Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Otrā eskadra sastāvēja no simts septiņ­desmit diviem dažāda tipa ksilliem, sākot ar vieglajiem, kas atgādināja to, kurā lidojām šurp no Zemes, un beidzot ar smagajiem milzeņiem, kuru diametrs pārsniedza simt piecdesmit metru un kurus apkalpoja vare­niem ieročiem bruņota sešdesmit vīru ko­manda. Kādu laiku klejojām starp lidaparā­tiem, tad Suiliks norādīja uz kādu vidēja lie­luma ksillu:

— Re, kur mūsējais — flagmaņkuģis, — pa pusei jokojot, pa pusei lepojoties, viņš teica.

Tas bija savāds gaisa kuģis ar interesantu komandu, kuras sastāvā ietilpa eskadras ko­mandieris Suiliks, stūrmanis Snezins, vēl desmit isu, turklāt «desanta grupa», kurā tikām ieskaitīti mēs četri — Una, Akeijons, jaunais sinzu fiziķis Hērangs un es; bijām ļoti pārsteigti, uzzinot, ka līdzi lidos arī jau pazīstamā r'beniete Beišitinsiantorepansero- zeta un viņas draugs Šēferantosinansēro- zets — šie abi r'benu pārstāvji vēlējās pār­baudīt kādu jaunu, Rēsana laboratorijā izgudrotu, netermisku ieroci. Mēs visi vieno­jāmies, ka r'benu garie vārdi jāsaīsina, un turpmāk nolēmām saukt viņus gluži vien­kārši par Beišitu un Sēferu.

Nākamajās dienās isi mācīja mūs lietot ieročus un vadīt ksillu. Hērangs, lina un Akeijons, kuri jau prata pāriet ahūnā pēc sinzu metodes, ļoti ātri apguva ksilla vadī­šanas mākslu, pārspēdami šai ziņā mani. Gluži dabiski, viņi labāk prata lietot arī sinzu ieročus, toties es nevainojami pārvaldīju isu ieročus. R'benu jaunizgudrojumu mēs izmē­ģināt nevarējām, jo tas iedarbojās vienīgi uz mislikiem.

Sestās dienas rītā saņēmām uzaicinājumu ierasties Zinību pilī. Mūsu ksills sasniedza to apbrīnojami ātri. No izlūkeskadras divsimt ksilliem bija atgriezušies tikai četrdesmit divi. Izrādījās, ka Aszam ir taisnība — zau­dējumi bija smagi. Kalvenolts bija gandrīz pilnīgi izdzisis, tā gaisma nonāca līdz mums vēl tikpat spilgta kā agrāk, taču mazliet iesarkana, kaut gan pati šī zvaigzne bija mirusi jau pirms pieciem gadiem. Atceroties savu bezrūpīgo nolaišanos uz Rismana, kad misliki jau otro gadu valdīja uz Sestās un Septītās planētas, Suiliks neviļus notrīcēja. Pašlaik uz šo abu planētu sasalušās virsmas mudžēt mudž misliki. Tieši tāpat kā uz sau­les Sklīnas planētām, misliki tur uzcēluši dīvainus, gigantiskus metāla torņus — pilo- ius. Ienaidnieku pēkšņi pārsteigt nav iespē­dams, jo misliki grupās pa deviņi pastāvīgi )atrulē starpplanētu telpā. Izlūkiem izdevās bombardēt Sestās planētas pilonus, taču pie­pūt Septītajai planētai viņi nevarēja. Tāpēc aums — sinziem un man, Szemes cilvē- am, — vajadzēja salauzt Septītās planētas aizsardzību, nolaisties uz tās, mēģināt izni­cināt noslēpumainos torņus un, ja vien izdo­sies, atgriezties atpakaļ uz Ellas. Mūsu rī c ībā būs īpašas bruņu mašīnas', kuras zināmā mērā mūs pasargās no piķējošo misliku trie­cieniem.

Teikdams, ka šis plāns mani sajūsmina, es melotu. Iedomājoties vien, ka kopā ar cil­vēkiem, kurus lāga nepazinu, būs jānolaižas uz svešas planētas un jācīnās pret dīvainiem, neizprotamiem briesmoņiem, mani stindzi­nāja šausmas. Bet atkāpties vairs nevarēja. Biju isu viesis, viņi pret mani izturējās kā pret savējo un atklāja daudzus savus no­slēpumus. Galu galā uz mani taču misliku izstarojums neiedarbojās, bet Suiliks un Esīna, kam tas nes nāvi, tomēr nešaubījās ne mirkli. Turklāt, aizstāvot Jaltaru, es aiz­stāvēšu arī mūsu Sauli, cīnīšos par savas Zemes nākotni. Tāpēc piekritu.

Mēs izlidojām otrā rītā. Pāreja ahūnā ilga tikai mirkli, gandrīz tūlīt pat iznirām izpla­tījumā Kalvenolta trešās planētas — Ris- mana — orbītas tuvumā.

Pēc visa, ko stāstīju, lūdzu, neiedomājies, ka sauļu sistēmās katrai zvaigznei — sau­lei — noteikti ir savas planētas. Patiesībā zvaigznes, kam ir pavadoņi, sastopamas diez­gan reti. Isu zinātnieki uzskata, ka tikai vienai no simt deviņdesmit zvaigznēm mēdz būt pavadoņi. Vidēji uz katras no desmit planē­tām dzīvība ir iespējama uz divām, bet apmē­ram no tūkstoš planētām uz vienas mīt būtnes, kuras var nosaukt par cilvēkiem. Ris- mans jāpieskaita pie tādām planētām, kas ir piemērotas dzīvības attīstībai, bet tomēr ir neapdzīvotas: tur eksistē vienīgi primitī­vas dzīvības formas, fauna, kas atbilst kem- brija periodam uz Zemes.

Mūsu trieciena eskadra nolaidās uz Rismana. Pēc lieluma šo planētu varētu ierindot starp Zemi un mūsu Marsu. Pirms misliku iebrukuma pār to mirdzēja žilbinoša, koši zila saule, kā Suiliks teica, — viena no skais­tākajām Pirmajā galaktikā. Bet tagad tumš­sarkanais Kalvenolts pacēlās virs apvāršņa kā ļaunu vēstījoša, asiņaina acs. Rismana virsmu klāja sniegs un «sauss» ledus. Tem­peratūra bija noslīdējusi līdz mīnus simt grādiem. Viss dzīvais bija gājis bojā, varbūt tas mita vienīgi okeānu dzīlēs zem biezās ledus segas.

Mūsu apmetnes vieta likās neaprakstāmi drūma: mēģini iedomāties bezgalīgi plašu, tuksnesīgu līdzenumu, kurš grimst sarkanīgā dūmakā. Šur tur uzkalniņos neskaidri iezī­mējas mīkstas sniega kupenas. Starp tām iz­kaisīti tumši, spīdīgi plankumi — diskveida ksilli, ap kuriem rosās sīki, skafandros tērpti, ;akumpuši stāvi: Kalvenolts gurdi grimst liz apvāršņa, tā sārtā atblāzma pāri ledā- iem stiepjas mums pretī kā smaili, asiņaini irksti. Es skaidri izjutu, cik milzīgi tālu smu no Zemes. Man šķita, ka esmu nožēlo- īmi sīka, miljardiem kilometru no dzimtās planētas kosmosā apmaldījusies būtne. Ra­dās iespaids, ka pasaule iet bojā, ka laiks ir apstājies. Isi tobrīd likās sveši, citas pasau­les bērni, pasaules, kurai nav nekā kopīga ar manējo. Laikam arī Una izjuta kaut ko līdzīgu: redzēju, ka viņa nobāl un sāk dre­bēt. Akeijons un pārējie sinzi ar neizdibinā­mām sejām kā sastinguši sēdēja pie ekrāna, nepārmijot ne vārda.

Dzirdēju, kā vadības kabīnē — «seallā» — Suiliks nodod rīkojumus. Viņa balss, mie­rīga un vēsa, viegli trīcēja. Tas isiem rak­sturīgs stipra saviļņojuma brīžos. Un kā gan citādi! Tik svarīgs uzdevums Suilikam bija uzticēts pirmoreiz, un, skaidri nezinādams, vai maz dzīvs atgriezīsies mājās, viņš tomēr priekā staroja, ka tieši viņam, jaunajam pla­nētu atklājējam, lemts vadīt pirmo triecien- grupu.

Apsēdies atzveltnes krēslā, es domās sa­kopoju pēdējās dienās apgūtās zināšanas par ieročiem, kurus drīzumā nāksies lietot, un par bruņu mašīnām — «sahjeniem», kas pa­sargās mūs no misliku uzbrukumiem. Pēk­šņi Ilna pieskārās manam plecam un isu valodā vaicāja:

— Vai nevēlies pastaigāties pa Risrnanu? Suiliks sacīja, ka mēs šeit uzkavēšoties ve­selu baziku.

Ilnas dziedošā balss pat isu vārdiem pie­šķīra īpašu melodiskumu. Meitene noliecās pār mani, un viņas zeltaini brūnā seja, ko ieskāva gari, gaiši mati, salīdzinot ar zaļa­jām isu sejām, šķita neparasti tuva un cilvēciska. Pamanījusi, ka mulstu, lina vel­tīja man apburošu sinzu meitenes smaidu, kas, starp citu, arī pašlaik rotājas viņas lūpās.

— Labi, — es piekritu, — iesim!

— Neaizkavējieties ilgi! — mums uzsauca Suiliks. — Drīz lidosim prom. Tev vajadzēja redzēt šo planētu agrāk… Tagad tā paga­lam uz mūžīgiem laikiem, — viņš klusinātā tonī piebilda.

īsās pastaigas laikā, klejojot pa Rismana noledojušo virsmu, mēs maz viens otram pa­guvām pateikt. Un tomēr tieši ar šo brīdi sākās mana un Ilnas tuvība. Iegūt sinzu uz­ticību nenākas viegli. Viņu lepnā atturība nav salīdzināma ar visai rezervēto sirsnību, kāda piemīt vairumam isu. Bet ja sinzi reiz dāvā kādam savu draudzību, tad uz visiem laikiem. Atpakaļceļā Ilnai paslīdēja kāja, un viņa pakrita. Metos meitenei palīgā un, pa­cēlis uz rokām, sajutu zem skafandra spē­cīgu, vingru augumu, redzēju viņas acis, kas dziļi ielūkojās manējās. Sajā mirklī man kļuva skaidrs, ka par spīti neskaitāmu gais­mas gadu attālumam, kas šķir mūsu planē­tas, Ilna man ir tuvāka un dārgāka par vi­sām Zemes meitenēm, kuras līdz šim pazinu.