Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

— Ka tev šķiet, vai mums ir cerības at­griezties? — pievērsos Suilikam.

Viņš atbildēja ar savas tautas sakāmvārdu:

— Uzmini, kur stisnasanam galva!

Par stisnasanu isi sauc kādu tārpu, kura galva tik līdzīga astei, ka, lūkojot tās atšķirt, visi parasti kļūdās.

— Iespējams, ka uz mirušajām zvaigznēm mislikus nesastapsim. Kaut gan tas nav pats galvenais. Briesmīgākais, ka mūsu rīcībā būs pārāk maz laika kilsima samontēšanai. Viss ir atkarīgs no tava fiziskā spēka. Gudro vietā es gan labāk nogaidītu, kamēr būs iz­gudroti roboti, kas varēs darboties antigra- vitācijas zonā. No otras puses, jāievēro, ka kilsima izgatavošana aprijusi milzum daudz enerģijas, un ja nu galu galā izrādās, ka šī ierīce nekam neder? Jautājums steidzīgi jā­noskaidro, lai tādā gadījumā velti nešķiestu enerģiju.

— Nav šaubu — viss izdosies lieliski! — Beišita sašuta.

— Viņa piedalījās kilsima projektēšanā, — ar tikko manāmu ironiju piezīmēja Suiliks. — Kā gan lai neuzticas savam gara bērnam? Es gan nomierināšos tikai pēc tam, kad kilsims patiesi sāks darboties. Ja arī tas nedar­bosies, tomēr katrā ziņā eksplodēs. Tāpēc mums jāpanāk, lai eksplozija notiek īstā brīdī vai arī… būsim pagalam.

—' Kā tā? — es nesapratu.

— Pagaidām tas ir tikai eksperiments .. . turklāt bīstams. Kad būs samontēta priekšpē­dējā detaļa, tavā rīcībā paliks tieši viena Ze­mes minūte, lai aparātam pievienotu palēni­nātāju. Lūk kā! Ja tas izdosies, eksplozija notiks pēc bazika, ja ne — pēc pāris minū­tēm. Būtu lieki teikt, ka tādā gadījumā pacel­ties kosmosā nepagūsim, bet pāriet ahūnā tieši no mirušās zvaigznes spēcīgā gravitā­cijas lauka nav iespējams. Mēs droši vien nokļūsim kādā antipasaulē. Vai tad nu vien­mēr tā laimējas kā Akeijonam! Galvenais — neuztraucies! Kad pienāks liktenīgais brīdis, es maksimāli pastiprināšu antigravitācijas zonu, un tu mierīgi tiksi ar visu galā.

Lēnām aiz apvāršņa nozuda Arci. Cēlās dzestrs vējš. Mēs atkal klusējām. Tad Ilna pusbalsī sāka dziedāt kosmosa iekarotāju himnu. Pie vārdiem «tie, kas iet bojā nezi­nāmās pasaulēs» viņas balss mirkli ietrīcē­jās, taču dziesma nepārtrūka. Senu savas tau­tas dziesmu, kas skanēja stiepti un drūmi kā burvju vārdi, zemā, ļoti dzidrā balsī savu­kārt nodziedāja Beišita. Visi lūdza arī mani kaut ko nodziedāt. Nevarēdams neko piemē­rotāku iedomāties, uzsāku Žana Bāra korsāru bravurigo dziesmu:

«Tikai vīri, kas nepazīst baiļu,

Tikai drosmīgie dosies mums līdz .. .»

Bez šaubām, mūsu seno jūras vilku ceļo­jumus nevar salīdzināt ar šo fantastisko pa­sākumu — iededzināt mirušās saules! — es nodomāju.

Līdz šim klusējis, ierunājās Sēfers:

— Draugi, lai notiktu, kas notikdams, visu planētu cilvēces varēs ar mums lepoties. Ja cietīsim neveiksmi, gan vēlāk mērķi sasniegs citi. Un tomēr pirmie ceļveži būsim un paliksim mēs.

— Protams! — pavīpsnāja Suiliks. — Tikai pacentīsimies nelīdzināties varonīgajam Osinsi!

— Kas ir šis Osinsi?

— Slavens karavadonis, kas. pirms dau­dziem gadu tūkstošiem dzīvojis uz Ellas-Venas. Dziesma par viņu saglabājusies līdz mūsdienām. Nodziedāsim to, Esīna!

Un viņi mums nodziedāja balādi par Osinsi varoņdarbiem. Šim slavenajam karotājam ne­kad vēl nebija palaimējies cīnīties pret ienaidniekiem. Tie laidās lapās, tiklīdz padzir­

dēja viņa vārdu. Reiz Osinsi sastapa vecu vientuļnieku, kurš neko nezināja par slaveno karavadoni, un iztraucēja vecā vīra lūgša­nas. Nebūt netaisīdamies bēgt, vientuļnieks apbēra Osinsi nikniem lāstiem. Apjukušais karavadonis nodomāja, ka tas ir kāds ne­dzirdēts spēkavīrs, ja jau iedrošinās viņu tā lādēt. Osinsi meties bēgt ko kājas nes un neapstādamies skrien vēl šobaltdien.

Pēc šīs ironiskās dziesmiņas mēs atsvei­cinājāmies un devāmies pie miera. Izlidojām agri nākamajā rītā. Esīna, Beišita un lina mūs pavadīja līdz jūras ostai. Pēdējie at­vadu vārdi, un metāla durvis aiz mums aiz­vērās.

Sākumā ceļojums ritēja bez starpgadīju­miem. Tā kā ksilla korpuss bija ļoti masīvs, pāreju ahūnā iezīmēja mazliet spēcīgāks grū­diens nekā parasti. Iznirām nolādētajā ga­laktikā, taču Suiliks nespēja noteikt, cik tālu esam no Sifana, uz kura kopā ar Ilnu pava­dīju šausmu pilnu mēnesi. Lidojot pār tuvāko planētu, vērojām, ka to ieņēmuši misliki. Sau­les sistēmā, kuru gatavojāmies atdzīvināt, šķiet, ietilpa divpadsmit planētas. Sis skaits, protams, bija aptuvens. Tuvojāmies miruša­jai saulei.

Sēdēju vadības kabīnē — seallā — bla­kus Berantonam, Akeijonam un Suilikam. Bez parastajām ierīcēm, ar kurām pa pusei jau pratu rīkoties, kaut gan to darbības princi­pus vēl pilnīgi neizpratu, šeit bija bezgala daudz jaunu speciālu kontroles mehānismu.

— Pēc pāris bazikiem sasniegsim mirušo sauli, — Suiliks teica. — Nebūtu slikti, ja Berantons jau pirms tam parādītu, kas tev darāms.

Devos fiziķim līdzi. «Svinsa» komandā ietilpa piecdesmit cilvēku — divdesmit pieci isi un tikpat daudz sinzu. Ksilla lielāko daļu j aizņēma sfēriska zāle, kuras grīda it kā da­lījās divi daļās: iekšējā un ārējā aplī. Pirmajā uz paaugstinājuma stāvēja dīvaina, ap- | mēram trīs metrus augsta, trīsdesmit metru : plata, ovāla, plakana ierīce. Tā vēl nebija pilnīgi samontēta, jo blakus uz metāla grīdas atradās detaļas. Starp tām redzēju arī reak­ciju palēninātāju, kuru man vajadzēs iestā­dīt. Visapkārt centrālajam aplim, ārējā gre­dzenā bija novietoti antigravitācijas ģene­ratori, kuru radītajā aizsargjoslā darbosimies uz mirušās saules. ,

— Tiklīdz nolaidīsimies, — paskaidroja Berantons, — centrālais aplis reizē ar kilsimu atdalīsies no ksilla. Pirms tam iedarbi­nāsim antigravitācijas ģeneratorus. Mirušās \ saules gravitācijas spēku līdzsvarošana pra­sīs tik daudz enerģijas, ka kopš nolaišanās brīža tās mums pietiks tikai pusbazikam. Tātad jārīkojas ļoti ātri. Kad kilsims būs ieslēgts, nekavējoties pacelsimies un^pāriesim i ahūnā labi tālu no šīs vietas. Pēc tam atkal iznirsim Visumā, lai novērotu eksperimenta rezultātus. Nāc šurp un noslīpē nepieciešamās kustības — te nav nekā sarežģīta: pa­cel palēninātāju, ievieto iedobē, pagriez' par

deviņdesmit grādiem, iebīdi dziļāk un vēlreiz pagriez pretējā virzienā. Tas arī viss. Gal­venais — pēc mana signāla ne mirkli nevil­cinies! No tevis atkarīgas mūsu dzīvības. Un nu izmēģini! Kilsims nav ieslēgts, tev nekas nedraud.

Šeit kosmosā, tālu no spēcīgajiem gravitā­cijas centriem, uzdevums nelikās grūts. Vai­rākas reizes atkārtoju kustības, līdz beidzot varēju visu izdarīt aizvērtām acīm.

— Detaļa drīz kļūs smagāka. Pirms beig­sim montēt kilsimu, tu izmēģini vēlreiz.

— Nav vērts, — es iebildu. —• Labāk tau­pīšu spēkus.

Atgriezāmies vadības kabīnē. Lielo planētu orbītas palika aizmugurē, mēs lidojām ga­rām iekšējām planētām. Kad pēdējā no tām izzuda skatienam, Suiliks, iedarbinājis anti­gravitācijas ģeneratoru, deva trauksmes sig­nālu. Uzvilkām skafandrus un sēdējām seallā. Berantons un Suiliks veica virkni sarež­ģītu manevru. Nolaisties uz mirušās saules ir nesalīdzināmi grūtāk nekā uz jebkuras ci­tas planētas. Uz mirkli enerģijas patēriņš pārsniedza paredzēto normu. Astronautu se­jas sadrūma Bet drīz vien viss atkal ritēja normāli.

Kad līdz mērķim bija palicis apmēram tūk­stoš kilometru, enerģijas patēriņš no jauna draudīgi pieauga. Bija steidzīgi jāizlemj, vai turpināt lidojumu, ierobežojot uzturēšanās laiku uz mirušās saules no pus līdz trešda­ļai bazīka, vai arī tūlīt pat griezties atpakaļ.