Marieta Šaginjana - MESS-MEND jeb jenkiji Petrogradā

— Savedu kārtībā atslēgas. Saki, lūdzu, Van-Gop, — vai tev tur lejā uz visām lietām ir Mika-Burvja zīme?

— Gandrīz uz visām, Viling. Tikai Bindorfas tapešu fabrika paķērusi mūs uz muļķa. Tās puiši vēl nav iestā­jušies mūsu savienībā, viņu lietas vēl nav ar mūsējām saskaņotas. Tīri vai dusmas — te aiz tapetēm ar mūsu zīmi apzīmētas durvis ved tieši uz krievu kņaza augšējo numuru, bet tapetes neklausa.

— Vajadzētu izdarīt uz Bindorfu spiedienu. Brīdini Miku Tingsmeistaru. Un pielūko, Van-Gop, nenāc ārā no ūdensvada līdz rītam. Droši vien būs interesanti raidījumi.

Pēc visa tā Vilings aiztaisīja parketu ciet un, jautri svilpodams, ņēmās aplūkot atslēgas. Viņš to darīja aug­stākā mērā dīvaini. Viņš ņēma lupu un — uzmanīgi apskatīja caur to atslēgu ietvarus, slēdzeņu galviņas, durvju, kumodu, skapju apkalumus un katru reizi apmie­rināti pamāja ar galvu. Ieskatījies ar viņu kopā, es redzu lupā tikai divus kā infuzorijas mikroskopiski sīkus bur­tiņus, kas atrodas viens otrā:

Un vairāk nekā.

Beidzis apskati, Vilings cieši noslēdza vienas no dur­vīm, piegāja pie tām un, slēdzeni neizņēmis, pārvilka ar nagu pār kādu neredzamu svītriņu. Durvis tūlīt klusu at­vērās, lai gan slēdzene joprojām atradās atslēgas caurumā.

— Mend-Mess! — kāds no sienas skaji uzsauca.

— Mess-Mend! — Vilings steigšus atbildēja.

Siena pašķīrās, un ar mēbejdrānas gabalu rokā istabā

ienāca tapsētājs. Seja viņam bija satraukta.

— Viling, izziņo tūlīt pa visu līniju! Tur kaut kas gatavojas. Nupat ar ātrvilcienu no Sanfrancisko atbrauca eksprezidents No-Homs. No dokiem zvanīja, ka tiekot gaidīts lords Hardstons. Tas nav tik vienkārši. Es do­māju, mums laiks beigt labošanu, te viss līdz pēdējam kārtībā.

— Van-Gops runāja par tapetēm …

— Jā, tas mums traucē dzirdēt, kas notiek krieva un viņam blakus esošajā numurā. Nu, bet tā nav liela ne­laime. Noliec, draugs, sargus un lasies no šejienes prom, cik ātri vari.

Abi tūliņ iegāja sienā un bez trokšņa nokjuva telefo­nistes miss Toteres istabā. Viņi sasveicinājās ar telefo­nisti tādiem pašiem dīvainiem vārdiem, bet pēc tam iz­nāca ārā pa sānu durvīm un nokjuva tieši uz trokšņainās ielas.

Pa to laiku ģenerālis Gibgelds un vikonts de Mon- moransi, laimīgi pabeiguši garo pusdienu maltīti un iedzēruši, kā nākas, aizsmēķēja un, klusu sarunādamies, devās uz savām istabām, uz kopējiem apartamentiem Nr. 2A-B.

Ģenerālis Gibgelds iegāja istabā pirmais. Viņš nepa­cietīgi pāris reižu pārstaigāja istabu no viena gala līdz otram, kamēr vikonts ar pūlēm ieslīga atzveltnī. Pēc tam ģenerālis piegāja pie durvīm, paskatījās koridorā, aiz­slēdza durvis un uzrunāja vikontu:

— Vai jūs varat īsos vārdos pateikt: kā ir ar mūsu lietām?

— Neko vairāk kā jūs, ģeneral, — nogurušā balsī atbildēja Monmoransi. — Es, kā jūs zināt, neieredzu ne­kādu ideoloģiju. Man krīt uz nerviem mūsu patrona

Kreslinga prātojumi. Ja nebūtu dolāru, mārciņu un franku, ar kuriem viņš tos pavada …

— Velti, vikont…

— Netriciniet tik stipri grīdu — atzveltnis trīc līdz un ietekmē manu mugurkaulu, — pārmetošā balsī teica francūzis.

— Velti, vikont, jūs negribat uzklausīt Džeka Kres­linga teorijas. Tā ir vispiemērotākā teorija šai chaosa un anarchijas pasaulē, par kādu kļūst mūsu planēta.

— Pietiek, ka viņš mums dod naudu un gatavojas mūs atkal iecelt par mūsu valstu vadītājiem. Es to pil­nīgi atbalstu, ka valdniekus ieceļ no augšas, — augstākā vara, kā saka baznīca, ir no dieva. Un, ja viņam visur izdosies iecelt valdības, kas atbilst dieva gribai, un šīs valdības turēsies …

— … ar dzelzs dūri! — ģenerālis pārtrauca, tresēm nočaukstot.

— … tad Kreslingam būs varens balsts pret šiem riebīgajiem cilvēkiem, kurus sauc par komunistiem.

— Tss! — ģenerālis iešņācās.

Pie durvīm kāds klauvēja. Sulainis ienesa uz paplātes krievu augstmaņa kņaza Teofana Ivanoviča Obolonkina vizitkarti. Kņazs jau trešo gadu dzīvoja Ņujorkā, aiz­ņemdams otrajā stāvā 40. istabu, un visus rēķinus, kas viņam pienāca, sūtīja uz Parizi krievu emigrantu val­dības galvam, kurš uzturēja savu «galmu» un «diplo­mātiskos pārstāvjus». Ļaunas mēles tomēr melsa, ka arī Berlinē, Romā, Madridē un Londonā esot Krievijas troņa valdošās dinastijas un ka diplomātiskajam korpusam esot tendence skaita ziņā pastāvīgi pieaugt, bet tas jau attiecas uz statistiku un ne vairs uz beletristiku.

Ģenerālis paskatījās uz vizitkarti un piekrītoši pa­māja sulainim. Durvis atkal atvērās, un šoreiz istabā sāniski ielīda mazs večukiņš ar monokli acī, sarkanu degunu un drebelīgām kājelēm, kuras locītavās mocīja podagra.

— Saņemiet manas visdziļākās cieņas apliecināju­mus, Gibgeld! Labvakar, vikont! Apsveicu ar atbrauk­šanu. Ļoti, ļoti priecājos. Avīzes, ziniet, kļuvušas tik ju­ceklīgas. Sajaukušas viņa augstības visas Tulas guber­ņas patvaldnieka Maurikija Joanoviča vārda dienu ar ģenera[a Vrangeļa glābšanās dienu uz sauszemes un uz ūdeņiem, un tādēļ man iznāca aizkavēties: no paša rīta pieņēmu deputacijas.

— Kā? — izklaidīgi pārvaicāja ģenerālis. — Mauri- kijs? Ā, jā, jā, Tulas guberņa! Tas ir pretendents no tautas separatistu grupas, kura pazīstama ar vārdu «Krievija un patvāris». Zinu, zinu. Apsēdieties, kņaz, jūs neesat nemaz aizkavējies. Mēs vēl kādu gaidām …

— Starp citu, — vikonts valstīja pa muti vārdus,

— mīļais Obolonkin, vai jūsu kaimiņš pirms prombrauk­šanas nav nodevis jums kādus rīkojumus?

— Jūs runājat par sinjoru Gregorio Čiči? Nē, viņš tikai paziņoja, ka vajadzīgajā brīdī noteikti'būšot klāt. — Ar šiem vārdiem Teofans Ivanovičs pasniedzās uz galdiņa pusi, kur ģenerālim atradās Havanas cigāri.

— Jocīgs cilvēks šis Ciče! — klusinātā balsī ieru­nājās vikonts. — Aizbrauc un atbrauc kā burvis, nereizi nepalaizdams garām svarīgu brīdi. Nevienam nedod no­rēķinus, tin ap pirkstu Kreslingu un ikvienu no mums, kā vien tīk.

— Viņš ir liels hipnotizētājs, — ģenerālis piezīmēja,

— viņš Kreslingain nepieciešams.

— Jā-ā, spēcīgs cilvēks. Attiecībā uz dāmām — va­rat būt pārliecināts, es sekoju — neparasti spēcīgs un pilnīgi neitrāls, — iejaucās kņazs Teofans, — ne tā kā baņķieris Vestinhauzs. Tas jūsu prombūtnē … jūs tomēr neuzminēsiet'

— Ko izdarījis Vestinhauzs? — vikonts vaicāja.

Taču Teofanam lvanovičam nebija lemts izteikties.

Durvis atkal atvērās, ielaizdamas šoreiz istabā doktoru Lepsiusu.

Te lasītājs, lai izvairītos no apgrūtinošām ceremo­nijām, pats var piedomāt «sveicināti», «kā klājas» un tamlīdzīgas frāzes, kas pieņemtas, satiekoties civilizētu cilvēku sabiedrībā. Es to visu izlaidīšu un sākšu ar to, kā doktors Lepsiuss saskaņā ar savu profesiju sāka rī­koties ar instrumentiem.

Ikviena doktora rīcībā jābūt klausāmajam stobriņam, veserītim, recepšu grāmatiņai, pulkstenim, knaiblītēm mēles pieturēšanai un, vēlams, arī elektriskajam luktu- rltim ar galvas stīpiņu. Tas viss Lepsiusam bija. To visu viņš izņēma ārā un ķērās pie darba.

— Ilgi neesmu jūs izmeklējis, jūsu augstība, — Lep­siuss paklusu runāja. — Pulss kārtībā, tā, tā … Sejas krāsa man nepatīk, tāpat kakla. Bet sakiet, lūdzu, — kā ir ar tiem simptomiem, kas jūs pagājušajā gadā mocīja?