Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Šī diena sākās ar zvērestu zvaigznēm: jaunlaulātie apņēmās ieaudzināt savos bēr­nos mīlestību uz Gaismu un naidu pret Auk­stuma un Tumsas dēliem. Pēc tam sekoja lūg­šanām veltīts piecu stundu pārtraukums un beidzot — lielais mielasts.

Galdi bija klāti vietējā Kāzu namā. Pavi­sam sanāca vairāk nekā četrsimt viesu. Svi­nībās piedalījās viss Zinību pils laboratoriju personāls un pat daži gudrie — tik lielu pa­godinājumu Suilikam parādīja tāpēc, ka viņš bija atklājis cilvēci ar sarkanām asinīm. Bija atnācis arī Asza, kas man pavēstīja, ka misliks nobeidzies. Ieradās ksillu kap­teiņu delegācija «admirāļa» palīga vadībā un divdesmit septiņi sinzi, starp tiem, pro­tams, lina, Akeijons, kā arī daudz citu gan pazīstamu, gan svešu viesu. Pārsteigts pie galda pa kreisi no Esīnas ievēroju r'benieti ar gaišo, zilganpelēko ādu. Izrādījās, ka šī meitene — Esīnas studiju biedrene — dzi­musi uz Rēsana; viņai bija ļoti maigs vārds — Beišitinsiantorepanserozeta. Ak vai!

Kopā ar saviem vienpadsmit palīgiem no­sēdos pie atsevišķa galdiņa blakus vienīga­jai ieejai zālē. Izmantojot savas priekšrocī­bas, pieaicināju pie mums arī Ilnu un viņas brāli.

Galdā pasniedza daždažādus ēdienus — visvisādas krāsainas želejas, dažas no tām man likās ļoti gardas, citas tik tikko ēdamas vai pat pilnīgi nebaudāmas. Arī dzērieni bija ļoti dažādi, tie saturēja nedaudz alkohola un, manuprāt, garšoja diezgan viduvēji. Va­kariņu beigās ksillu flotes virspavēlnieka vietnieks Zerans pasniedza Suilikam slaveno krenu dzērienu abentornu. Vajadzēja redzēt Suilika seju, kad viņš to iedzēra! Gribēdams nogaršot, palūdzu ieliet man šo dzērienu un biju patīkami pārsteigts: abentorns atgādi­nāja vecu, labu viskiju. Arī Ilnai un Akeijonam nebija pret to iebildumu, un, kamēr isi platām, izbrīna pilnām acīm raudzījās uz mums, mēs trijatā pudeli iztukšojām.

Kā elliešu viesībās parasts, zālē valdīja nepiespiesta jautrība. Man kā līgavas aiz­stāvim nebija ko darīt, un es jau sāku domāt, ka mana misija beigusies, kad pēkšņi laukā atskanēja troksnis. Asza, aizbraukdams uz Zinību pili, kur viņu gaidīja steidzams darbs, durvis bija atstājis pusvirus, un pa tām plūda iekšā skaļi saucieni. Nekavējoties cēlos no galda un nostādiju sardzē savus palīgus. Trīsdesmit isu jaunekļi, dziedot senu kara dziesmu, tuvojās durvīm. Pēc sensenas pa­rašas viņi ar varu lūkoja ielauzties zālē un nolaupīt līgavu. Mums viņus vismaz uz pus- baziku par katru cenu vajadzēja aizkavēt.

Sākās sīvs cīniņš! Uzbrucējus sagaidīja belzienu krusa, un nu es pierādīju, ko spēj Zemes cilvēks. Kopš studiju gadiem, kad spē­lējām regbiju, līdzīgos kautiņos nebiju pie­dalījies. Cīņa ar mainīgiem panākumiem tur­pinājās apmēram ceturtdaļbaziku, taču «ienaidniekam» neizdevās iekļūt zālē. Pēkšņi pār cīnītāju galvām ieraudzīju, ka lejup mil­zīgā ātrumā laižas reobs. No kabīnes izlēca cilvēks, kuru pēc slaidā, gigantiskā stāva uzreiz pazinu. Tas bija Asza. Kaut ko skaļi saukdams, viņš skrēja pie mums, taču vispā­rējā kņadā neko nevarēja sadzirdēt. Arī domu pārraide attāluma dēļ nebija iespējama. Es metos šķirt cīnītājus un, piecirzdams kāju, saucu: «Palieciet klusu! Klusu!» Troksnis uz mirkli pierima, un es paguvu saklausīt:

— Kalvenolts dziest! Kalvenolts dziest!

Piepeši viss aprima, apklusa kā uzbrucēji, tā mani palīgi un pārējie kāzu viesi. Visi acumirklī saprata, ko tas nozīmē. Tik bries­mīgs, ļaunu vēstījošs menetecels, kas negai­dot apslāpēja svētku priekus, nebija dzirdēts kopš Baltazāra laikiem.

Asza īsumā paskaidroja: mielasta laikā viņš saņēmis vēstulīti, kurā Azlems lūdzis viņu steidzīgi ierasties Zinību pilī. Tur vi­ņam parādījuši no Centrālās observatorijas Arana kalnā nupat saņemtās spektrogrammas. Astrofiziķis acumirklī sapratis, ka Kal­venolta spektrs ir kļuvis ļoti līdzīgs nolādēto galaktiku spektram. Tā kā televīzijas sakaru ar Kāzu namu nebija, Asza nekavējoties sē­dies reobā un devies atpakaļ.

Piecēlies no galda, pie mums lēni pienāca Suiliks.

— Ja nemaldos, misliki jau uzbrūk Kal­venolta planētām? — viņš sacīja un sadrūmis nomurmināja: — Pieci gaismas gadi… Tikai pieci!

— Pasaules radītāja, mūžīgā Gaisma, ne­atstāj Jaltaru! — iesaucās Esīna.

Pārējie klusēja. Es lūkojos viesu nobālu- šajās sejās.

— Droši vien viņi to sasnieguši nesen. Pirms trim gadiem, kad Rismanu apmeklēja Suiliks, nekas tamlīdzīgs taču netika novē­rots, — es ieminējos.

— Esmu bijis vienīgi uz Rismana, bet ne uz Erfena, Siona, uz Sestās un Septītās pla­nētas. Mislikiem noteikti vajadzētu būt uz Sestās un Septītās. Uz pārējām viņiem par karstu, vismaz pagaidām …

Atkal iestājās klusums, tad ierunājās Asza:

— Lai vai kā, bet šeit nav īstā vieta dis­kusijām. Szemes cilvēkam jānāk man līdz. Visām oficiālajām personām jāatgriežas sa­vos posteņos jau šovakar. Acumirklī briesmas vēl nedraud. Uz visām Jaltara planētām, pat uz vēsākajām, mums ir kolonijas, bet no Kal­venolta ietekmēt mūsu sauli misliki nespēj. Suilik un Esīna, šī nakts lai pieder jums, bet rīt pēcpusdienā pievienojieties mums.

Kopā ar sinziem atstaju Kāzu namu. Reobā Asza kļuva vaļsirdīgāks: likās, ka iznīcībai nolemts ne vien Kalvenolts, bet arī Eltoēa un Aselors, kuru spektros tāpat novērotas bīstamas pazīmes. Saskaņā ar Ellas, Marsa un Rēsana valdībām, kā arī ar Apdzīvoto planētu savienības padomi gudrie nolēmuši jau rīt pat izsludināt kara stāvokli. Situācija skaidra — misliki ielauzušies Pirmajā galak­tikā.

Mums lidojot pāri Zinību pilij Esantemas pussalā, ceļu šķērsoja ksillu eskadra — simts lidaparāti ciešā ierindā strauji cēlās augšup. Tas bija vienreizīgs skats — cits pēc cita nozuzdami debesu zilgmē, gaisā drāzās mir­dzoši diski.

— Pirmā izlūkeskadra dodas uz Kalve- noltu, — Asza paskaidroja. — Cik no tiem atgriezīsies? Sazin nu, vai misliki apmetušies uz kādas planētas vai starpplanētu telpā? Tiem, kas pirmie ienaidnieku atradīs, nav gandrīz nekādu cerību atgriezties.

Brīdi klusējis, viņš piebilda:

— Suiliks gan dusmosies. Šī eskadra bija jāvada viņam.

— Un kāds būs mans pienākums? — es vaicāju.

— Kopā ar jaukto sinzu un isu komandu tu dosies līdzi otrai eskadrai.

Kad nolaidāmies blakus sinzu zvaigžņu kuģim, ievēroju, ka uzejas kāpnītes tam pa­celtas, karogi noņemti. Milzenis bija kaujas gatavībā.

Mēs devāmies tieši uz padomes sapulču zāli. Plenārsēde jau bija sākusies: pirmajā rindā sēdēja deviņpadsmit gudrie, amfiteātrī aiz viņiem — visi pārējie. Man ierādīja vietu otrajā rindā līdzās sinzu pārstāvjiem. Gari runāt nevajadzēja — jautājums par karu vai mieru bija jau izlemts. īsiem izvēles nebija — vienīgā izeja — par katru cenu padzīt mis­likus no Pirmās galaktikas. Pēc tam jāpār­iet uzbrukumā nolādētajām galaktikām.

Šim nolūkam izmantot sinzu zvaigžņu kuģi pagaidām nebija iespējams: Kalvenolts atradās pārāk tālu, lai uz to lidotu tieši cauri izplatījumam, un pārāk tuvu, lai sinzi ar savu tehniku iedrošinātos sasniegt to, pār­ejot ahūnā. Tāpēc tika nolemts, ka daļai sinzu ierādīs vietas ksillos, bet pārējie at­griezīsies uz Arboru pēc palīgspēkiem.

Sinzu zvaigžņu kuģis aizlidoja nākamajā lienā agri no rīta, atstādams uz Ellas piec- lesmit savējos, ieskaitot linu un Akeijonu. ^p pusdienas laiku ieradās Suiliks un Esīna, un mēs visi devāmies uz otrās eskadras ap­metni Aniaszas salā. Tā atradās Ellas pre­tējā puslodē, tāpēc to sasniedzām tikai pēc deviņām stundām.