Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Mēs noskumuši apmetāmies uz kāpnītēm pie kāda nama sliekšņa. Gaisā mums bija pali­cis trim stundām, tikai trim stundām! Nogu­rums lika sevi manīt, aiz caurspīdīgās ķive­res Ilnas sejiņa bija pavisam gurdena, acis iekritušas. Runājām maz. Lai atzītos mīles­tībā, kā zināms, romānu varoņi izvēlas vis­bezcerīgākās situācijas, bet zvēru, ka mums tobrīd ne prātā nenāca kaut kas tamlīdzīgs. Tā sēdējām ilgi, un man pat sāka uzmāk­ties snaudiens.

Pēkšņi Ilna mani sapurināja:

— Misliki! Misliki atgriežas!

Šoreiz tie tuvojās rāpus, līkumojot starp savu ci.ltsbrāļu līķu kaudzēm. Nopratuši, ka nāvei tikpat neizbēgt, pielaidām ienaidnieku pēc iespējas tuvāk. Tad sākām šaut. Pēkšņi viens no mislikiem, pacēlies gaisā, metās mums virsū, bet padrāzās garām un sadra­gāja durvis, pie kurām bijām patvērušies. Ilna veikli ielavījās durvju spraugā, un es viņai sekoju. Mēs bijām iekļuvuši plaša, tukšā telpā. Tur, kur kādreiz droši vien atradās mēbeles, tagad bija vienīgi nožēlojamas gru­vešu kaudzes. Velti meklējām kāpnes vai liftu, kas vestu uz augšējiem stāviem. Iespē­jams, ka agrāk šeit netrūka ne kāpņu, ne lifta, bet nu jau sen viss bija pārvērties pu­tekļos. Toties uzgājām eju, kas veda šaurā pazemes tunelī, pa kuru varēja virzīties uz

priekšu tikai pieliecies. Drīz k|uva skaidrs, ka tunelis ir paralēls augšējai ielai. Mēs devāmies taisnā ceļā uz priekšu, nekur neno­griezdamies, jo sānu nozarojumi, kā pāris reizes pārliecinājāmies, veda tikpat tukšās, nenozīmīgiem gruvešiem pārpilnās telpās kā pirmā, caur kuru šeit iekļuvām. Tobrīd uz arheoloģiskiem pētījumiem man prāts vairs nenesās!

Tad mūsu ceļš tikko jaušami sāka vest le­jup. Neliekoties par to ne zinis, kā pa sap­ņiem soļojām tālāk, līdz beidzot es no visa spēka ietriecos metāla durvīs. Šeit tunelis iz­beidzās. Durvis rotāja daudzstarains aplis vai stilizēts saules attēls — pirmais barel­jefs, ko redzējām uz šīs planētas.

Nokļuvuši strupceļā, mēs pēkšņi sajūtām nepārvaramu nogurumu. Bijām klaiņojuši desmit stundas, un gaisa bija palicis vēl tikai vienai stundai. Instinktīvi pametu acis baro­metrā uz skafandra piedurknes atloka: atmo­sfēras spiediens jau bija cēlies virs nulles, bet termometrs rādīja plus astoņus grādus. Tātad mēs atradāmies mislikiem nepieejamā zonā. Te, bez šaubām, vajadzēja būt gaisam, kaut vai niecīgā daudzumā. Bet ar to nepietiktu pat, lai iedarbinātu pie mūsu ķiverēm aizmugurē piestiprinātos vieglos kompreso­rus. Un tomēr tā bija laba zīme: varbūt aiz šīm metāla durvīm gaiss ir pietiekami blīvs, elpošanai derīgs.

Drudžaini pētījām durvis. Tajās neatradām ne slēdzi, ne atslēgas caurumu, taču dažādi smalki durvju slēgšanas paņēmieni man vairs nebija sveši. Pacietīgi aptaustījām durvju vir­smu, mēģinājām nospiest un pagriezt pa kār­tai visus saules stariņus. Tomēr velti! Tā aiz­ritēja pusstunda. Skābeķļa balona mano­metra bultiņa lēnām un nenovēršami tuvojās nullei.

Kad bijām zaudējuši pēdējās cerības, dur­vis pēkšņi nočīkstēja un atvērās. Mēs devā­mies uz priekšu, durvis aiz sevis atkal aiz­vērdami. Tālāko ceļu noslēdza otras līdzīgas durvis.

— Šī laikam ir slūžu kamera, — lina no­čukstēja. — Varbūt aiz otrām durvīm būs gaiss?

Lūkojām atcerēties, kā bija laimējies at­vērt pirmās durvis. Pēc brīža atradām īsto paņēmienu — bija jānospiež un viegli jāpa­griež pa kreisi viens no bareljefa augšējiem stariem. Tā nokļuvām tumšā zālē, kur elliešu barometrs rādīja gandrīz vienu atmosfēru. Ieslēdzu analizatoru — tā caurulītes cita pēc citas kļuva sārtas, tātad skābekļa šeit ne­trūka, indīgu gāzu nebija. Piesardzīgi atvē­ris ķiveres lodziņu, ievilku elpu. Sausais, svaigais gaiss lieliski derēja elpošanai. Kaut arī to nevarēja uzskatīt par glābiņu, tomēr vismaz ar garāku atelpas brīdi tagad bijām nodrošināti.

No plašās, tukšās telpas, šķiet, nebija ci­tas izejas, kā vien durvis, pa kurām ienācām. Vispirms mēs steidzīgi atbrīvojāmies no sma­gajiem skafandriem, kas spieda plecus, tad, bezgala noguruši, apgūlāmies viens otram līdzās uz grīdas un, izdzēsuši gaismu, acu­mirklī iemigām.

Acīmredzot gulēju nemierīgi, jo pa mie­gam biju aizvēlies līdz pretējai sienai. Tumsā meklēdams lukturi, piecēlos sēdus un neviļus galvas augstumā sataustīju nelielu sviru. Tā padevās un … pēkšņi notika brīnums: man likās, ka telpas dibenā ir atvērušās otras durvis un gaiša taisnstūra fonā iznira siluets, kas atgādināja pamaza auguma cilvēku. Sa­skatīt varēja tikai vispārējās kontūras, bet sejas vaibstus nebija iespējams skaidri at­šķirt. Kad siluets tikpat spēji nozuda, tā vietā parādījās ugunīga bumba un atskanēja svešāda balss.

— Ilna! — es iesaucos. — Mosties!

Pēc mirkļa ugunīgās bumbas vietā uz ek­rāna atainojās zvaigžņotās debesis. Tajās bija redzama planēta: sākumā tā bija uzņemta no liela augstuma, tad arvien tuvāk un tuvāk. Mūsu acu priekšā slīdēja kalni, meži, okeāni, līdzenumi un dīvainā balss nemitīgi atkār­toja:

— Sifans, Sifans, Sifans …

Sapratu, ka tas ir planētas nosaukums.

Svešā planēta beidza griezties, un mēs

ieraudzījām šo pašu, tikai žilbinošas saules gaismas pielijušu pilsētu, kuras vārds laikam bija Gersēa. Pa laukumiem un ielām-trau­cās mašīnas, steidzās dzīvas būtnes, tomēr attālums bija pārāk liels, lai tās varētu skaidri saskatīt.

Uz ekrāna — tas patiesi bija ekrāns — tīrumi mijās ar purpursarkanu augu plantā­cijām. Šie augi atgādināja Ellas koku sinisi vai, kā stāstīja Ilna, uz Arbora sastopamo krūmaugu trentehoru. Pa zilgano ceļu drāzās automašīna, līdzīga tai, kūru īsti nepaguvām aplūkot, kad mums uzbruka misliki. Ar ska­tienu pavadījām mašīnu. Tās ceļš vijās aug­šup uz observatoriju kalna virsotnē — vismaz mēs pieņēmām, ka šī celtne ir obser­vatorija. Kamēr attēli mainījās, nemitīgi skanēja diktora balss, taču rnēs no komentā­riem nesapratām ne vārda. Tad ieraudzījām mašīnu tuvplānā, no tās izkāpa divkājaina būtne ar četrām rokām un apaļu galvu. Dī­vainā radījuma seja nebija lāga saskatāma, un tas nozuda kādā namā.

Ekrāns uz mirkli satumsa, pēc tam uz tā parādījās saules attēls: redzējām, kā spīdek­lis pamazām zaudē spožumu, kļūst sarkans. Sapratām, ka mūsu acu priekšā atklājas šīs planētas cilvēces bojā ejas vēsture. Cilvēks, kas brauca mašīnā, droši vien bija bijis kāds zinātnieks vai plaši pazīstams valstsvīrs, jo vairākkārt redzējām viņu gan runājam sapul­cēs, vadām neparastas mašīnas, gan arī kā armijas virspavēlnieku. Galu galā, tērpies caurspīdīgā skafandrā, viņš krita cīņā pret mislikiem. Pirms tam vērojām, kā viņš iz­rīko darbus, regulē mikroskopiska lieluma ie­rīces, noslēdz durvis, uz kurām rotājās daudz- starainās saules simbols — bareljefs, kuru mēs uzreiz pazinām. Filma nobeidzās ar to, ka viens no dīvainajiem svešiniekiem pacēla akmens plāksni grīdā tieši zem sviras, ko es nejauši biju nospiedis.

Protams, tiklīdz pirmais apjukums bija pā­ri, sākām meklēt plāksni un visai ātri to uz­gājām. Zem tās bija vītņu kāpnes. Drošības pēc uzvilkusi skafandrus, nokāpām lejā, lielā, maigas, zaļganas gaismas pielijušā telpā. Iz­gājuši tai cauri, nonācām otrā zālē, no tās — trešā un tā joprojām no zāles zālē, kas vir­knējās cita aiz citas. Pirmā no tām bija tukša, bet pārējās gandrīz līdz griestiem pie­krautas ar metāla lādēm, kuras velti pūlē­jāmies atvērt… Pēdējās zāles galā otras vītņu kāpnes veda augšup, un pēc ceturtdaļ­stundas gājiena nokļuvām zem caurspīdīga kupola, ko izolēja slūžu kamera. Kupols at­radās tumšā klajumā, kaut kur aiz pilsētas robežām. Pa slūžu kameras dubultdurvīm varēja iziet laukā, bet mēs šo iespēju neiz­mantojām, jo visa apkārtne bija kā nosēta ar mislikiem.