Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Ksilla vadība un komanda vienprātīgi no­lēma nolaisties. Berantons pavēlēja nekavē­joties uzsākt kilsima montāžu, stingri ievē­rojot visus piesardzības noteikumus.

Izņemot Suiliku, kurš ne soli neatkāpās no vadības pults, mēs, pārējie, nokāpām cen­trālajā zālē, kur klusi dūca antigravitācijas ģeneratori. Ap kilsimu rosījās montāžas bri­gāde. Kaut arī ksillā bija radīts spēcīgs iek­šējais antigravitācijas lauks, pievilkšanas spēks kļuva aizvien jūtamāks, gravimetra rā­dītājs tuvojās otrajai iedaļai un lēnām no­svērās tai pāri. Mūsu kustības bija smagas un neveiklas. Lai es saglabātu spēkus iz­šķirīgajam brīdim, Berantons lika man ap­gulties.

Jutu vieglu grūdienu. Gabaliņu paslīdējis uz priekšu, ksills apstājās. Centrālā platforma lēnām atdalījās. Nu mēs bijām uz mirušās saules. Trīs metrus virs mums gaisā karā­jās ksills. Prožektoru aukstajā gaismā atklā­jās drausmīga aina — visapkārt vienīgi sa­stinguši metāla viļņi un izdedži! Mūsu rī­cībā bija trešdaļa bazika vai tieši trīsdesmit elliešu minūtes. Sai laikā uzdevumu vajadzēja paveikt. Savā kaskā dzirdēju Suilika mierīgo balsi, kas skaitīja laiku! « — Divdesmit devi­ņas minūtes … divdesmit astoņas … divdes­mit septiņas ..

Bet kas notiek ar montāžas brigādi? Šķiet, tā vēl nav izkustējusies no vietas! Ar mokām pagriezis galvu, redzēju, ka, sakumpuši sma­gajos skafandros, viņi tik tikko velk kājas un

strādā neciešami lēnām, it kā pa murgiem. Berantons, atbalstījies pret kilsimu, vadīja montāžas darbus.

«Divdesmit piecas minūtes … divdesmit četras … divdesmit trīs .. .>>

Vairums detaļu vēl bija izmētātas pa me­tāla grīdu. Ak, kādi nelgas mēs biiām — kā isi, tā sinzi, r'beni un arī es! Ja roboti anti­gravitācijas laukā nedarbojās, tad gluži pa­rasts ceļamkrāns, kaut vai vienkāršs metāla bloks mūsu uzdevumu būtu atvieglojis! Taču par tik primitīvām ierīcēm šīs pārāk kultu­rālās būtnes nebija iedomājušās!

«Divdesmit… Deviņpadsmit… Astoņpa­dsmit …»

Antigravitācijas lauka intensitāte nebija pastāvīga. Tā es lāgiem tiku cieši piespiests sēdeklim, lāgiem uzrauts gaisā, tad atkal iespiests sēdeklī.

«Piecpadsmit… Četrpadsmit… Trīspa­dsmit …»

Pakāpeniski samontējām detaļu pēc deta­ļas.

- — Uzmanību! Tūlīt būs tava kārta, — uz­sauca Berantons. — Sagatavojies!

«Divpadsmit… Vienpadsmit… Des­mit …»

— Kad nolaidīšu roku, sāksies tava minūte. Nāc tuvāk!

Piecēlies ar mokām aizvilkos līdz savai detaļai. Tā likās neiedomājami smaga. Nē, šādos apstākļos man mūžam to nepacelt!

«Deviņas*.

Beranton! Es nespēšu! Apturi. .

«Astoņas …»

— Par vēlu! Tava kārta!

Berantons nolaida roku. Izmisīgā apņēmībā

noliecos un satvēru reakcijas palēninātāju. Citas izejas nebija: briesmonis pamodināts, manās rokās vienīgais glābiņš — detaļa, kas dos mums iespēju laikus pāriet ahūnā. Ar skalu nopūtu es pacēlu palēninātāju. Beran­tons, raudzīdamies manā Zemes pulkstenī, skaitīja sekundes:

— Piecdesmit piecas . ..

Paspēru soli uz priekšu un ieliku palēni­nātāja galu kilsima dobumā.

— Piecdesmit…

Nē, detaJa bija pārāk smaga! Uz kuru pusi

tā jāpagriež? Pa labi vai pa kreisi? Zem ska­fandra, aizmiglojot acis, sviedri man lija au­maļām.

— Četrdesmit…

Ko vilcinās tas nelga Suiliks? Viņš taču solījās maksimāli pastiprināt antigravitācijas zonu, kad pienāks mana kārta!

— Trīsdesmit piecas …

Kā salauzta zem milzīgā spiediena montā­žas brigāde pamazām izklīda. Ar pārcilvē­ciskām pūlēm pacēlu detaļas otru galu vaja­dzīgajā augstumā. Kilsimā jau it kā sama­nīju Jaunu vēstošas vibrācijas. Ja nu isi ir kļūdījušies? Ja nu kilsims acumirklī eksplodē?

— Trīsdesmit…

Paniskās bailēs pagriezu detaļu, taču uz nepareizo pusi

— Uz pretējo, uz pretējo pusi! — kliedza Berantons. — Divdesmit piecas …

Pēkšņi detaļa kļuva it kā vieglāka. Varēju to brīvi pagriezt un iestādīt dziļāk. Vajadzēja tikai pagriezt vēlreiz. Bet uz kuru pusi? Bez šaubām, uz pretējo. Bet kā biju to griezis pirmoreiz? Pagalam apjucis, nostāvēju dīkā veselu sekundi.

— Divdesmit…

— Nu, tā!

Detaļa viegli, it kā pati no sevis, ieslīdēja īstajā vietā. Berantons instinktīvi pacēla roku, lai noslaucītu sviedrus, kas straumēm lija zem skafandra.

— Desmit… — viņš skaitīja.

— Septiņas! — iesaucās Suiliks. — Uz­manību! Nolaižos. Kāpiet ksi 11ā.

Ksilla kupols mūs nosedza. Pēdējoreiz pa­metu skatienu uz stingajiem metāla viļņiem, kurus nekad nevienam vairs neredzēt! Cik ātri vien spējām, smagi cilājot kājas, neveikli centāmies rāpties uz ksilla ārējā gredzena. Pametis lejā centrālo platformu ar bries­mīgo kilsimu, lidaparāts spēji pacēlās gaisā. Strauji samazinadamies, kilsims izzuda no mūsu redzes loka. Aizvilkušies līdz hermētis­kajām durvīm, ielīdām ksillā. Gravitācijas spēks joprojām bija tik milzīgs, ka nejaudā­jām uzkāpt pa kāpnēm. Nogaidījuši, līdz tas mazliet atslābst, mēs, pagalam saguruši, sa­lauzti, gausi devāmies augšup. Pusceļā smaguma sajūta pēkšņi izzuda, man likās, ka esmu tik viegls kā spalviņa: ksills bija ieniris ahūnā.

Cits pēc cita komandas locekļi atgriezās savos posteņos. Es iegāju vadības kabīnē.

— Kur mēs atrodamies? — vaicāju Suili­kam.

— Kaut kur kosmosā. Ceru, ka pietiekami tālu, lai būtu drošībā. Nogaidīsim eksplo­ziju.

— Tātad veselu baziku?

— Pat ilgāk. Sprādziens notiks pēc bazika, bet būs redzams tikai pēc četriem vai pieciem bazikiem atkarībā no attāluma, ko precīzi noteikt nevaru. Neaizmirsti, ka gaisma neizplatās acumirklīgi. Turklāt šau­bos, vai eksplozija diez cik paātrinās snesa viļņu izplatību, kas ir desmitreiz ātrāki par parastajiem. Tomēr pamēģināsim tos uz­tvert.

Berantons un Sēfers iedarbināja reģistrā­cijas ierīces. Mēs pacietīgi gaidījām. Klu­sumā, kas valdīja ksillā, bija sadzirdama vie­nīgi viegla palīgdzinēju dūkoņa un tikko jaušama gaisa sīkšana, tam plūstot cauri filtriem. Es iesēdos dziļāk ērtajā atzveltnes krēslā un pārguris iesnaudos.

Mani pamodināja drausmīgs kauciens. At­vēru acis. Visapkārt bija dziļa tumsa, tikai uz ekrāna liesmoja uguns jūra, kuras fonā nu asi iezīmējās triju manu biedru silueti. Pilnīgi apžilbis, aizgriezos. Ar roku aizklājis acis, Suiliks drudžaini grozīja regulētāju. Filtrs gaismu mazliet apslāpēja. Krampjaini pieķēries krēsla roku balstiem, vēroju fantas­tisko skatu, kas dajēji bija arī manu pūliņu rezultāts, — mirušās saules atdzimšanu.

Debesu tumšajās dzīlēs auga un ar katru mirkli žilbinošāks kļuva spožs gaismas plan­kums, ko nespēja vājināt pat filtrs. Pēkšņi no tā izšāvās violetas liesmu mēles, kas iz­plētās trijos virzienos kā milzeņa pirksti. Sis skats likās jo grandiozāks it īpaši tāpēc, ka nevienas citas zvaigznes nekur nemanīja. Tālo galaktiku blāvie plankumi izgaisa jau­nās saules spožumā.

— Suilik, kāpēc tu mani nepamodināji? — es iesaucos.

— Eksplozija mūs pārsteidza negaidot. Kil- sims eksplodēja neparedzēti drīz. Tas no­zīmē, ka mēs atrodamies tai daudz tuvāk nekā domājām, atklāti sakot, pārāk tuvu. Pa­lūkojies radiācijas skaitītājā!

Rādītājs pakāpeniski virzījās uz zaļo svītru, kas vēstīja briesmas. Berantons un Sēfers aukstasinīgi vēroja reģistrācijas ierī­ces.