Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Kad ieejas kamerā novilkām skafandrus, Ilna spēji noglāstīja man vaigu un nozuda aiz durvīm.

Iegāju vadības kabīnē pie Suilika, kur bija arī Esīna, Akeijons, Beišita un Snēzins.

— Jūsu uzdevums būs šāds, — sacīja Sui­liks. — Mēs tūlīt pāriesim ahūnā un iznir­sim no tā tieši virs Septītās planētas. Mums sekos divdesmit pieci ksilli ar jauktām ko­mandām. Pārējie uzbruks mislikiem no augšas un mūsu nolaišanās vietā radīs silto zonu. Septiņi lielie ksilli nogādās uz planē­tas bruņu mašīnas — «sahjenus», kurās iekāpsit jūs — sinzi un Szemes cilvēks. Pēc tam mēs atkal pacelsimies gaisā, lai paglāb­tos no misliku izstarojuma, jo silto zonu šajā vietā ilgi uzturēt nespēsim. Centīsimies jūs atbalstīt no augšas ar bumbām. Jums pa šo laiku jālūko nokļūt līdz misliku torņiem, jā­izpētī vispirms, kādam nolūkam tie kalpo, un tad jāsagrauj. Jūsu rīcībā būs divpadsmit sahjenu; tevi, Akeijon, nozīmēju tiem par ko­mandieri. Vēlāk ieradīsimies jums pakaļ otrā siltajā zonā.

Suiliks spēji pārtrauca radiosakarus ar pārējiem ksilliem.

— Jūs savu sahjenu pazīsit pēc sarkanās krāsas. Man padome stingri pavēlēja katrā ziņā nogādāt jūs dzīvus atpakaļ uz Ellu. Citu labā darīsim, kas būs mūsu spēkos.

Pieslēdzies kopējam radiotīklam, Suiliks deva norādījumus pārējai eskadrai. Dūma­kaini sārtajās debesīs pacēlās pirmie ksilli. Pēc desmit minūtēm tiem sekojām mēs.

Suiliks ļoti uzmanīgi centās noregulēt kādu sarežģītu ierīci:

— Šoreiz inūsu lidojums cauri ahūnam būs tik īss, ka es nepagūšu manevrēt — mūsu reakcijas spējas ir pārāk lēnas. Manā vietā to paveiks šis automāts. Ceru, ka tas mūs nepievils, citādi varam iedrāzties planētas virsmā … Saturieties, iedarbinu automātu!

Uz apakšējā ekrāna ieraudzīju dziļi lejā zem mums Rismana kailo virsmu. ILna ienā­kusi apsēdās man blakus. Es cieši pieķēros krēsla roku balstiem. Ekrāns īsu mirkli sa­tumsa. Kad tas no jauna iegaismojās, mūsu priekšā atklājās neiedomājami fantastiska aina. '

Ksills šķērsoja līdzenumu, ko ieskāva melna kalnu grēda. Visapkārt valdīja gandrīz necaurredzama tumsa, zemu pie paša apvār­šņa mirdzēja tumšsarkans rubīns — Kalve­nolts. Ik pēc desmit sekundēm žilbinošu eks­ploziju gaismā uz planētas virsmas iezīmējās krasas ēnas — tur kā krusa bira termiskās bumbas, veidodamas silto zonu. Suiliks mik­rofonā deva īsas pavēles gaisa kuģu flotei. Tālumā debesis apgaismoja citas dīvainas eksplozijas, uz kuru fona iznira svešu kalnu neskaidrie silueti. Neviļus man prātā iešā­vās muļķīga avīžnieciska frāze: «Mūsu spe­ciālkorespondents no kosmosa frontes ziņo …»

Suiliks atskatījās:

— Slēr, ģērb ātrāk skafandru! Un, sinzi, jūs arī! Mēs nolaižamies!

Kad gāju Suilikam garām, viņš, strauji pielēcis kājās, isiem neparastā jūtu uzplū­dumā mani apkampa.

— Cīnies drosmīgi par Jaltaru un savu Sauli!

Esīna pamāja man ar roku. Pēc minūtes jau biju izejas nodalījumā, man pa pēdām sekoja lina, Akeijons un Hērangs.

— Esam nolaidušies. Kāpiet laukā! Jūsu mašīna atrodas pa kreisi! — pastiprinātāja ķiverē dzirdēju Suilika balsi.

Ar termiskām pistolēm rokās atstājām ksillu. Apkārtne bija kā nosēta ar saplaku­šiem, pa pusei izkusušiem, nedzīviem misli­kiem. Mūs gaidīja «sahjens», kas atgādināja milzīgu tanku. Svešs isu jauneklis atvēra tā durtiņas, un mēs iekāpām mašīnā, taču pie­sardzības pēc palikām skafandros. Lai mūs būtu vieglāk atšķirt no citiem, mums bija dots pazīšanās signāls «arta» — vārds, kas isu valodā neko nenozīmē.

— Arta, arta, arta! — atskanēja Suilika balss. — Atbrīvojiet silto zonu! Mums jāpa­ceļas. Vismaz četru brunnu attālumā nav ne­viena dzīva mislika. Rietumu—ziemeļrietumu virzienā apmēram divdesmit piecu brunnu attālumā no jums redzami piloni. Mēs jūs pavadīsim. Runā «Parīze»! Sāku uztvert!

Joka pēc biju ieteicis Suilikam ņemt par savu signālzīmi manas galvaspilsētas nosau­kumu.

— Šeit Arta! Viss skaidrs. Dodamies ceļā, — ziņoja Akeijons.

Pēc tam viņš ātri noraidīja pavēles pārē­jiem sinzu sahjeniem. Ieslēdzu motoru, un mēs sākām braukt.

Vadīt bruņu mašīnu bija ārkārtīgi viegli: virzienu regulēja stūre, ātrumu — tikai viens pedālis, atpakaļgājienu — reversa svira. Man blakus sēdēja Ilna, rokas turēdama gatavībā uz ieroču vadības pults. Priekšējais ekrāns atainoja visu, kas notika ap mums 180 grādu leņķī. Hērangs līdzīgā ekrānā vēroja aizmu­guri. Akeijons atradās sahjena centrā komandpostenī, viņš uzturēja sakarus ar ksilliem un pārējām bruņu mašīnām, kā arī pārzināja jaunos, vēl nepārbaudītos r'benu ieročus.

Atri, bez starpgadījumiem braucām minū­tes piecas. Sahjena kāpurķēdes drupināja bezvārda planētas sasalušo virsmu, lāgiem tās slīdēja pa sastingušo gaisu. Pie horizonta joprojām blāzmoja eksplozijas, kas šajā pa­saulē, kur nebija atmosfēras, neradīja ne ma­zāko troksni. Tikai brīžam mēs tās sajūtām kā vieglus apakšzemes grūdienus. Laiku pa laikam, lidojot ļoti zemu, fantastiskā āt­rumā mums pāri kā ēnas aizšāvās ksilli; at­karībā no redzes leņķa tie lāgiem šķita gan smaili, ovāli, gan apaļam diskam līdzīgi.

Pēkšņi ieraudzījām mislikus. Vispirms kādā tumšā plaisā ievērojām blāvu metā­lisku spīdumu. Sahjens, kas brauca pa kreisi no mums, izšāva, un termiskā lādiņa uzlies­mojumā pamanījām pretim slīdošus ģeomet­riskas formas metāla blokus. Neviens no tiem nemēģināja celties gaisā. Pabraucām garām pusizkusušiem metāla blāķiem, ap kuriem vijās violetas liesmu mēlītes, nedaudzie pus­dzīvie misliki vēl turpināja starot, taču vel­tīgi.

Nemitīgi attīrot ceļu, šķērsojam līdzenumu

un ieņēmām šauru aizu, kas mums maksāja duci šāviņu. Pārējās bruņu mašīnas tīrīja aizmuguri un flangus, iznīcinot mislikus, kuri slēpās klinšu spraugās. Kad nonācām lokveidīgā, melnu klinšu ieskautā klajumā, misliki mainīja taktiku.' Viņi metās virsū sahjeniem no augsto klinšu kraujām. Trijās minūtēs zaudējām divas bruņu mašīnas, mis­liki tās saspieda un sadragāja, pirms mēs paguvām pretuzbrukumam izmantot termisko staru un spēcīgu gravitācijas lauku kombi­nāciju. Mislikus šie stari nogalināja lido­jumā, bet trīskāršais gravitācijas lauks aiz­meta tos atpakaļ tur, no kurienes tie bija pacēlušies gaisā. Vienlaikus ar to pārējie sahjeni klinšu virsotnes apbēra ar termis­kiem lādiņiem.

Izbraukuši cauri otrai aizai, mēs atkal no­nācām klajā laukā. Tālumā pie kvēlošā ap­vāršņa krasi iezīmējās pilonu silueti. Tie slējās tik neticami augstu, ka eksplozijas ap­gaismoja vienīgi pilonu pamatnes. Iznī­cinot savā ceļā varbūt vairāk nekā pieci tūk­stoši misliku un zaudējot vēl trīs bruņu ma­šīnas, soli pa solim tuvojāmies piloniem. Jo tuvāk nonācām, jo fantastiskāks skats atklā­jās mūsu acīm: ksilli gandrīz nemitīgi meta bumbu pēc bumbas, sprādziens sekoja sprā­dzienam, apkārt bija gaišs kā dienā. Eksplo­ziju radītajā siltumā atkusa sasalušās gāzes, un dažbrīd šķita, ka ap mirušo planētu atkal veidojas kaut kas līdzīgs atmosfērai. Migla, ko veidoja gāzes, tik ļoti izkropļoja perspektīvu, ka noteikt attālumu bija tikpat ka ne­iespējami. Mēs pabraucām garām liela, sa­dragāta, augšpēdus apgāzta ksilla drupām; uz saliektās starpsienas karājās isa līķis.

Turpmāk neviena dzīva mislika savā ceļā vairs nesastapām. Ārējais termometrs rādīja mīnus desmit grādu, kas daudzreiz pārsniedz misliku pretestības spējas. Akeijons par to pavēstīja Suilikam. Drauga atbilde mani iepriecināja: