Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Здесь есть возможность читать онлайн «Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Год выпуска: 1969, Издательство: Izdevniecība «Zinātne», Жанр: Боевая фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Atnācēji no nekurienes: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Atnācēji no nekurienes»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Atnācēji no nekurienes
Fransiss Karsaks
Priekšvārds
 Atšķirībā no daudziem citiem Rietumu rakstniekiem fantastiem, kas, daudzveidojot sižeta kolīzijas, paplašinot savu varoņu dar­bības sfēru līdz kosmiskajai telpai vai pat pārnesot to ārpus galaktikas, tikai retumis pieskaras nopietnām sociālām vai morāles problēmām, franču rakstnieks Fransiss Karsaks neatkāpjas no jaunatnes fantastiskās li­teratūras klasiskajām humānismā tradīcijām. Viņš ir pārliecināts optimists, kas tic labā uzvarai un skaistākai cilvēces nākotnei. Pa­saule bez kariem un varmācības, bez rasis­tiskiem aizspriedumiem un atomkara drau­diem — lūk, sapnis, kas radis iemiesojumu Karsaka daiļdarbos. Gandrīz visos savos dar­bos viņš parāda, kā starp dažādu planētu civilizācijām nodibinās draudzīgi sakari.
Romānā «Kosmosa robinsoni» Karsaks ap­raksta, kā kosmiskas katastrofas rezultātā no Zemes atdalījies gabals kopā ar cilvēkiem īonāk pasaules telpā. Liekot saviem varoņiem darboties neparastos apstākļos — uz svešasļ planētas, ko apdzīvo citas saprātīgas būtnes, rakstnieks risina problēmas, kas ir aktuālas uz Zemes.
«Kosmosa robinsonos» skartie jautājumi—| divējāda veida saprātīgu būtņu līdzāspastā-l vēšana, divu rasu eksistence uz vienas pla-ļ nētas — sīkāk attēloti savstarpēji saistītaj jos romānos «Atnācēji no nekurienes» un «Su pasaule pieder mums». Tieši ar šiem darbiem' Karsaks kļūst plaši pazīstams kā talantīgsf mūsdienu piedzīvojumu fantastiskās litera­tūras žanra meistars.
Karsaks tēlo civilizēto planētu iedzīvotāju konfliktu ar agresīvajiem svešo pasauļu iemītniekiem, viņš poetizē visu cilvēču kopīgo radošo darbu ne vien mūsu Saules sistēmā, bet pat ārpus tās. Milzīgie attālumi viņa varoņiem nav nekāds šķērslis. Zvaigžņu kuģi ienirst «ahūnā», kas aptver mūsu Telpu atdalot to no antipasaulēm, un, bez grūtibām pārvarējuši telpas un laika barjeru, veic miljoniem gaismas gadu lielus attālumus dažās stundās vai dienās, rēķinot Zemes laika vienībās. Ar šādu vienkāršu, kaut arī nevisai oriģinālu paņēmienu autors panāk va­jadzīgo efektu.
Romānos «Atnācēji no nekurienes» un «Šī pasaule pieder mums» attēlotajām civilizā­cijām ir raksturīgs augsts zinātnes, tehnikas, un morāles līmenis, par negrozāmu likumu tajās ir kļuvusi miera saglabāšana uz ne­skaitāmām Putnu Ceļa planētām. Viena no romāna «Šī pasaule pieder mums» sižeta līnijām — Apdzīvoto planētu savienības cīņa pret ļaunajiem spēkiem mislikiem, kuri dzēš zvaigznes un cenšas pakļaut Visumu Mūžī­gas Tumsas valstībai —• kļūst par galveno ari romānā «Atnācēji no nekurienes». Centrālais tēls — Vsevolods Klērs — skaidri pauž autora demokrātiskos, humānos uzskatus.
Pēc apbrīnojamiem piedzīvojumiem Klērs talas pasaulēs iepazīstas ar dažādu svešu civilizāciju pārstāvjiem^— Apdzīvoto planētu savienības locekļiem. Šajā savienībā uzņem līkai tos, kas uz savām planētām izbeiguši I u'bkurus iekšējus konfliktus un uz mūžīgiem [ laikiem nodibinājuši mieru. Apvienoto planētu savienības galvenais mērķis — uzveikt mislikus, kas apdraud ikvienu dzīvības formu Visumā. Šie briesmoņi eksistē ļoti zemā temperatūrā, kas ir tuva absolūtajai nullei, un spēj pārtraukt zvaigžņu kodolreakcijas. Nesot iznīcību dažādu sauļu sistēmu planētām, tie ielaužas Galaktikas dzīlēs.
Romāna optimistiskā izskaņa liecina par autora bezgalīgo ticību Prāta un Zinātnes uzvarai. īsi — intelektuāli augsti attīstītie tālas planētas Ellas iedzīvotāji, kuri, apciemo­jot Zemi, aizved sev līdzi Klēru, beidzot at­rod efektīvu līdzekli cīņai pret mislikiem — iespēju mākslīgi atjaunot atomreakcijas mi­rušajās zvaigznēs.
Karsaka romāns dzīvi sasaucas ar mūs­dienu notikumiem. Tas uzrakstīts 50. gadu
vidū, tāpčc tajā skaidri jaušams otrā pasau­les kara atspulgs un pēckara dzīves pretru­nas. Misliki ir alegorisks fašistisko barbaru attēlojums, bet Apdzīvoto planētu savienība: simbolizē apvienoto nākotnes cilvēci. Viss] darbs konsekventi pauž autora antimilitāristiskos uzskatus.
Karsaks ir lielisks stāstītājs, viņš prot la­sītāju saintriģēt ar saistošu sižetu, ar kon­centrētu, dinamisku un mērķtiecīgu darbību. Tiesa, reizēm viņš dažādus notikumus pār­mērīgi sablīvē, kas, bez šaubām, vājina darba iekšējo loģiku un rada psiholoģiskus vienkāršojumus.
Romānā «Atnācēji no nekurienes» progre­sīvais idejiskais saturs apvienojas ar neno­liedzamām literārām vērtībām: raitu darbību, atjautīgu sižetu, asprātīgu, tipiski francisku, viegli plūstošu valodu.
Viss tas Karsaka romānu padara parvieny no Rietumu modernās fantastikas labākajiem paraugiem.
5. Cepurniece

Atnācēji no nekurienes — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Atnācēji no nekurienes», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Ksilla vadība un komanda vienprātīgi no­lēma nolaisties. Berantons pavēlēja nekavē­joties uzsākt kilsima montāžu, stingri ievē­rojot visus piesardzības noteikumus.

Izņemot Suiliku, kurš ne soli neatkāpās no vadības pults, mēs, pārējie, nokāpām cen­trālajā zālē, kur klusi dūca antigravitācijas ģeneratori. Ap kilsimu rosījās montāžas bri­gāde. Kaut arī ksillā bija radīts spēcīgs iek­šējais antigravitācijas lauks, pievilkšanas spēks kļuva aizvien jūtamāks, gravimetra rā­dītājs tuvojās otrajai iedaļai un lēnām no­svērās tai pāri. Mūsu kustības bija smagas un neveiklas. Lai es saglabātu spēkus iz­šķirīgajam brīdim, Berantons lika man ap­gulties.

Jutu vieglu grūdienu. Gabaliņu paslīdējis uz priekšu, ksills apstājās. Centrālā platforma lēnām atdalījās. Nu mēs bijām uz mirušās saules. Trīs metrus virs mums gaisā karā­jās ksills. Prožektoru aukstajā gaismā atklā­jās drausmīga aina — visapkārt vienīgi sa­stinguši metāla viļņi un izdedži! Mūsu rī­cībā bija trešdaļa bazika vai tieši trīsdesmit elliešu minūtes. Sai laikā uzdevumu vajadzēja paveikt. Savā kaskā dzirdēju Suilika mierīgo balsi, kas skaitīja laiku! « — Divdesmit devi­ņas minūtes … divdesmit astoņas … divdes­mit septiņas ..

Bet kas notiek ar montāžas brigādi? Šķiet, tā vēl nav izkustējusies no vietas! Ar mokām pagriezis galvu, redzēju, ka, sakumpuši sma­gajos skafandros, viņi tik tikko velk kājas un

strādā neciešami lēnām, it kā pa murgiem. Berantons, atbalstījies pret kilsimu, vadīja montāžas darbus.

«Divdesmit piecas minūtes … divdesmit četras … divdesmit trīs .. .>>

Vairums detaļu vēl bija izmētātas pa me­tāla grīdu. Ak, kādi nelgas mēs biiām — kā isi, tā sinzi, r'beni un arī es! Ja roboti anti­gravitācijas laukā nedarbojās, tad gluži pa­rasts ceļamkrāns, kaut vai vienkāršs metāla bloks mūsu uzdevumu būtu atvieglojis! Taču par tik primitīvām ierīcēm šīs pārāk kultu­rālās būtnes nebija iedomājušās!

«Divdesmit… Deviņpadsmit… Astoņpa­dsmit …»

Antigravitācijas lauka intensitāte nebija pastāvīga. Tā es lāgiem tiku cieši piespiests sēdeklim, lāgiem uzrauts gaisā, tad atkal iespiests sēdeklī.

«Piecpadsmit… Četrpadsmit… Trīspa­dsmit …»

Pakāpeniski samontējām detaļu pēc deta­ļas.

- — Uzmanību! Tūlīt būs tava kārta, — uz­sauca Berantons. — Sagatavojies!

«Divpadsmit… Vienpadsmit… Des­mit …»

— Kad nolaidīšu roku, sāksies tava minūte. Nāc tuvāk!

Piecēlies ar mokām aizvilkos līdz savai detaļai. Tā likās neiedomājami smaga. Nē, šādos apstākļos man mūžam to nepacelt!

«Deviņas*.

Beranton! Es nespēšu! Apturi. .

«Astoņas …»

— Par vēlu! Tava kārta!

Berantons nolaida roku. Izmisīgā apņēmībā

noliecos un satvēru reakcijas palēninātāju. Citas izejas nebija: briesmonis pamodināts, manās rokās vienīgais glābiņš — detaļa, kas dos mums iespēju laikus pāriet ahūnā. Ar skalu nopūtu es pacēlu palēninātāju. Beran­tons, raudzīdamies manā Zemes pulkstenī, skaitīja sekundes:

— Piecdesmit piecas . ..

Paspēru soli uz priekšu un ieliku palēni­nātāja galu kilsima dobumā.

— Piecdesmit…

Nē, detaJa bija pārāk smaga! Uz kuru pusi

tā jāpagriež? Pa labi vai pa kreisi? Zem ska­fandra, aizmiglojot acis, sviedri man lija au­maļām.

— Četrdesmit…

Ko vilcinās tas nelga Suiliks? Viņš taču solījās maksimāli pastiprināt antigravitācijas zonu, kad pienāks mana kārta!

— Trīsdesmit piecas …

Kā salauzta zem milzīgā spiediena montā­žas brigāde pamazām izklīda. Ar pārcilvē­ciskām pūlēm pacēlu detaļas otru galu vaja­dzīgajā augstumā. Kilsimā jau it kā sama­nīju Jaunu vēstošas vibrācijas. Ja nu isi ir kļūdījušies? Ja nu kilsims acumirklī eksplodē?

— Trīsdesmit…

Paniskās bailēs pagriezu detaļu, taču uz nepareizo pusi

— Uz pretējo, uz pretējo pusi! — kliedza Berantons. — Divdesmit piecas …

Pēkšņi detaļa kļuva it kā vieglāka. Varēju to brīvi pagriezt un iestādīt dziļāk. Vajadzēja tikai pagriezt vēlreiz. Bet uz kuru pusi? Bez šaubām, uz pretējo. Bet kā biju to griezis pirmoreiz? Pagalam apjucis, nostāvēju dīkā veselu sekundi.

— Divdesmit…

— Nu, tā!

Detaļa viegli, it kā pati no sevis, ieslīdēja īstajā vietā. Berantons instinktīvi pacēla roku, lai noslaucītu sviedrus, kas straumēm lija zem skafandra.

— Desmit… — viņš skaitīja.

— Septiņas! — iesaucās Suiliks. — Uz­manību! Nolaižos. Kāpiet ksi 11ā.

Ksilla kupols mūs nosedza. Pēdējoreiz pa­metu skatienu uz stingajiem metāla viļņiem, kurus nekad nevienam vairs neredzēt! Cik ātri vien spējām, smagi cilājot kājas, neveikli centāmies rāpties uz ksilla ārējā gredzena. Pametis lejā centrālo platformu ar bries­mīgo kilsimu, lidaparāts spēji pacēlās gaisā. Strauji samazinadamies, kilsims izzuda no mūsu redzes loka. Aizvilkušies līdz hermētis­kajām durvīm, ielīdām ksillā. Gravitācijas spēks joprojām bija tik milzīgs, ka nejaudā­jām uzkāpt pa kāpnēm. Nogaidījuši, līdz tas mazliet atslābst, mēs, pagalam saguruši, sa­lauzti, gausi devāmies augšup. Pusceļā smaguma sajūta pēkšņi izzuda, man likās, ka esmu tik viegls kā spalviņa: ksills bija ieniris ahūnā.

Dzirkstele naktī

Cits pēc cita komandas locekļi atgriezās savos posteņos. Es iegāju vadības kabīnē.

— Kur mēs atrodamies? — vaicāju Suili­kam.

— Kaut kur kosmosā. Ceru, ka pietiekami tālu, lai būtu drošībā. Nogaidīsim eksplo­ziju.

— Tātad veselu baziku?

— Pat ilgāk. Sprādziens notiks pēc bazika, bet būs redzams tikai pēc četriem vai pieciem bazikiem atkarībā no attāluma, ko precīzi noteikt nevaru. Neaizmirsti, ka gaisma neizplatās acumirklīgi. Turklāt šau­bos, vai eksplozija diez cik paātrinās snesa viļņu izplatību, kas ir desmitreiz ātrāki par parastajiem. Tomēr pamēģināsim tos uz­tvert.

Berantons un Sēfers iedarbināja reģistrā­cijas ierīces. Mēs pacietīgi gaidījām. Klu­sumā, kas valdīja ksillā, bija sadzirdama vie­nīgi viegla palīgdzinēju dūkoņa un tikko jaušama gaisa sīkšana, tam plūstot cauri filtriem. Es iesēdos dziļāk ērtajā atzveltnes krēslā un pārguris iesnaudos.

Mani pamodināja drausmīgs kauciens. At­vēru acis. Visapkārt bija dziļa tumsa, tikai uz ekrāna liesmoja uguns jūra, kuras fonā nu asi iezīmējās triju manu biedru silueti. Pilnīgi apžilbis, aizgriezos. Ar roku aizklājis acis, Suiliks drudžaini grozīja regulētāju. Filtrs gaismu mazliet apslāpēja. Krampjaini pieķēries krēsla roku balstiem, vēroju fantas­tisko skatu, kas dajēji bija arī manu pūliņu rezultāts, — mirušās saules atdzimšanu.

Debesu tumšajās dzīlēs auga un ar katru mirkli žilbinošāks kļuva spožs gaismas plan­kums, ko nespēja vājināt pat filtrs. Pēkšņi no tā izšāvās violetas liesmu mēles, kas iz­plētās trijos virzienos kā milzeņa pirksti. Sis skats likās jo grandiozāks it īpaši tāpēc, ka nevienas citas zvaigznes nekur nemanīja. Tālo galaktiku blāvie plankumi izgaisa jau­nās saules spožumā.

— Suilik, kāpēc tu mani nepamodināji? — es iesaucos.

— Eksplozija mūs pārsteidza negaidot. Kil- sims eksplodēja neparedzēti drīz. Tas no­zīmē, ka mēs atrodamies tai daudz tuvāk nekā domājām, atklāti sakot, pārāk tuvu. Pa­lūkojies radiācijas skaitītājā!

Rādītājs pakāpeniski virzījās uz zaļo svītru, kas vēstīja briesmas. Berantons un Sēfers aukstasinīgi vēroja reģistrācijas ierī­ces.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Atnācēji no nekurienes»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Atnācēji no nekurienes» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Atnācēji no nekurienes»

Обсуждение, отзывы о книге «Atnācēji no nekurienes» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x