Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

— Nāc, — viņš isu valodā aicināja, — uz­ģērb svētku tērpu, tūlīt tev par godu notiks svinīgā ceremonija.

Ievedis mani kādā kabīnē, viņš palīdzēja uzvilkt sinzu drēbes. Man bija sagatavota gara, balta tunika un tāds pats apmetnis, kas jo vairāk izcēla manu melnīgsnē- jību, turklāt galvā vajadzēja likt zelta stīpu.

Sekojot Akeijonam, iegāju zālē, kas atra­dās aiz vadības kabīnes. Šās iegarenās zā­les galā bija izveidots paaugstinājums, uz kura sēdēja Hēlons un lina. Hēlons bija tēr­pies aveņkrāsas, bet lina — gaišzaļā tunikā. Goda sardzē gar sienām stāvēja zvaigžņu kuģa virsnieki melnās un visa pārējā ko­manda — pelēkās uniformās. Starp šīm brī­vās krokās krītošajām tunikām Aszas un Sui­lika piegulošie tērpi izskatījās gandrīz vai nepieklājīgi. Asza sēdēja paaugsti­nājuma labajā, bet Suiliks — krei­sajā pusē.

Es pārsteigumā apstājos netālu no tribī­nes. Zālē valdīja dziļš klusums. Pāris soļus man aizmugurē kā sastindzis stāvēja Akei­jons.

Lēnām piecēlies, Hēlons vaicāja:

— Kas šeit stāv ūr-šēmona priekšā?

— Brīvs, dižciltīgs sinzs, — manā vietā atteica Akeijons.

— Kāds varoņdarbs viņam dod tiesības tērpties baltajā tunikā?

— Viņš izglābis no nāves ūr-šēmona meitu un dēlu.

— Kādu balvu par to vēlas brīvais, diž­ciltīgais sinzs?

— Viņš lūdz piešķirt viņam Ahenrētonu.

— Ko par to saka ūr-šēmona meita un dēls?

— Nav iebildumu, — lina un Akeijons reizē atsaucās.

— Un ko teiks ūr-šēmona brīvie, dižciltī­gie biedri?

— Piekrītam, — vienbalsīgi skanēja vir­snieku un komandas atbilde.

— Es, ūr-šēmons Hēlons, zvaigžņu kuģa «Tsalans» komandieris, uz draudzīgās pla­nētas Ellas visu citu Arbora šēmonu — Ti-: rana, Siora, Sertena, Arbortiana un Sina-j fas — vārdā uz visām sešām planētām dzī-; vojošo un mirušo sinzu un mūsu nākamo paaudžu vārdā pasludinu, ka planētas Szeme sinzam, kas stāv mūsu priekšā, par viņa vī­rišķību piešķirts Sinzuthena un septītās pa­kāpes Ahenrētona nosaukums.

Zāli pāršalca pārsteiguma saucieni. Ilna smaidīja.

— Ej tuvāk, — man pačukstēja Akeijons.

Es laikam izskatījos loti komisks savā bal­tajā tunikā, ar zelta stīpu ap pieri un pastip­rinātāja ķiveri ar smalkām, vibrējošām ante­

nām galvā. Lāga neaptverdams, kas īsti no­tiek, devos uz priekšu un apstājos pie paaug­stinājuma.

Atskanēja neparasti skaista kora dziesma, dziesma par kosmosa iekarotājiem, tā pati, kuru dziedāja Ilna, kad pirmoreiz satikā­mies. Mani pārņēma reliģiskai bijībai tuva sajūsma. Manīju, ka balto apmetni man no­ņem un uz pleciem uzliek citu. Dziesma izskanēja. Tagad es stāvēju sārtā apmetnī ar zeltītām apmalēm.

— Ar šo brīdi, Szemes dēls, tu esi sinzs, tāpat kā mēs, — Hēlons turpināja. — Ņem, te ir tavas «Tsalana» atslēgas un ierocis, ko drīksti nēsāt pie sāniem, — un, uzsmaidījis Aszam, viņš piebilda: — Ja vien mūsu saim­nieki isi to neliegs.

Man pasniedza paīsu, mirdzošu metāla stobriņu un divas simboliskas vara atslē­gas — patiesībā sinzi, tāpat kā isi, šo primitīvo durvju slēdzi sen vairs ne­lieto.

— Ceremonija beigusies, — pavēstīja Hē­lons un pievērsās man, — ceru, ka songs Vsevolods Klērs neatteiksies nobaudīt sinzu vakariņas.

— «Songs» ir tavs tituls, — Akeijons pa­skaidroja. — Pēc šēmona, ūr-šēmona un Vithiāna tā ir augstākā goda zīme, kas dod tie­sības ņemt par sievu jebkuru Arbora mei­teni, kaut vai paša ūr-šēmona meitu, — viņš piebilda, šķelmīgi pavērdamies Ilnā, kas spēji nosarka.

Drīz pēc šīs ceremonijas, kad sinzi mani svinīgi uzņēma savā vidū, devos viņiem līdz uz Rēsanu, kur atradās Apdzīvoto planētu savienības padomes galvenā rezidence. Šajā padomē no katras planētas bija tikai viens pārstāvis, bet vispār uz Rēsana atradās da­žādas šajā savienībā apvienojušos cilvēču kolonijas, kur iedzīvotāju skaits sniedzās no pieciem līdz divdesmit miljoniem. Turklāt uz Rēsana dzīvoja arī simts septiņdesmit mil­joni isu.

Starp ieceļotāju kolonijām un viņu dzimta-, jām planētām pastāvīgi sakarus uzturēja pieci tūkstoši ksillu. Taču ar cilvēcēm, uz kuru planētām vēl plosījās kari, isi stājās sakaros reti, tikai ārkārtīgas nepieciešamības gadījumos, un saskaņā ar iaņēmuma likumu tās savienībā neuzņēma.

Uz Rēsana ir iekārtotas lieliskas zinātnis­kās 'laboratorijas. Gadsimtu gaitā, saplūstot dažādām kultūrām, šeit neparasti uzplaukusi zinātne un māksla. Rēsana universitātēs kādu laiku praktizējas gandrīz visi isu gud­rie.

Ik pēc pieciem Ellas mēnešiem notiek sa­vienības padomes sesija. Saskaņā ar notei­kumiem par tās priekšsēdētāju jāievēl isu pārstāvis, un pašlaik tas bija Azlems. Šo­reiz sesija sakrita ar svarīgu atklājumu — bija atrastas divas jaunas cilvēces ar sar­kanām asinīm, un sanāksmei vajadzēja no­

ritēt jo svinīgāk tāpēc, ka šis cilveces bija nejūtīgas pret misliku nāvējošajiem izstaro- jumiem. Patiesību sakot, ieradies no Zemes, kur vēl joprojām liesmo kari, es kā oficiāls pārstāvis sesijā nedrīkstēju piedalīties.

Ceļā devāmies agri no rīta. Kopš trim die­nām tajā Ellas daļā, kur es dzīvoju, bija sā­cies lietus periods. Par spīti spēcīgajai lie­tus gāzei mūsu reobs pacēlās gaisā. Šoreiz tālākam ceļojumam mūs gaidīja nevis Sui­lika lielais ksills, bet zvaigžņu kuģis. Lido­jums ksillā man vairs nebūtu nekas jauns, turklāt mani iepriecināja izdevība lidot kopā ar Ilnu.

Kā jau droši vien būsi nopratis, no pirmā acu uzmetiena jutu pret Ilnu dziļas simpā­tijas. Dažas pazīmes, it īpaši viņas brāļa zobgalības, liecināja, ka meitene pret mani arī nav vienaldzīga. Kaut gan ar Suiliku, Esīnu un vēl dažiem isiem bijām sirsnīgi draugi un kaut gan viņi bija gudri un laipni, es šo zaļādaino būtņu sabiedrībā šķitu esam īsts trimdinieks. Turpretī pie sinziem jutos kā mājās.

Kad zvaigžņu kuģis uzņēma augstumu, lija lietus. Dažu sekunžu laikā izlauzušies cauri mākoņu vāliem, šāvāmies vertikāli aug­šup. Sēdēju vadības kabīnē kopā ar Ilnu, Akeijonu un «rcnu», mūsu valodā runājot, — zvaigžņu kuģa kapteini, Ilnas brālēnu Arnu. Vienā ziņā isi tehnikā tomēr pārspēj sinzus: ja ksillā paātrinājumu nemaz nejūt, tad sinzu zvaigžņu kuģī tā ietekme ir tikai stipri

polā Suiliks man parādīja Pirmās galakti­kas planētas Šinas slaveno nāves puķi ste- netu, kas tiklab gaisā, kā uz zemes noga­lina jebkuru dzīvu radību, jo šīs puķes kup­lie, it kā zeltā kaltie ziēdi izplata indīgu aromātu. Tas pat niecīgās devās ir nāvējošs.

No obsidiānam līdzīga caurspīdīga, iezaļ­gana materiāla veidotas kāpnes mūs noveda sēžu zāles nelielajā balkona ložā. Labajā pusē man sēdēja llna, kreisajā — trausla, sieviš­ķīga būtne ar gaišu, zilganpelēku ādu, zili melniem matiem un lielām, violetām acīm: r'benu pārstāve no Vienpadsmitās galaktikas ! saules Vesaras planētas Farenas.

Lejā amfiteātrī ieņēma vietas Apdzīvoto planētu savienibas padomes delegāti. Katram no tiem priekšā atradās neliela pults, uz kuras spulgoja sarežģītas ierīces. Zālē val­dīja tik plašai auditorijai neparasts klu­sums.

Isi ir nepārspējami meistari skatuvisku efektu radīšanā: gaisma zālē nodzisa, šaurs prožektora stars, pārslīdējis tukšajai tribī­nei, pievērsās lūkai, no kuras iznira paaug­stinājums. Uz tā spožos metāla krēslos sē­dēja Azlems un četri svešu planētu pārstāvji, starp tiem arī Hēlons. Tie visi bija kā sa­stinguši. Azlems, piecēlies kājās, sāka runu. Kaut gan viņš runāja isu valodā, ar spēcīgu domu pastiprinātāju palīdzību to varēja sa­prast ikviens. Azlems vēstīja par iepriekšējā sēdē pieņemto lēmumu izpildi, par manu iera­šanos, par sinziem un mūsu apbrīnojamo