipaši pēc grūtām operācijām pilnas dienas, - tās gan nomie­rināja, gan pavērsa manu dvēseles stāvokli citā virzienā.

Es gaidīju. Gaidīju, kad zemapziņa kopā ar manu iekšējo un neatkarīgo Es izies jaunā zināšanu lokā un it kā nejauši pavirzis mani uz jaunu sapratni, lai es kaut kad varētu iesaukties: «Paskatieties! Ideja!». Bet mans iekšējais Es klusēja, toties miers un labsajūta sāka kļūt kaitinoša. No zinātnieka un pēt­nieka es sāku pārvērsties par «ķirurģisku aparātu» sarežģītu operāciju izdarīšanai. Es vēl isti nesapratu, ka savs iekšējais Es arī ir jāstimulē ar pastiprinātiem centieniem domāt, nerau­goties uz to, ka šis domas pagaidām ir neauglīgas, ka vienkārša intuitiva uzliesmojuma gaidišana var ievilkties bez­galīgi.