Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Kopš šā brīža sākās dīvaina dzīve, kas ilga veselu Zemes mēnesi. Gaisa nu vairs netrūka; tomēr Ilna atklāja, ka paņēmusi līdzi tikai divas rezerves pārtikas kārbas un vienu ar kosmonautu barības tabletēm. Ar vienu šādu kārbu mums uztura pietiktu vai­rāk nekā gadam, toties ūdens aptrūktu jau pēc pāris mēnešiem: mūsu skafandru mugur­somās bija iemontētas nelielas, asprātīgas ierīces, ar kuru palīdzību uz mirušajām pla­nētām no šķidrām vai sastingušām gāzēm varēja viegli iegūt ūdeni, taču šo agregātu filtri derēja ne ilgāk kā vienu mēnesi. Par spīti visam, tagad tomēr varējām cerēt, ka glābšanas ekspedīcija mūs atradīs, jo Sui­lika norādījumus bijām» stingri ievērojuši.

Kad draudošās briesmas uz laiku bija no­vērstas, Ilna ļāva vaļu savām bēdām. Centos meiteni mierināt: mūsu ksills taču bija ļoti izturīgs, iespējams, ka Akeijons ir dzīvs un, kad ieradīsies isi, izglābsies kopā ar mums. Ilnu pārliecināt man neizdevās. Tomēr vēlāk īstenība izrādījās daudz neticamāka!

Pašlaik mēs nevarējām neko citu darīt, kā vien ēst, gulēt un gaidīt. Vairākkārt noska­toties filmu par Sifana bojā eju, iegaumējām to visos sīkumos un nemitīgi slavējām ģe­niālo būtni, kas izgudrojusi šo slēptuvi un saglabājusi atmiņas par savu tautu. Caur ob­servatorijas kupolu vērojām mislikus. Tie drīz vien mūs pamanīja, bet, pārliecinājušies, ka starot nav vērts un ka sadragāt kupolu nebūs iespējams, nelikās par mums vairs ne zinis.

Stiprā, caurspīdīgā kupola patvērumā es augām dienām pētīju šos savādos radījumus. Salīdzināju sevi ar bioloģijas-studentu, kurš mikroskopā pētī jaunatklātus mikrobus vai nepazīstamus kukaiņus. Tiesa, mans stāvok­lis bija neapskaužams, jo šeit trūka jebkādas iespējas eksperimentēt. Visu šo gūstā pava­dīto mēnesi es velti lūkoju izprast misliku kustības. Gandrīz pilnīgi droši var sacīt, ka neviens cits plašajā pasaulē tagad nepazīst šīs būtnes tik labi (nerunājot, protams, par mislikiem pašiem) kā mēs ar Ilnu. Un to­mēr mēneša beigās nepavisam nebijām gud­rāki kā sākumā. Šajos neparastajos metāla briesmoņos neatklājām neko tādu, ko mūsu izpratnē varētu dēvēt par organizētu dar­bību, neko; kas atgādinātu instinktu, pat ne kaut ko līdzīgu visvienkāršākajam tropis- mam. Taču mana pieredze Sansinas salā lie­cināja, ka mislikam piemīt ne vien saprāts, kam gan nav nekā kopēja ar mūsējo, bet arī jūtas, kas mums labāk uztveramas.

Acīmredzot maņu orgāni mislikiem ir, kaut gan grūti iedomāties, kādi: kupolam misliki nekad neuzgrūdās, ja neskaita pirmās dienas, kad viņi lūkoja to sadragāt. Mūsu esamību šīs būtnes noteikti nojauta. Pēc kāda laika mēs pat iemācījāmies atšķirt «pazīstamos» ienaidniekus no «svešajiem», kuri garāmejot velti raidīja uz mums savus starus. Daži, kurus viegli varēja pazīt pēc īpašā bruņu veidojuma, šajā mirušajā pilsētā uzturējās pastāvīgi.

Lūk, mani novērojumi par misliku dzīvi: šīs nemitīgi kustīgās būtnes miegu, šķiet, nepa­zīst. Vairāk nekā piecdesmit stundu pēc kār­tas mēs ar Unu pārmaiņus vērojām kādu misliku, kurš mūsu kupola tuvumā nepār­traukti meta neizprotamus līkumus. Pa vie­nam misliki sastopami retumis,, kaut gan tas nenozīmē, ka tie dzīvotu baros. Misliku gru­pējumi ātri izirst, un tie bez noteikta iemesla rāpo no vienas grupas uz citu. Reizēm, sa­pulcējušies kopā pa simt vai pat vēl vairāk, misliki saplūst viengabalainā metāla masā. Tāds stāvoklis var ilgt no dažām minūtēm līdz pāris stundām. Pēc tam masa atkal sa­dalās atsevišķos individos. Sākumā uzska­tīju to par misliku vairošanās procesu, taču, baram sadaloties, atsevišķo indivīdu skaits nemainījās. Novērojumus traucēja mūsu luk­turu vājā gaisma, jo ārpus gaismas loka ap­kārtne grima necaurredzamā tumsā, bet gal­venais — mums trūka aparāta skaņu ierak­stiem. Es nebūtu žēlojis neko, lai tikai tajās dienās manā rīcībā būtu bijusi domu pastipri­nātāja ķivere, kādu tiku lietojis Sansinas alā. Iespējams, ka tad man būtu izdevies tu­vāk iepazīt šo metāla briesmoņu dabu. Bet šeit, ieslēgtam caurspīdīgajā kupolā, man vajadzēja samierināties ar pasīva vērotāja lomu.

Galu galā man izveidojās zināma teorija par misliku izcelšanos, un ar to es vēlāk iepa­zīstināju Aszu. Viņš manus uzskatus atzina par pilnīgi pamatotiem. Tu, bez šaubām, zini, ka temperatūrā, kas ir tuva absolūtajai nul­lei, metāli, kas vada elektrību, kļūst ultrava- dītspējīgi un pretestība tajos gandrīz zūd. Iespējams, ka ar šādām parādībām izskaidro­jama misliku senču izcelšanās un ka no taga­dējiem mislikiem tie atšķīrās tāpat kā pirmā dzīvā šūna uz Zemes no mums, cilvēkiem. Varbūt kādas mirušas planētas elektromagnē­tiskajā laukā ar sarežģītu, paātrinātu svār­stību amplitūdu reiz nokļuvis kāds dzelzs ni­ķeļa kristāls un no tā izveidojies kaut kas līdzīgs dzīvai elektriskai šūnai. Ja pieļauj šādu iespēju, tad misliku evolūciju var iz­skaidrot tapat kā dzīvības evolūciju uz Ze­mes. Indukcijas ceļā šis kristāls izraisīja sav­dabīgas dzīvības formas citos kristālos ar jauniem variantiem un jaunām, daudz sarež­ģītākām īpašībām. Kaut gan misliku nāvējo­šais izstarojums nav elektromagnētiska pa­rādība, tomēr katru no šīm būtnēm ietver spēcīgs elektromagnētisks lauks.

Trešajā dienā mūsu ūdens krājumi izsīka un mēs bijām spiesti atstāt savu slēptuvi. Sim nolūkam izvēlējāmies brīdi, kad ārpusei, bija redzami tikai divi misliki. Izgāju laukā pirmais un ar pāris šāvieniem tos iznīci­nāju. Tikmēr Ilna steidzās piepildīt mugursomas ar sastingušā gaisa un ledus gabaliem. Pēc tam ar lielām pūlēm atvēru vienu metāla lādi apakšējā zālē. Lādes dibenā, kaudzē sa­krautas, gulēja metāla plāksnes ar kmēru rakstu zīmēm līdzīgiem gravējumiem. Šo lādi pārvērtām ūdens tvertnē. Kad izgājām laukā otrreiz, pa kreisi no observatorijas atradām gluži tīra, sasaluša ūdens blāķus. Tā mēs sa­vu rezervuāru piepildījām līdz malām. Mums nudien bija veicies, jo nākamajās dienās sim­tiem misliku nemitīgi lodāja ap mūsu torni.

Atceroties šo neticami laimīgo apstākļu sagadīšanos, man ikreiz gribas sev jautāt, vai patiesi mūs toreiz nesargāja kāda aug­stāka vara? No otras puses, tie, kuriem nelai­mējas, vairs neatgriežas un nevar neko pa­stāstīt) bet tādu, bez šaubām^ ir vairākums; atgriežas tikai tie, kuriem talkā nāk labvē­līgi apstākļi — laimīgs gadījums vai kas cits. Un tomēr, dienām ritot, es sāku šaubīties, vai paliksim dzīvi. Arī Ilna bija atmetusi ce­rības glābties. Šī cīņās tik drosmīgā meitene ieslīga dziļās skumjās, galvenokārt brāļa bojā ejas dēļ. Izmisis raudzījos, kā viņa ar katru dienu kļūst bālāka un drūmāka, gan­drīz neko neēd un zaudē spēkus. Pieķērusies manam elkonim, meitene stundām ilgi sēdēja man blakus. Un kaut gan abi zinājām, ka mīlam viens otru, šī apziņa nedeva mums mierinājumu, jo sinzu stingrā morāle liedz runāt par maigām jūtām, ja ģimenē ir sēras. Atklāt mīlestību sinzu meitenei, kas tikko zaudējusi tuvinieku, butu ne vien netaktiski, bet nozīmētu nekaunīgu apvainojumu.

Kādu dienu, ja vien šajā tumsas valstībā vispār varēja runāt par dienu, sēžot, kā pa­rasti, zem kupola, mēs luktura gaismas lokā vērojām dažus mislikus. Melnajās debesīs blāvi mirgoja neaizsniedzami tālu galaktiku iegarenie plankumi. Pēkšņi, pārplūdinādama pilsētu un krasi iezīmēdama pilonu siluetus un smailo torņu eksotiskās ēnas, kaut kur izplatījumā uzliesmoja žilbinoša gaisma. Tā atsitās kupolā, iecirtās mums sejās tā, ka bijām spiesti, sāpēs iekliedzoties, aizvērt acis.