Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Enerģiju galvenokārt iegūst matērijas sa­dalīšanas ceļā. Sajā procesā isi izmanto ne­vis atomkodolu sastāvdaļas, kuras mēs tikai nesen esam sākuši pētīt, bet šo sīko daļiņu daļiņas — tā saucamos infranukleonus. Sva­rīgi, ka galvenais enerģijas veids nav elek­trība, bet, k_as īsti — to definēt būtu vēl grū­tāk nekā Āfrikas rnūža mežu iemītniekiem izskaidrot elektrības būtību, lai gan ar isu ģeneratoriem un to ražoto enerģiju man bi­jusi darīšana ik dienas. Vienīgais, varu teikt — viņu ģeneratori ir loti sarežģīti un masīvi. Isi ir lieliski fiziķi; pat sinzu ievēro­jamais zinātnieks Berantons pēc viesošanās uz Ellas bija spiests atzīt, ka daudzi isu iz­gudrojumi viņam sveši un pat neizprotami, īsiem par godu jāsaka, ka savas zināšanas viņi no citiem neslēpj, gluži otrādi — uz Rēsana nodibinātas universitātes domu ap­maiņai ar pārējiem Apdzīvoto planētu savie­nības locekļiem. Neilgajā uz šīs planētas pa­vadītajā laikā paguvu noklausīties kādu Div­padsmitās galaktikas kukaiņveida cilvēka astronomijas lekciju; no tās es sapratu ļoti maz, taču dabūju redzēt lieliskus zvaigžņo­tās debess un pilnīgi svešu planētu fotouz­ņēmumus. Lektors, kas runājot plātīja nesamērīgi garās, daudzposmainās rokas, at­gādināja milzīgu, zaļu dievgotiņu. Audito­rijā bija pārstāvēti gandrīz visi uz Rēsana sastopamie cilvēču tipi.

Galu galā Suilika noslēpumainie kosmosa cejojumi izbeidzās, bet mēs joprojām tikā­mies reti. Augas dienas viņš pavadīja pado­mes slēgtajās konferencēs. Arī ar Esīnu viņš neredzējās biežāk. Un tāpēc gandrīz viss brī­vais laiks man pagāja Unas un Akeijona sa­biedrībā. Reiz, strādājot bioloģijas laborato­rijā, mūs visus trīs izsauca Asza. Katram no mums viņš pasniedza nelielu metāla cilindru ar masīvu spalu un sacīja:

— Tie būs jūsu ieroči — uzlabotas termis­kās pistoles. Ar ūr-šēmona piekrišanu pa­dome jūs izvēlējusies izlūkekspedīcijai uz vienu no nolādētajām galaktikām. Dosim jums īpašu ksillu. Suiliks jūs pavadīs līdz kaijenu galaktikas saules Grenas planētai Svfts, tur viņam piekodināts arī sagaidīt jūs. Ja rodas izdevība, atgādiniet viņam šo rīko­jumu. Izlidosit pēc astoņām dienām.

Ak, šīs astoņas dienas! Cik bezgala garas un reizē īsas tās šķita! Akeijonam un Ilnai likās pilnīgi dabiski, ka viņus, ūr-šēmona dēlu un meitu, sūta cīņā kā pirmos. Pretējā gadījumā viņi to pieprasītu paši. Nolādēts! Bet es? Velti mēģināju sev iestāstīt, ka mis­liku izstarojums uz mani neiedarbojas, ka ksilla korpuss ir īpaši nostiprināts, lai pasar­gātu mūs no misliku triecieniem, ka mūsu rīcībā būs visspēcīgākie ieroči, un beidzot — ka mūs sūta nevis kaujā, bet izlūkot ap­kārtni — nelīdzēja itin nekas. Iedomājoties vien paredzamo lidojumu, man sāpīgi sa­žņaudzās sirds. No manis neatkāpās ne­skaidra nenovēršamas nelaimes nojausma, un tā mani nepievīla; vēl tagad, kad esmu laimīgi atgriezies, atceroties vien, kā toreiz, riskējot ar dzīvību, torpedēju mirušās zvaig­znes, es laikam nekad vairs nebūtu ar mieru atkārtot šo lidojumu, kaut arī par to man solītu varu, slavu, bezrūpīgu dzīvi un visu planētu skaistākās meitenes!

Izlidojām bez sarežģījumiem. Suiliks kopā ar sievu, diviem isiem un r'benieti Beišitu mūs pavadīja savā vecajā ksillā «Sesson- Essina», kas nozīmē — «Skaistā'Esīna». Kad Ilna man lūdza, lai nolasu viņai mūsu ksilla kupolā ierakstītos isu vārdus, es nedaudz samulsu. Viņa jau diezgan veikli sarunājās ar isiem, bija pat mazliet iemācījusies franciski, taču lasīt neprata nevienā no šīm valodām. Uzrakstu bija izgudrojis Suiliks. Parasti ksilliem piešķir tikai numurus, ja vien kapteinis nevēlas dot tam vārdu. Manu ksillu Suiliks bija nosaucis par «Ulna-ten-Sillon», kas tul­kojumā nozīmē «Ilna — mans sapnis». Pa­manījis manu samulsumu, Akeijons, pietie­kami labi pazīdams isu rakstību, nāca man talkā un, šķelmīgi smīnēdams, izlasīja: «Pla­nētu savienība».

«Ilna — mans sapnis» bija neliels trīsvie­tīgs ksills, vēlāk sērijveidā ražoto kaujas ksillu prototips. Ērtības tajā bija upurētas lietderības labā. Centrālajā kabīnē atradās vairākas vadības pultis dzinēju, ieroču un dažādu ierīču kontrolei. Blakus kabīnē cita virs citas karājās trīs gultas, pārējos kos­miskā kuģa nodalījumus aizņēma motori, pārtikas, munīcijas, gaisa rezervei un izejas kamera. Vienpadsmit centimetru biezais ksilla korpuss no īpaša, ļoti izturīga dažādu metālu sakausējuma, pēc Suilika domām, spēja at­vairīt mislikus, kas triecās pret ksillu ar astoņi tūkstoši brunnu lielu ātrumu bazikā, t. i., ar četrtūkstoš kilometru lielu ātrumu stundā, kaut gan līdz šim netika novērots, ka misliki pārvietotos tik ātri. Pat ja ārējais apvalks triecienu neizturētu, ksillam bija vēl otra, septiņus centimetrus bieza iekšējā sie­niņa. Ievērojot mūsu imunitāti pret misliku izstarojumiem, varēja uzskatīt, ka esam pil­nīgā drošībā.

Abi mūsu ksilli vienlaicīgi pārgāja ahūnā ar tādu aprēķinu, lai tie nonāktu vienā un tajā pašā kosmiskajā sfērā un reizē iznirtu apmēram miljons kilometru attālumā no pla­nētas Svfts. Tā ir brīnumjauka vidēja lie­luma planēta, mazliet lielāka par Zemi. Uz tās dzīvo simtiem miljonu kaijenu. Mēs no­laidāmies ziemeļu puslodē Brboras pilsētas tuvumā.

Dīvainas būtnes ir kaijeni! Augums — gan­drīz divi ar ceturtdaļu metra, āda — zaļa, galva — apaļa, bez matiem, acis — blāvas, iz­valbītas, deguna nav, mute — plata, ar neskai­tāmiem sīkiem zobiņiem. Rokas un kājas kai- jeniem nesamērīgi garas un tievas, kaut gan paši viņi šķiet ļoti plecīgi —cik gari, tik plati. Kopš pirmās tikšanās nespēju pārvarēt neiz­skaidrojamu riebumu pret viņiem, par spīti jebkurai laipnībai. To pašu juta Akei­jons, Ilna un Esīna. Turpretī Suiliks, iepazi­nis kaijenus jau savās slepenajās ekspedīci­jās, bija paguvis ar dažiem pat sadraudzē­ties. Kaijenu civilizācija ir visai neparasta — šie ļaudis ir samērā vāji astronomi, viduvēji fiziķi, toties nepārspējami ķīmiķi. Viņu rūp­niecība izmanto ļoti maz metāla, tā galveno­kārt balstās uz mākslīgi sintezētām plast­masām. Garīgā ziņā, kā apgalvo Suiliks, kaijeni ir loti attīstīti, starp viņiem daudz lie­lisku dzejnieku, ģeniālu filozofu, talantīgu tēlnieku un gleznotāju. Es par to spriest ne­varu, jo uz viņu planētas nekad neesmu uz­kavējies ilgāk par dažām stundām.

Mēs turējāmies sava ksilla tuvumā, kas bija apmeties plašas, klajas stepes vidū, kur cita pēc citas nolaidās bezgala daudzas he­likopteriem līdzīgas lidmašīnas, kurās viss, ieskaitot motorus, bija veidots no caurspīdī­gas plastmasas. Iegājuši viegla tipa celtnē, kas atgādināja aerodroma_ bāru, pasūtījām gardu, zaļganu dzērienu. īsu brīdi apsprie­dies ar trim kaijeniem, Suiliks no mums no­šķīrās. Mūs un ksillus pa gabaliņu vēroja ziņkārīgo pūlis, ko tuvāk nelaida bruņota sardze. Ar vēju no tās puses plūda specifiska rūgtena smarža.

Mēs ilgi sēdējām klusēdami. Viss bija jau izrunāts. Suiliks ar Akeijonu aizgāja. Viņi pēdējoreiz devās pārbaudīt manu ksillu. Es mehāniski rotaļājos ar savas termiskās pisto­les drošinātāju. Esīna kaut ko klusītiņām pa­čukstēja Unai un Beišitai, un visas trīs, manī raugoties, iesprauslojās.

Atgriezās Suiliks.

— Ir laiks, brālīt! — viņš uzrunāja mani.

— Iegaumē — padomei vajadzīgi nevis va­roņdarbi, bet precīzi dati! Vēlu jums laimīgi atgriezties! Esiet uzmanīgi!

Un, noliecies pie manis, viņš čukstus pie­bilda: