Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Zinot, ka nepieciešamības gadījumā talkā nāks isu spēcīgā tehnika, es par to se­višķi neuztraucos. Taču ļoti nobažījies biju par isu jaunekļa likteni, jo, mislikam nemi­tīgi starojot, viņa dzīvībai ar katru mirkli draudēja lielākas briesmas. Pavēstījis mikrofonā, ka lūkošu atbrīvot izeju, liku sin­ziem paiet sāņus un ar pistoli rokā devos mis- likam tieši virsū.

Tā metāla ķermenis pustumsā viegli zai­goja. Sagatavojies sāņus lēcienam, izšāvu. Misliks atkāpās. Izšāvu vēlreiz. Kāpdamies atpakaļ, misliks ieslīdēja skafandru kamerā. Steidzos viņam pa pēdām, bet tas man gan­drīz maksāja dzīvību. Misliks klupa man virsū tik nikni, ka šaurajā telpā tik tikko paguvu izvairīties. Par laimi mans pastip­rinātājs bija ieslēgts un pēc mislika naida viļņu intensitātes varēju paredzēt katru nā­kamo uzbrukumu. Šī dīvainā korrida ilga ve­selas piecas minūtes. Beidzot misliks atkal ieslīdēja alā, un es viņam sekoju.

Ejā uzgrūdies virsū robotam, kas nesa projām paģībušo isu, zaudēju kādas desmit sekundes. Šī aizkavēšanās varēja kļūt likte­nīga sinziem. Kad ieskrēju alā, Akeijons bija aizstājies priekšā pie sienas pieplakušajai Ilnai, bet misliks tikai dažu metru attālumā no viņiem lēnām cēlās gaisā, lai abus sa­šķaidītu. Izšāvu sešas reizes pēc kārtas. Mis­liks, strauji pagriezies, metās man virsū. Manīju žilbinošu gaismas uzliesmojumu, pēc tam, saņēmis drausmīgu triecienu, šķiet, ie­grimu nemaņā.

Tagad savā stāstā pārlēkšu pāri trīsdes­mit dienām, gluži vienkārši tāpēc, ka visu šo laiku gulēju bezsamaņā un pat nenojautu, kas ap mani notiek. Misliks bija mani gan­drīz sašķaidījis, sadragādams vairākus kau­lus, un saplēsis skafandru, sakarā ar ko biju apsaldējis gandrīz pusi ķermeņa.

Atjēdzos gultā, kas atradās kādā svešā telpā ar metāla sienām. Gulēju uz muguras, un virs manis nemitīgi dūca milzīgs kvad­rātveida reflektors, atstarodams violetus sta­rus. Man nekas nesāpēja, kaut gan jutos neizsakāmi vārgs. Mēģināju pakustēties un sapratu, ka manas kājas un rokas ir ieģipsētas. Tad isu valodā sāku saukt, lai kāds ienāk.

Ieradās kāds nepazīstams sinzs. Viņa mati bija gluži balti, bez isiem raksturīgās platīn- blondās nokrāsas, drīzāk gan šī galva likās nosirmojusi. Noliecies pie manis, svešais pa­raudzījās uz kaut ko ārpus mana redzes loka, pasmaidīja un teica dažus vārdus. Ref­lektora dūkoņa mainīja tembru, gaisma kļuva spilgti violeta. Sajutu sīkus dūrienus visā miesā, un spēki pamazām atgriezās. Sinzs aizgāja, atstādams mani vienatnē. Man skaidri atausa atmiņā visi notikumi — bez šaubām, biju smagi ievainots un tagad gu­lēju sinzu slimnīcā, kas droši vien atradās uz viņu zvaigžņu kuģa.

Tad atkal iegrimu patīkamā snaudā. Ne­zinu, pēc cik ilga laika — pēc dažām minū­tēm vai pēc vairākām stundām, svešais sinzs atgriezās, šoreiz kopā ar Szanu, kas man pa­skaidroja notikušo: tiklīdz misliks esot man pieskāries, tā «karstās gaismas» ietekmē kļu­vis cīņas nespējīgs, taču gaisma uzliesmo­jusi nevis pirms trieciena, kā man likās, bet

pēc tam. llna un viņas brālis ievilkusi mani skafandru kamerā neapskaužamā stāvoklī,

Kad tiku nogādāts zvaigžņu kuģī, es gandrīz vairs neelpoju. Sinzi apņēmās mani izārstēt, pirmkārt, tāpēc, ka lidojumu uz kon­tinentu es neizturētu, otrkārt, tāpēc, ka bū­tībā biju izglābis viņu vadoņa dēlu un meitu, tīļrklāt fizioloģiskā ziņā es biju tuvāks sin­ziem nekā isiem. Šo tuvību nekavējoties no­teica ķīmiski ar histobioloģiskām analīzēm, kamēr ierīces, kuras pārspēja visu uz Ellas redzēto, mākslīgi uzturēja manī dzīvību. Ma­nas un sinzu protoplazmas dīvainā analoģija Jāva, ne mirkli nevilcinoties, veikt vairākas sarežģītas plastiskas operācijas, par kādām uz Zemes pagaidām var tikai sapņot. Šai ziņā sinzi ir īsti mākslinieki, un «dzīvo izej­vielu», ja tā drīkst izteikties, viņiem nekad neaptrūkst. Nevērojot to, ka sinziem piecu pirkstu vietā ir tikai četri — īpašība, kas krustojumā ar Zemes cilvēkiem var izzust, — viņi patiesībā mazāk atšķiras no eiropiešiem nekā ķīnieši.

Vārdu sakot, par to; ka izveseļojos un ne-| paliku kropls, esmu pateicību parādā galvenokārt sinzu slavenajam ārstam Visedomam Protams, lieli nopelni te arī Szanam, kuru biju pamatīgi iepazīstinājis ar Zemes medi­cīnas nozīmīgākajiem sasniegumiem un kas varēja sniegt viņam derīgus padomus, tāpat nevaru nepieminēt arī linu, kas dienām ilgi uzmanīgi sekoja pašizgudrotās, brīnišķīgās! mākslīgās sirds .darbībai.

Kops samaņas atgūšanas es strauji atve­seļojos. Jau ceturtajā dienā man atļāva cel­ties. Ņemot palīgā pastiprinātāju ķiveri un stundām ilgi sarunājoties ar linu, viņas brāli un tēvu, mācījos arī sinzu valodu. Šajā laikā man izdevās daudz ko uzzināt par Arboru un pašiem sinziem.

Kaut arī sinziem augsti attīstīta ir zinātne un tehnika, tomēr sabiedrisko iekārtu viņi pārņēmuši no saviem senčiem, un tā ir ļoti interesanta. Senāk sinzu ģimenes bija aris­tokrātiskas, visus fiziskos darbus veica zemā­kās cilvēku sugas pārstāvji — telmi. Savu dzīvi sinzi veltīja mākslai, ceļojumiem un kariem. Pēdējais karš notika apmēram pirms septiņiem viņu planētas gadsimtiem, pēc tam karus aizstāja zinātniski meklējumi un kos­miskās telpas pētījumi. Tā ir paradoksāla nejaušība, ka Zemi atklāja nevis'Arbora kos­monauti, bet isi, jo, kā vēlāk noskaidrojās, sinzu galaktika — Andromēdas miglājs — atrodas mums tuvu kaimiņos. Patiesībā starp mūsu galaktikas zvaigžņu miljardiem atrast tieši Saules sistēmu nav nemaz tik vien­kārši.

Tagad uz Arbora mīt apmēram divi mil­jardi sinzu, bet uz citām viņu galaktikas planētām — gandrīz trīssimt piecdesmit miljonu. Sinzu sociālā iekārta saglabājusi aristokrātisku raksturu. Hēlona brālis ir šē- mons — šis apzīmējums atbilst mūsu nosau­kumam firsts. Uz Arbora ir pavisam četri šēmoni, četru dzimtu galvas — pēdējo sinzu karaļu pēcteči. Valsts politiskā struktūra at­gādina piramīdu. Tās virsotnē atrodas četri šēmoni. Šis amats ir daļēji mantojams, ja šēmonus ievēl vienmēr no vienas un tās pa­šas dzimtas, kaut gan jaunajam šēmonam obligāti nav jābūt iepriekšējā dēlam. Bet lina šo sarežģīto valsts struktūru tev vēlāk iz­skaidros labāk nekā es.

Tikai astotajā dienā pēc apziņas atgūša-" nas Visedoms atļāva man iet laukā. Kopā ar linu un Suiliku līksmi atstāju zvaigžņu kuģi, un devos pastaigā. Mierīgā garā uzkāpām pa Cilvēču kāpnēm, kur isi pie sinzu tēla kājām tiešām bija novietojuši vienu misliku.; Bieži lūkodamies savā mazajā pulkstenīti, Suiliks noslēpumaini smaidīja, un arī Unas; seju rotāja mīklains smaids. Drīz vien no­guru un vēlējos atgriezties gultā. Viņi de­dzīgi mani atrunāja, apgalvojot, ka svaigs gaiss nāks man tikai par labu, un mēs apsē­dāmies krastā uz akmens soliņa ar seju pret jūru. Garāmejot mums blakus uz brīdi pie­sēdās Asza. Mazliet parunājies, viņš pameta mūs un devās uz zvaigžņu kuģi. Apmēram pēc bazika Suiliks atkal pavērās pulkstenīti un, viltīgi saraucis zaļo seju, teica:

— Nu varam iet atpakaļ.

Kad kāpām augšā pa trapu, mani sveici­nāja divi bruņoti sinzu sargkareivji. Tas šķita dīvaini, jo parasti viņi sveicina tikai savus virsniekus un deviņpadsmit gudros. Nemanot lina un Suiliks kaut kur nozuda, un es paliku gaitenī viens. Manu vientulību drīz vien pārtrauca Akeijons, pēkšņi no­stādamies manā priekšā krāšņā purpura tunikā ar garu purpura apmetni, viņa pieri ieskāva plāna, šaura, mirdzoša platīna stīpiņa.