Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

Vai tiešam senas civilizācijās ir atstājušas zīmi?

Bija 1999. gada jūnijs. Cilvēki runāja par Nostradama pare­ģoto pasaules galu. Es visiem spēkiem centos sadabūt naudu jaunai ekspedīcijai - šoreiz uz Tibetu -, lai meklētu Dievu Pilsētu. Mani aicināja Kailasa kalns, it kā pareģojot, ka Dievu Pilsēta

Kādu zīmi atstajuši sencilvēki?

atrodas pie tā. Bet bija palicis kaut kas nepateikts, kaut kas oriģināls - vienkāršs un ļoti gudrs. Kas? To es nezināju. Zem­apziņā es jau jutu, ka atlanti, kas cēluši planētas piramidu un monumentu sistēmu, mums, saviem pēctečiem, ir kaut ko atstājuši, kādu zirni, kuras atminējums būtu ļoti vēlams ekspedī­cijas priekšvakarā. Tad arī pati ekspedicija varētu ieiet jaunā gultnē. Bet kādu zirni? Mans gudrais iekšējais Es acimredzot jau zināja, kas tā ir par zīmi, bet es pats nekā nevarēju «piedzemdēt» apzinātu domu. Es tikai jutu, ka sencilvēki ir izvēlējušies super- oriģinālu informācijas nodošanas veidu, bet man pat neienāca prātā, ka tā būs lielas traģēdijas zīme.

Šo domu es tomēr izdomāju lidz galam. Tagad es zinu, kas tā ir par zirni. Šajā pocesā par manām līdzdalībniecēm kļuva sekretāres Guļnara un Tatjana.

Man piemit kāda pavisam nelāga rakstura īpašība - dažreiz, par laimi, tas nenotiek bieži, man patik izrādīties. Zinādams, ka mans izskats ir banāls un viduvējs, es šo rakstura ipašibu Īsteno­ju dzīvē, tēlojot lielo gudrinieku. Protams, es nevaru to atļauties atzītu zinātnieku sabiedrībā, bet cilvēku lokā, kas stāv tālu no zinātnes, es ar svarigu izskatu sēžos strādāt ar zinātni pašos nepiemērotākajos brižos, sakot, ka atnākusi doma. Cln pie tam es vēl nosēdinu kādu, lai pieraksta manas domas, bet pats svarī­gi soļoju pa telpu ar cigareti rokā, diktējot un uzsverot vārdus «komats» vai «punkts». Labi, ka man nav mobilā telefona, kuram pieskaroties es tūliņ piepūšos kā gailis, sāku soļot stingrā soli un atstiepju tās rokas elkoni, kurā turu telefonu.

Ideāla atmosfēra šāda tipa domāšanas procesam ir kaut kādi svētki vai dzimšanas diena, kad visi apkārt liksmojas, bet tu it kā esi ļoti gudrs - ar zinātni nodarbojies.

Šo man piemītošo rakstura ipašibu nevar saukt par pilnigi negativu. Piemēram, kad es demonstrēju operācijas ārzemēs un daudzi ārsti ekrānā vēro operācijas gaitu, es neuztraucos, bet, gluži otrādi, operēju labāk, cenšoties, lai roku kustības būtu ipaši elegantas. Tādējādi Krievijas gods, kuru es pārstāvu, tiek aizstāvēts ar zināmu patosa piedevu, un neviens nenojauš, ka te liela loma ir ķirurga rakstura nelāgajai īpašībai.

Vislabāk šo manu rakstura ipašibu ir iepazinušas manas sekretāres - Guļnara un Tatjana. Viņas pret manu «zīmēšanos» izturas filozofiski, acimredzot paturot prātā seno patiesību - lai bērns spēlējas, kā grib, ka tikai neraud. Tieši viņas ir tās, kuras es vis­biežāk spiežu pierakstīt savas domas, pazemojoši deklamējot «komats» un cenšoties piešķirt situācijai ipašu nozīmīgumu, kad, kā saka, «doma atnākusi». Pēc kārtējās «smadzeņu šturmēšanas» es bieži vien taisnojos Guļai un Taņai, skaidrojot savu izturēšanos ar studenta pieradumu gatavoties nodarbibām trokšņainā kopmītnes istabiņā, kādā dzīvoju visu laiku, kamēr mācijos medicīnas institūtā. Mēs visi tris dažreiz atceramies kāda režisora scenāriju, kurš gribē­ja veidot filmu par mani un kurā bija lasāmi vārdi: «…Muldašovs stāv gaismā pie loga. Klusums. Domā. Pēc tam strauji pagriežas, aizver durvis un sēžas rakstit, atspiedis galvu plaukstā…»

- Tā nu nekad nav bijis, - smejas Guļa. - Visapkārt troksnis, cilvēki, televizors darbojas… Nu, bet klusumā un kontrgaismā… - nē, nav bijis.

Reizēm ar skumjām, reizēm bez tām raugoties uz savu pagātni, varu konstatēt, ka, neskatoties uz visu, galvenās domas, kas vei­dojušas manu karjeru, ir radušās tieši tādā, lidz idiotismam ne­zinātniskā atmosfērā. Tā nu Dieviņš vēlējis! Acimredzot mana rak­stura «zīmēšanās» elementi veicina domāšanas aparāta darbibu.

Bija piektdiena, silts 1999. gada jūnija vakars. Svinējām vienas operāciju māsas dzimšanas dienu. Jautri un satraukti cilvēki te ienāca operāciju blokā, te sāka dejot ārstu istabā, te ieradās manā pieņemamajā telpā. Es jau gandrīz sāku līksmoties kopā ar pārējiem, bet jau minētā rakstura ipašiba neļāva, un es svarīgi teicu:

-Taņa, ņem papiru un raksti, doma nāk!

Sāku domāt un pieķēru sevi, ka nekāda doma nenāk. Es vienkārši stāvēju un priecājos par to, ka man beidzot ir labas sekretāres. Vispār man ar sekretārēm dzīvē nebija veicies - darba ļoti daudz, pieņemu otru un vēl trešo, bet viņas noteikti saplēšas tā, ka man pašam jāmazgā tasites un karotītes. Guļa un Taņa sadraudzējās jau pirmajā dienā un, cik es zinu, ne reizi nav stridējušās, bet dziļi ciena un mii viena otru.

Guļnara ir ļoti enerģiska, brinišķigi gatavo ēst, nekad neko neaizmirst, ir ļoti delikāta un nepārtraukti skraida šurpu turpu, augstos papēžus klaudzinādama. Kad es ierodos darbā, viņa noteikti pārbauda manu apģērbu no galvas lidz kājām un ar ele­gantu kustibu novāc kādu puteklīti vai gruziti. Un vēl Guļa prot taisit špagatu. Clz neskaitāmajiem zvaniem viņa allaž iemanās atbildēt miļi un laipni. Viņa mii cilvēkus, un tie viņu nenogurdina.

Tatjana ir ļoti lidziga dziedātājai Natašai Koroļovai, bet nemil šo salīdzinājumu, sakot, ka katra sieviete ir individualitāte. Taņa ir sajūsmā par slaveno Terēzi Durovu, kura, labi pazīdama Natašu Koroļovu, pēc operācijas pie mums pateica, ka Taņečka ir labāka. Citas sievietas saka, ka Taņa ir ļoti stilīga meitene un pat tā muļķīgā pelēkā jaka ar idiotiski uzrauktām piedurknēm esot pēdē-

Tatjana un Guļnara

jais modes kliedziens. Taņa nepārtraukti māca mani ģērbties un arī nepārtraukti atrod uz mana apģērba neizbēgamos diegu galus. Viņa raud aiz līdzjūtības pret slimnieku, ļoti atbildīgi pilda savu darbu, «jā» vietā saka «protams», uzsverot burtu «t». Un vēl Taņa ir maskaviete, viņa ļoti mīl Maskavu, sevišķi Himkus, kur dzimusi, un saka, ka vislabākā metro stacija pasaulē ir «Rečnoj vokzal».

- Nu tā, Taņa, raksti… m… m… - es teicu. - Domājot par zīmi, kuru atlantiem vajadzēja atstāt mums, pēcnācējiem, var teikt… m… m… ka šī zīme… m… m…

- Tā arī rakstīt - m… m…? - Taņa painteresējās.

- M… jā… m… m…?

Doma jau plivinājās apkārt, bet nekā nevarēja noformulēties. Visbeidzot, vēl vairākas reizes pateicis «m… m…», sāku runāt normāli.

Kailass - senā Ziemeļpola punkts

- Raksti, Taņa! Savulaik, analizējot hipotēzi par Dievu Pilsētas pastāvēšanu uz Zemes, - es sāku diktēt, - man izdevās nokļūt pie pieņēmuma, ka tā varētu atrasties Himalaju un Tibetas rajonā…

- Kāpēc vajadzigs tik daudz viena tipa vārdu - hipotēze, pie­ņēmums, varētu? Varbūt rakstit konkrētāk?

- Taņa! Dievu Pilsēta vispirms ir jāatrod, tad varēs konkrētāk. Raksti tālāk!

- Rakstu.

- Šis pieņēmums, ka hipotētiskā Dievu Pilsēta lokalizēta Tibetā, pamatojas uz daudziem ticamiem faktiem, kas iegūti Jeļenas Blavatskas «Slepenajā Doktrinā» un liecina, ka… komats …

- Jau ieliku.

- … ka tieši šajā zemeslodes rajonā ir atradusies leģendārā Vara, tur ir Lielie Gudrie un Dievu Valstība… Pagaidi!

Tatjana pacēla acis no papira. Es iedvesmas pilns teicu:

- Blavatska rakstija, ka Dieuu Valstība izvietojās polārā apga­balā. Teicienus Dieuu Valstība un Dievu Pilsēta var uzskatīt par sinonīmiem. Ja uzskatām, ka Dievu Pilsēta saistāma ar svēto Kailasu, tad var pieņemt, ka senais Ziemeļpols bija Tibetā! Vai tikai Kailass nav senā Ziemeļpola punkts? Padomāsim.