Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Gaidījām pārējos eskadras ksillus. Divi no tiem atgriezās, un to komandieri ieradās štābā ar raportu. Viss ritēja normāli. Jau bija iedegtas pavisam piecdesmit saules, bet, salīdzinot ar miljardiem mirušo sauļu nolā­dētajās galaktikās, tās bija, kā izteicās Beišita, tikai niecīga dzirkstelīte naktī.

Stundas ritēja, satumsa, uz kaijenu planē­tas iestājās nakts. Pārējie seši ksilli nerādī­jās, Kamēr nebija pagājis paredzētais laiks, tas mūs sevišķi neuztrauca. Paēduši vakari­ņas, devāmies pie miera. No rīta kosmodromā joprojām bija tikai četri gigantiskie ksilli. Ap pusdienlaiku no Ellas atlidoja neliels ksills. Tas atveda Aszu. Sarunājoties laiks pagāja nemanot. Kad atkal iestājās nakts, bet neviens no gaidītajiem ksilliem neatgrie­žas, sākām nopietni bažīties. Vienojāmies, ka Suiliks, Asza un es šonakt paliksim nomodā.

Apmetāmies kaijenu tornī, kur isi priekš­pēdējā stāvā bija iekārtojuši novērošanas posteni. Mums virs galvām smagi dunēja kai­jenu sargkareivja soļi. Viņš vēroja kaijenu zvaigžņu kuģu reisus. Asza, nosēdies pie uz­tvērēja, gatavojās uzņemt sakarus ar ksil- liem, kad tie tuvosies planētai. Kā radio, tā snesa viļņi klusēja. Ap pusnakti Aszu nomai­nīja Suiliks. Atlaidies mīkstajā dīvānā, es lēnām grimu snaudā. Telpā bija tumšs, vie­nīgi zaļās kontrolspuldzes viegli mirgoja.

Negaidot uz ekrāna iznira astotā ksilla kapteiņa Brišana bālā seja. Viņš kaut ko ap­rauti, neskaidri sauca, tad ekrāns nodzisa.

Miegs man bija kā ar roku atņemts — piecēlos un nostājos Suilikam aizmugurē. Viņš nervozi grozīja uztvērēja slēdžus. Ekrāns egaismojās vēlreiz, bet attēla nebija.

— Suilik, kas noticis? — es jautāju.

— Nezinu. Katrā ziņā — nekas labs.

— Nāciet līdz! — viņu pārtrauca Asza. Uzkāpām augšējā stāvā. Ieraugot mūs, kaijenu sargkareivja izvalbītās acis naidīgi iekvēlojās, bet, tiklīdz viņš pazina Suiliku, laida liesmiņas nodzisa. Pēc Aszas lūguma kaijens, ieslēdzis kosmosa detektoru, kas, tarp citu,'bija uzlabots sinzu modelis, taustīja debesis. Šis radaram līdzīgais detektors izmanto snesa viļņus. Uz ekrāna iznira kustīgs plankums, kas ātri tuvojās.

— Astotais ksills, — teica Suiliks. — Tas būs klāt pēc dažārn minūtēm. Iespējams, ka viņi jau ielidojuši atmosfērā.

Mēs atkal nokāpām lejā. Kosmodroma stū­ros cits pēc cita iedegās spēcīgi prožektori. Spilgtais apgaismojums nebija vajadzīgs mūsu ksillam, bet gan kaijenu kosmosa ku­ģim, kas atgriezās no starpplanētu reisa. Šis milzīgai olai līdzīgais lidaparāts drīz vien neveikli piezemējās lidlaukā. Tiklīdz tas apstājās, no tumsas iznira astotais ksills. Tas laidās lejup nevis vertikāli, bet gan sāniski piķēja tieši uz zemi. Suiliks nobālis sastinga pie loga.

—- Ko Brisans dara? Vai viņš ir jucis? Var­būt iedomājies, ka vada reobu? Nolādētie misliki. Pārāk ātri, visādā ziņā pārāk ātri. «Sih!»

Ar vairāk nekā tūkstoš kilometru lielu āt­rumu stundā gigantiskais ksills ietriecās pla­nētas virsmā. Gaisā uzlidoja veseli zemes blāķi, prožektorus aizklāja smagi putekļu vāli. Cauri dzeltenīgajai dūmakai varēja re­dzēt, kā ksills salecas, krīt, atkal salecas. Beidzot, sasvēries uz sāniem, lidaparāts ripoja uz priekšu kā milzīgs ritenis. Viegli aizķēris Akeijona ksillu un paripojis garām pirmajam un trešajam ksillam, tas ietriecās kaijenu kosmosa kuģī.

Steidzāmies lejā un skrējām uz katastro­fas vietu. Putekļu mākonis pamazām izklīda. No trešā ksilla izlēca isi un sinzi. Kad skrē­jām garām pirmajam ksillam, mums pievie­nojās Esīna,Ilna un Beišita. Milzīgā ātrumā mums garām pabrauca kaijenu glābšanas ko­mandas mašīnas.

Kosmosa kuģis liesmoja. Tam blakus, at­gādinādams pilnīgu drupu kaudzi, ar sa­lauztu, sadragātu apvalku stāvēja mūsu asto­tais ksills. Izejas lūka kreisajos sānos bija atvērta, bet tajā neviens nerādījās. Ielīdām saārdītajā gaitenī, rāpojām zem iegruvušajiem griestiem, atgrūžot sāņus isu līķus, un beidzot nonācām seallā. Tur vēl mirgoja gaisma, un kaut kur bojātā kosmosa kuģa dziļumā viegli dūca motors. Seallā atradām septiņus vīrus, seši no tiem bija miruši. Vie­nīgi Brisans vēl elpoja. Pazinis Aszu un Suiliku, viņš nočukstēja:

— Uzmanieties, misliki dodas pretuzbru­kumā! — un tūlīt nomira.

Saārdītās iekārtas un bojātās aparatūras vispārējā haosā Suiliks zem kāda soliņa uz­gāja ksilla dienasgrāmatu. Mēs izgājām laukā, dodot vietu trešā ksilla komandai, kas rūpīgi pārmeklēja cietušo lidaparātu. Starp līķiem viņi atrada dzīvu krenu meiteni, kam bija lauzti locekļi. Meiteni nekavējoties nogā­dājām bāzes slimnīcā.

Kaijenu kosmosa kuģis turpināja degt. Ne­zinu, kādu degvielu kaijeni savās raķetēs lieto, taču tā it viegli eksplodē un izdala milzīgu karstumu. Liesmas pamazām izdevās apslāpēt. Atgriezušies savā novērošanas pos­tenī, nekavējoties sasaucām kara padomi.

Lūk, ko īsumā uzzinājām no ksilla dienas­grāmatas:

Lidojums noritēja normāli. Uz mirušās saules komanda uzstādīja un ieslēdza kil- simu. Pēc tam, pietiekami attālinājies, ksills gaidīja eksploziju, bet tā nenotika. Nogaidī­jis piecreiz ilgāk, nekā paredzēts, Brisans otrreiz nelaidās lejup, jo pārbaudīt kilsimu nav iespējams. Brīdī, kad viņš pavēlēja pār­iet ahūnā, ksillu ielenca misliki. Nekavējo­ties pret tiem raidītie termiskie stari bries­mas atvairīja, taču trīs isi jau bija nopietni cietuši.

Tad ar pārējo biedru piekrišanu Brisans pie|āva nepiedodamu kļūdu. Viņš neatgriezās bāzē, bet gan lidoja uz šīs saules sistēmas pēdējo planētu, kur mudžēt mudžēja misliki. Tur Brisans ievēroja daudz sarežģītākas kon­strukcijas torņus nekā tie, kurus bombardē­jām uz Kalvenolta Septītās planētas. Kilsims joprojām neeksplodēja. Brisans no­sprieda, ka misliki droši vien atraduši līdzekli, kas aizkavē tā darbību. Varēja do­māt, ka viņi jau ir informēti par šā aparāta iedarbības sekām. Tātad iespējams, ka mis­likiem ir kāds ultraātrs sakaru uzturēšanas līdzeklis starp saules sistēmām.

Tad Brisans nolēma doties prom. Attālinā­jies no planētas, ksills jau gatavojās pāriet ahūnā. Te pēkšņi no kosmosa dzīlēm pār to sāka birt nedzīvi misliki — īsta metāla bloku krusa. Tie ielauza ksilla apvalku, kurš nebija tik izturīgs kā «Unai — manam sapnim». Kaut gan puse dzinēju un aparatūras vairs nedarbojās, bojātajam ksillam tomēr izdevās

pāriet ahūnā. Pēdējais ieraksts dienasgrā­matā bija šāds:

«Bāze jau redzama. Mēs nolaižamies pā­rāk ātri.»

Mēs velti gaidījām pārējos ksillus. No sešu ksillu trīssimt komandas locekļiem izglābās tikai viens — krenu meitene Barasa. Viņa vēlāk apstiprināja visu, ko bijām izlasījuši dienasgrāmatā. Kaijeni katastrofā bija zaudē­juši deviņdesmit septiņus savējos.

Atgriezāmies atpakaļ uz Ellas. Divus mē­nešus Apdzīvoto planētu savienības padome pētīja jauniegūtos materiālus, un galu galā mēs varējām izdarīt zināmus secinājumus. Šoreiz es saku «mēs», tāpēc ka sanāksmē piedalījos kā pilntiesīgs delegāts, protams, nevis kā Zemes, bet gan kā Ellas pārstāvis. Nolēmām, ka turpmāk gigantiskie ksilli jā­sūta kosmosā tikai vairāku mazo ksillu pava­dībā. Mazie «Ilna — mans sapnis» tipa ksilli iznīcinās misliku pitonus uz planētām, kamēr gigantiskais ksills uz mirušās saules novie­tos kilsimu. Lai izvairītos no pārāk lieliem zaudējumiem, mazo ksillu komandās jāuzņem vienīgi sinzi vai… Zemes cilvēki!