Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Pēc mēneša no Rēsana atgriezās sinzu zvaigžņu kuģis, un es ar lielu prieku iesais­tīju savas grupas darbā kā llnu, tā Akeijonu.

Manas dienas parasti ritēja šadi: tūlīt pec saules lēkta kopā ar Suiliku paēdis brokas­tis, steidzos uz laboratoriju. Atstājis reobu uz terases, devos uz zvaigžņu kuģi pēc Unas un viņas brāļa. Līdz dienas vidum mēs strā­dājām. Pusdienas mēdzu ieturēt «Svešzem­nieku namā» vai vēl biežāk — sinzu zvaigžņu kuģī. Pēc tam turpinājām darbu laborato­rijā un nebeidzām to ātrāk kā divas stundas pirms saules rieta. Ja laiks bija jauks, līcī peldējāmies. Tālu peldēt neiedrošinājāmies, jo jūrā mudžēt mudžēja plēsīgas zivis, tā saucamās «vsivz», daudz plēsīgākas par mūsu haizivīm, bet šauro ieeju līcī no tām aizsargāja asrna antibiotisko staru josla. Bez laboratorijas darbiniekiem mums bieži pievienojās Suiliks un Esīna. Isi ir nepārspē­jami peldētāji. Ne reizi vien manu acu priekšā Suiliks simts metru distanci veica četrdes­mit septiņās sekundēs, kā nieku pārspējot mūsu pasaules rekordu.

Kā isiem, tā sinziem fizkultūra ir lielā cieņā. Kaut gan fiziski viņi ir nespēcīgāki par Zemes cilvēkiem, taču daudzkārt vin­grāki. Vienmēr būt pēdējam gan peldēšanā, gan skriešanā un lēkšanā man beidzot ap­nika, tāpēc ieviesu uz Ellas svarcelšanu, diska un šķēpa mešanu, pareizāk sakot, nevis ieviesu, bet atjaunoju, jo senos laikos līdzīgi sporta veidi isiem bijuši pazīstami.

Kad tumsā lidojām mājup, Suiliks mācīja man pazīt zvaigznes pie Ellas debesīm. Vē­rojot tās vai nu ar neapbruņotu aci, vai ari mazā tālskatī, reizēm laukā uzkavējāmies ļoti ilgi. Isi ir astronomu tauta. Pie viņiem pat bērni pazīst visus zvaigznājus. Arī skolā eksāmenos viņiem to prasa. Dažreiz vakaros nelielā torpēdveida lidaparātā pie mums atlidoja Ilna ar brāli. Šis lidaparāts bija āt­rāks par reobu, taču ne tik stabils.

Kamēr es ar savu grupu cītīgi meklēju isiem noderīgu aizsarglīdzekli pret misliku izstarojumu — šai ziņā nenozīmīgi panākumi mums jau bija —, Suiliks un simtiem citu ksillu vadītāju mācījās rīkoties ar ieročiem, kurus būs jālieto izšķirošajā cīņā. Tālu Za­ļajā jūrā isi evakuēja un pārvērta apmācību vietā kādu salu, kur tika savesti veseli kalni visdažādāko ieroču, sākot ar atombumbām, kas atgādina mūsējās, beidzot ar briesmī­gām iznīcināšanas ierīcēm, par kādām mums, Zemes cilvēkiem, par laimi, vēl nav ne jaus­mas. Sīkāk par tām pastāstīšu citreiz.

Kādudien pēkšņi saņēmu pavēli mācīties vadīt ksillu. Ar šo smago uzdevumu tiku galā pēc trim mēnešiem. Vadīt ksillu izpla­tījumā nemaz nav grūtāk, kā reobu. Vissa­režģītākā ir pāreja ahūnā, un, kaut gan ļoti centos, man eksāmenā izdevās iegūt tikai ot­rās klases pilota pakāpi, kas aptuveni atbilst mūsu «kabotāžas kapteiņa» nosaukumam. Ahūnā ienirt un vairāk vai mazāk precīzi no tā iznirt biju gan iemācījies, taču nereti vēl rīkojos tīri intuitīvi. Tomēr tālāk par Ceturto galaktiku nekad nelidoju. Lai pārvarētu mil­zīgos attālumus un, galvenais, — lai atgriez­tos atpakaļ, jābūt labam matemātiķim, kāds es nekad neesmu bijis. Ahūna teoriju galīgi neizprazdams, vadīju ksillu līdzīgi neskaitāmām mūsu Zemes sievietēm, kuras nevainojami vada automašīnas, neko nezi­not par iekšdedzes dzinēju.

Savādi, ka pēc tam man bija daudz vieg­lāk vadīt sinzu zvaigžņu kuģi, kaut gan kā isi, tā sinzi apgalvo, ka tas pāriet ahūnā, ko sinzi sauc par «rr'or», pavisam citādi nekā ksills. Isi pat šaubās, vai tas ir viens un tas pats ahūns! Un patiesi, ja ksills un zvaigžņu kuģis vienlaikus dodas izplatījumā, reizē ie­nirst ahūnā un paliek tur tikpat ilgi, tie to­mēr nekad vienā un tajā pašā laikā un vietā neiznirst. Attālums starp tiem dažkārt sa­sniedz ceturtdaļu gaismas gada.

No visa uz Ellas pavadītā laika man cieši atmiņā iespiedies kāds vakars. Izņēmuma kārtā mēs ar Suiliku un Esīnu reiz nolēmām pa nakti palikt Svešzemnieku namā. Gaidot Ilnu un Akeijonu, apsēdāmies liedagā. Sui­liks nule bija pavēstījis, ka viņam ar Esīnu drīz būs kāzas, kurās man vajadzēs būt par līgavas aizstāvi «stēnsetanu». Ilna nezin kā­pēc toreiz atnāca viena un apsēdās man bla­kus. Debesis tajā naktī likās apbrīnojami skaidras, zvaigžņu miljardi tajās dega spo­žāk nekā parasti. Šo to man pajautājis, Sui­liks lika parādīt Sisantora zvaigznājā dzel­tenīgi sārto Oriaboru, sarkano Šēsinsjafanu, zilgano Bēroē un citus spīdekļus.

— Neskaties atpakaļ un pasaki, kāda koši zila zvaigzne patlaban mirdz tev aizmugurē, apmēram trīsdesmit grādu virs horizonta? — Suiliks pavaicāja.

— Kalvenolts, — uzvaroši iesaucies, pa­griezos, lai pārliecinātos, vai neesmu maldī­jies. .

— Atklāti sakot, — piebildu, — Kalve­nolts nemaz nav ne tik spožs, ne tik koši zils.

— Tas atkarīgs no zvaigznes augstuma virs horizonta, — neatskatīdamies Suiliks paskaidroja. — Uz vienas Kalvenolta planē­tas esmu bijis. Tā nav apdzīvota, taču bez­gala skaista.

Pāris draugu pavadībā pie mums pienāca Akeijons, un mēs uzsākām runāt par kaut ko citu.

Vēlāk es bieži iedomājos, ka dīvainās pār­maiņas Kalvenolta spektrā biju ievērojis pir­mais. Tā tiešām bija Ellai ļoti tuva zvaigzne, ne vairāk kā sešu gaismas gadu attālumā, sensenis pazīstama kā isu astronomiem, tā pārējiem, un tāpēc neviens tai pārāk lielu uzmanību nepievērsa.

Apmēram pāris mēnešus pēc šā vakara Suiliks apprecējās. Kāzu ceremonija uz El­las mēdz būt divējāda. Vienkāršākais veids — kad līgava un līgavainis, ieradušies pie ofi­ciālas personas, pavēstī, ka vēlas stāties lau­lībā. Otrs — daudz sarežģītāks — noris sa­skaņā ar senajām tradīcijām. Ņemot par sievu «lielā mistisko ceremoniju meistara», citiem vārdiem sakot, galvenā priestera meitu, Suilikam vajadzēja izvēlēties otro va­riantu.

Tā kā man bija uzticēti līgavas aizstāvja pienākumi, tad nedēju pirms kāzām pie ma­nis ieradās divi jauni isu priesteri, lai iepa­zīstinātu mani ar kāzu parašām. Senos lai­kos, aizvēsturisko karu periodā, laulājoties divu dažādu klanu jauniešiem, kāzu svinī­bas nereti pārtrauca līgavas klana jaunekju uzbrukums, viņi nevēlējās savu meiteni at­dot svešiniekam. Tāpēc līgavainis no līgavas radiniekiem vai cita klana, izņemot savu, iz­raudzījās līgavas aizstāvi — «stēnsetanu». Trīs dienas, kamēr ilga laulību ceremonija, aizstāvim vajadzēja jaunlaulātos sargāt. Visbiežāk šo pienākumu uzticēja kādam slave­nam karavīram, vadonim vai priesterim. Pro­tams, mūsdienās par bruņotu uzbrukumu ne­var būt ne runas, taču reibinošie dzērieni darīja savu un kāzas dažkārt beidzās ar no­pietnu sadursmi. Turklāt līdz ar līgavas no­laupīšanu, kaut arī tikai uz mirkli, tika anu­lēts viss ceremoniāls, kas bija jāatsāk no gala. Suiliks par līgavas aizstāvi izvēlējās mani, kā savu draugu, paļaudamies uz ma­nu, Zemes cilvēka, fizisko spēku. Nu, ko lai dara, sāku meklēt starp Esīnas tuviniekiem sev palīgus. Galu galā savervēju vienpadsmit spēcīgus puišus.

Ceremonija sākās Esīnas mājās šaurā ģi­menes lokā. Te bija klāt vienīgi tuvākie radi, priesteri un es kā līgavas aizstāvis. Viss no­tika ļoti vienkārši: pēc bezgala garām lūg­

šanām, kuru laikā Suiliks manāmi garlaiko­jās, bet Esīna un pārējie šķita iegrimuši dzi­ļās domās, atskanēja senlaicīgas himnas bez isu modernajai mūzikai raksturīgiem spē­jiem kritieniem un kāpieniem. Tad iedegās zaļa uguns — isu asins krāsā! Tā nedrīk­stēja izdzist trīs dienas. Otrajā dienā jaun­laulātajiem bija jādod mazais zvērests un jāapsolās vienam otru aizstāvēt un atbalstīt; uzticību te nepieminēja — tā ir bez vārdiem saprotams likums. Tad tuvākie draugi pieda­lījās nelielā mielastā. Trešajā dienā man nā­cās atteikties no dīkdienīga novērotāja lo­mas.