Fransiss Karsaks: Atnācēji no nekurienes

Turpretī viņu pārmērīgā kaislība uz visā­dām ceremonijām ir peļama īpašība. Šai ziņā viņus varētu salīdzināt varbūt vienīgi ar se­najiem ķīniešiem. Sešām divatā pavadītajām dienām sekoja vesela virkne svinīgu cere­moniju un mielastu, kuros mums nācās pieda­līties. Sinzu parašas nepazīdams,, dzīvoju vienās bailēs, lai tik nepieļautu ko netak­tisku, un atviegloti uzelpoju, kad šēmoni bei­dzot atļāva, ja vien vēlos, atgriezties uz Ellu.

Uz Arbora pārdzīvoju vēl kādu satraucošu brīdi: reiz Akeijons aizveda mani uz centrālo observatoriju planētas dienvidu puslodē. Tur astronomi man parādīja mūsu dzimto galak­tiku — blāvu, gaišu plankumiņu kaut kur tālu Brenorija zvaigznājā. Maksimāli palie­lināts spēcīgajā teleskopā, kas ar savu uz­būvi krasi atšķiras no mūsējiem, šis planku­miņš pārvērtās spirālveida zvaigžņu putek­ļos. Starp zvaigznēm tikko samanāma tur vīdēja mūsu Saule, ap kuru pavisam sīciņa un neaizsniedzama riņķoja Zeme. Gaisma, ko uztvērām, ceļoja šurp jau astoņsimt tūkstoš gadu, un, ja ar augsti attīstītās sinzu teh­nikas palīdzību varētu skaidri saskatīt Zemi, vienīgais, ko mēs tur ieraudzītu, būtu daži nožēlojami pitekantropi kādā mež­malā.

Tagad, dzīvojot dzimtenē, mēs ar linu skaidrā laikā katru vakaru meklējam debesīs Andromēdas zvaigznāju. Vērojot to, es gan­drīz fiziski izjūtu neizmērojamo attālumu, kas mūs no tā šķir. Isu galaktika no Zemes atrodas tik tālu, ka tā nav saredzama pat visspēcīgākajos teleskopos. Bet, raugoties mazajā opālkrāsas plankumā — Andromēdas miglājā, grūti iedomāties, ka tur dzimusi sie­viete, kas patlaban sēž man blakus, un ka es patiesi esmu tur bijis …

Arboru atstājām trīs mēnešus pēc kāzām. Kā norunāts, mums pakaļ atlidoja Suiliks. Startējām no Berizenkoras kosmodroma, kas bija pārpildīts ar milzīgiem zvaigžņu ku­ģiem, kuri uztur sakarus ar sinzu kolonijām un citām planētām. Suilika ksills tiem līdzās izskatījās gluži niecīgs.

Tiklīdz pacēlāmies gaisā, Suiliks pavēs­tīja, ka esmu ieskaitīts «Mirušo sauļu torpe- dētāju» eskadras štāhā. Šķita, ka mans draugs sāk iekarot vārdu. Tobrīd prātā iešā­vās jautājums, kuru jau sen nespēju izprast: kāpēc isi tieši mani nemitīgi izvēlas tik at­bildīgiem un riskantiem … uzdevumiem? Katrā ziņā biologu grupā es būtu noderējis vairāk. Citus pienākumus varētu uzticēt sin­ziem, kuriem misliku izstarojums arī nav bīstams. Turklāt starp viņiem taču netrūkst izcilu fiziķu. Esmu pārliecināts, ka isi mani tiešām uzskatīja par savējo, es viņiem vairs nebiju svešinieks kā sinzi, bet īsts iss, tikai ar sarkanām asinīm. Turklāt mani un Sui­liku saistīja dziļa, sirsnīga draudzība un, lūgdams mani ieskaitīt viņa komandā, dros­mīgais isu jauneklis, viens no šīs zinātnieku tautas pārgalvīgākajiem dēkaiņiem, gribēja man dāvāt skaistāko, kas bija viņa iespēju robežās, — neparastu piedzīvojumu.

Daudzreiz klusībā nolādēju ne jau mūsu draudzību, bet tās sekas!

Atgriezušies uz Ellas, apmetāmies Bresiē salā, manās mājās. Ar manu «māsu» Asiiu lina sapratās lieliski. Cītīgi strādājot ar bio­logu grupu un meklējot efektīvu aizsarglī­dzekli pret misliku izstarojumu, aizritēja ve­sels gads. Galu galā nācām pie slēdziena, ka šādu līdzekli teorētiski nav iespējams atrast: kā isiem, tā citām dzīvām būtnēm, izņemot sinzus un Zemes cilvēkus, misliku specifis­kais izstarojums saārda elpošanas orgānu, audus. Bez šaubām, elpošanas pigmentu praktiski izmainīt nav iespējams, tātad nav arī glābiņa. Pētot šo jautājumu no fizikas viedokļa, pie līdzīgas atziņas nonāca arī Asza. Zināmi panākumi tomēr mums bija: kāda nesen izgudrota ķīmiska preparāta in­jekcijas uz laiku pavājināja izstarojuma iedarbību, bet tādā gadījumā, ja tā intensi­tāte nebija pārāk liela.

Reiz, kad no laboratorijas devāmies māJup, Suiliks ieviļināja mūs ar ILnu savā ksillā īn, iepriekš neko nepaskaidrojis, strauji paCēlās gaisā. Diezgan labi pazīdams isu lid- īparātus, drīz vien sapratu, ka esam ceļā uz iarsu. Mēs pret to neiebildām, jo nekad vēl šo planētu nebijām redzējuši. Lidojām ar tarpplanētu ceļojumiem maksimālo ātrumu, as atbilst vienai desmitdaļai gaismas ātruma.

Mežonīgais Marss mazliet atgādina Arboru, kaut gan ir daudz tuksnešaināks un klusāks. Labu laiku turējāmies ļoti augstu, d Suiliks piķēja taisni uz kādu kolosālu celtni — rūpnīcu, kur isi ražo ksillus priekš visām viņu planētām. Ar vārdu «rūpnīca» parasti saistās priekšstats par spalgu, nepārtrauktu mašīnu rūkoņu, bet isi trokšņus necieš, tāpēc gandrīz visi darba procesi uz Ellas norit pilnīgā klusumā. Ksillus montēja konveijeriem, pie kuriem dažu strādnieku raudzībā rīkojās roboti. Neapstādamies iz­gājām cauri plašajiem cehiem. Beidzot Sui­liks mūs ieveda milzīgā nojumē, kur dzima jauns, gigantisks ksills. Tā diametrs pārsnie­dza trīssimt, bet maksimālais biezums cen­trā — sešsimt metru. Atšķirībā no parasta­jiem diskveida ksilliem šis lidaparāts atgādi­nāja lēzenu kupolu. Kad bijām kādu brīdi to klusēdami vērojuši, Suiliks teica:

— Šeit top mūsu nākamais kosmosa kuģis, ar kuru dosimies iedegt mirušās saules.

— Bet kālab tik milzīgs un tik nepa­rasts? — es pavaicāju.

— Tas nepieciešams. Sauļu iededzināša­nas ierīce būs pārāk masīva un smaga, to nevarēs vienkārši nomest uz mirušās zvaig­znes. Tāpēc nāksies uz tās nolaisties. Bet, kā zināms, gravitācija tur ir bezgala spē­cīga. Ja ap mums nebūs intensīvas antigravitācijas joslas, pašu svars mūs tur acu­mirklī nospiedīs kā niekus. Lai tādu joslu radītu, būs vajadzīgs milzīgs enerģijas krā­jums, tāpēc ksillā tiks iemontēta vesela elek­trostacija. Kupolveida forma ļaus ksillam la­bāk pārvarēt gravitācijas spēku. Un tomēr es šaubos, vai varēsim palikt uz mirušās sau­les ilgāk par vienu baziku.

Pagāja vairāki mēneši. Pamazām saradu ar domu, ka būs jāpiedalās šajā fantastiskajā ekspedīcijā. Dienas mierīgi ritēja tālāk. Vis­maz ārēji tā likās. Patiesībā šai laikā, īste­nojot grandiozo projektu, uz trim planētām dienu un nakti nerimtīgi strādāja visi spējīgākie Apdzīvoto planētu savienības zinātnieki. Vērojot Ellas mierīgās, klusās dabas ainavas, man ne reizi vien iešāvās prātā, ka aiz šā šķietamā miera slēpjas ne­mitīga, galvu reibinoša rosme. Tādos brīžos jutos bezgala atpalicis, dziļi nelaimīgs un izmisis, kā mazs nēģerēns, kas nejauši no­kļuvis uz moderna lainera.

Aizrautīgi strādāju laboratorijā. Uzskatīju, ka man kā Zemes sūtnim jāpārstāv mūsu civilizācija, kas tik ļoti lepojas ar saviem zi­nātnes un tehnikas sasniegumiem, kaut gan tie — ak vai! — neskaitāmās citās pasaulēs sen jau pārspēti. Biju apņēmies katrā ziņā atklāt kaut ko jaunu, svarīgu, līdz ar to iekarojot tiesības dzīvot uz Ellas, lai mani šeit vairs neuzskatītu tikai par «nabaga radinieku», interesantu, neparastu eksemplāru, bet par pilntiesīgu Apdzīvoto planētu savienības locekli. Tāpēc vakaros ilgi lasīju isu aunākos zinātniskos darbus vai arī liku IInai tulkot sinzu rakstus. Bieži vien ar pateicību pieminēju savus bijušos skolotājus: tiesa, lāgiem man pietrūka zināšanu, taču ^emes cilvēku darba metodes bija nevainoja- īas, un es ātri apguvu svešos jēdzienus. Interesanti atzīmēt, ka, uzticēdami man iauno biologu grupas vadību, isi sen jau bija mani atzinuši par derīgu sabiedrības locekli, kamēr es, pukodamies par savām trūcīgajām nāšanām, joprojām kāvos ar pašpārmetumiem. Patiesi, kaut vai tikai mūsu organisma īpatnību dēļ, zināju daudz ko tādu, kas isiem bija jaunatklājums. Pat sinzi, kuriem ir nenoliedzami sasniegumi biofizikā, visas slimī­bas, tāpat kā isi, ārstē tikai ar attiecīgiem stariem, pamezdami novārtā vai pat pilnīgi ignorēdami ķīmijas nozīmi medicīnā. Un tieši šajā jomā man izdevās gūt panākumus, proti, atklāt jau minēto preparātu, kas uz laiku pasargā isus no misliku izstarojuma.