Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Kopdzīve ar Ilnu sākumā neritēja visai gludi. Sinzi ir ātri aizvainojami, bet es rei­zumis nesavaldīgs. Vajadzēja pārvarēt bez­dibeni, kam par cēloni bija mūsu atšķirīgā audzināšana. Par laimi, reliģiskie aizsprie­dumi mūsu dzīvi nesarežģīja: sinzi, tāpat kā es, ir pārliecināti ateisti. Taču dažādi sīkumi izraisīja ķildas. Tā, piemēram, man likās ēr­mots kulturālo, pārspīlēti ceremoniālo sinzu paradums ēst ar pirkstiem — droši vien arī tu šovakar ievēroji, ka Ilna vēl diezgan ne­veikli rīkojas ar dakšiņu. Viņu savukārt pār­steidza mans ieradums vēlu naktīs strādāt un nevēlēšanās celties pirms rītausmas. Maz pa­mazām starp mums tomēr nodibinājās pil­nīga saskaņa, un jāsaka, vienā ziņā Arbora sievietes ir daudz pārākas par savām Zemes māsām — viņas nekad nedraud vīram, ka at­griezīsies pie māmiņas!

Kādu dienu, kad mājas priekšā, tērzējot ar Ilnu un Asilu, kā ķirzaka gozējos saulītē, Jaltaru aizklāja liela, tumša ēna: tas bija gigantiskais ksills, kuru redzējām Marsa rūp­nīcā. Par spīti masīvajam korpusam, Suilika vadībā apmetis vairākus slaidus līkumus un zemu pārslīdējis mūsu mājas lēzenajam jumtam, ksills spēji nozuda aiz apvāršņa. Pēc pusstundas saņēmu Azlema pavēli neka­vējoties ierasties pie viņa.

Mans reobs nolaidās uz terases. Jūras os­tas viļņos mierīgi šūpojās gigantiskais ksills. Mani sagaidīja Suiliks.

— Vai Esīna nebrauks mums līdz? — es vaicāju.

— Nē. Tik bīstamā avantūrā sievietes ne­drīkst piedalīties. Tu taču linu arī atstāsi mājās!

— Kad mēs izlidosim?

— Drīz. Bet tagad iesim, ar tevi vēlas ru­nāt gudrie.

Azlems un Asza mūs tūlīt pat pieņēma. Azlems vērsās tieši pie manis:

— Slēr, vēlreiz esam spiesti lūgt tevi uz­ņemties riskantu pienākumu. Tu jau zini, ka pēc Suilika pieprasījuma esi ieskaitīts viņa eskadras štābā. Iebildumu mums pret to ne­bija— tiem taču nebūtu pamata —, tikai do­mājām, ka šoreiz varētu iztikt arī bez tevis. Bet Suiliks apgalvo, ka tu būsi neatvieto­jams. Vispārējos vilcienos mūsu projekts tev jau pazīstams: īpašā ksillā jūs nolaidīsities uz kādas mirušas zvaigznes atdzisušās vir­smas un novietosit tur masīvu ierīci — atomreakciju atjaunotāju. Atklāti sakot, sprausto mērķi mēs varbūt mazliet pat pārsniegsim, sākumā bija paredzēts vienīgi iededzināt mirušās saules, bet šķiet, ka šī ierīce izraisīs varenu eksploziju un briesmīgajā kodolsprā: izienā kopā ar mislikiem, diemžēl, ies bojā arī visas planētas, kas riņķo ap mirušo sauli.

Problēma ir šāda: uz mirušo zvaigžņu vir­smas gravitācijas spēks būs desmitreiz lie­lāks nekā uz Ellas, tāj^ēc ksillā nepieciešama sistēma antigravitācijas joslas radīšanai. Šī sistēma patērēs ļoti daudz enerģijas, kaut gan tā darbosies tikai pusbaziku. Šajā laikā uzdevums jāpaveic, jo pretējā gadījumā gra­vitācijas spēks jūs nospiedīs. Turklāt vissva­rīgākā detonatora detaļa, kas nav izjaucama, nedz iepriekš piemontējama, par spīti visām mūsu pūlēm to padarīt vieglāku, pagaidām ir pārāk smaga, lai apstākļos, kādos jūs nonāk­sit, to spētu pacelt kāds iss vai sinzs.

— Bet roboti … — es ieminējos.

Azlems neapmierināti nošņāca. ,

— Tu labi zini, ka antigravitācijas laukā tie nefunkcionē. Tāpēc paļaujamies uz tavu fizisko spēku. Vai tev nav iebildumu?

— Man grūti jums atteikt, — es atbildēju.

— Tādā gadījumā tūlīt ievietosim tevi ka­merā, kur ir spēcīga mākslīgā gravitācija, un pārbaudīsim, kā un kādos apstākļos spēsi tikt ar šo detaļu galā. Ksilla radītā antigra­vitācijas zona būs apgriezti proporcionāla / mirušās saules gravitācijas spēkam. Tā kā tev jārīkojas pēc iespējas ātrāk. Nāc līdz!

Pirmoreiz nokļuvu isu fizikas laboratorijā. Man uzģērba īpašu skafandru ar metāla stieņu armējumu, kam pie ceļgaliem, elkoņiem un vidukļa daļā bija locīklas; skafandra iekšpuse atgādināja mūsu yirsskaņas lidmašīnu pilotu kombinezonus. Šādā smiek­līgā ietērpā nostājos uz metāla plāksnes zem vara kupola. Man pie kājām atradās sarež­ģīta ierīce, kuru noliecies bez grūtībām pa­cēlu. Isi to lāga nespētu pat pakustināt.

Asza tuvojās reostatam:

— Uzmanību! Pastiprinu gravitāciju!

mani pārņēma smaguma sajūta. Detaļa

vairs nelikās tik viegla. Asza gravitācijas spēku pakāpeniski palielināja. Kājas un ro­kas pielija it kā ar svinu, kustības kļuva aiz­vien gausākas, asins spiediens, kaut arī biju tērpies skafandrā, kritās. Skatienu spēji aiz­plīvuroja mūsu pilotiem labi pazīstamā «melnā migliņa», bet jau pirms tam smagā detaļa vairs nebija man pa spēkam. Tad Asza gravitāciju pakāpeniski atkal samazināja.

— Pilnīgi pietiekami! — viņš teica. —< Taču uz lielākām zvaigznēm ar to būs par maz. Vajadzēs kaut ko izgudrot, lai šo ope­rāciju automatizētu. Bet šo ierīci izmēģināt varam uz kādas mazākas zvaigznes.

Nākamajā dienā Suiliks aizveda gigantisko ksillu uz Aniasza salu, kur to vajadzēja pil­nīgi pabeigt. Veselu mēnesi par to vairs neko nedzirdēju. Reiz, negaidot ienācis manā la­boratorijā, Asza pavēstīja, ka viss kārtībā un rīt mums jādodas torpedēt mirušo sauli nolādētajā galaktikā, kur reiz jau biju bijis.

Tonakt mēs mājup nelidojām, bet palikām «Svešzemnieku namā». Kad Jaltars nogrima aiz apvāršņa, netņjrios pie debesīm parādī­jās gigantiskais ksi 11s un pussalas galā no­laidās jūrā. Drīz vien ieradās Suiliks un Esīna, Asza, Beišita un Sēfers, Akeijons, kā arī ievērojamais sinzu fiziķis Berantons. Bija sapulcējies viss gigantiskā «Svinsa» koman­das štābs (tulkojumā šis nosaukums no­zīmē — «Iznicinātājs»). Notika atvadu rauts bez liekām runām. Mēs ar. linu ātri nozudām un devāmies uz jūras krastu. Nakts bija silta un maiga, jūra viegli zaigoja, lēni veļot mil­zīgus viļņu vālus. Debesīs mirdzēja neskai­tāmas zvaigznes, abi Ellas mēneši — Ari un Arci — lēja pār mums aukstu gaismu. Zemu pie apvāršņa vēl joprojām mirdzēja dziesto­šais asinssarkanais Kalvenolts. Sidrabainie mēness stari tumšām ēnām izroboja birzta­las. Nosēdušies koku pavēnī, vērojām viļņus, kas smiltīs pameta baltus putu rakstus.

Dziļdomīgi klusējot, jūrmalā sēdējām ilgi. Ko gan lai sakām viens otram? Pasaulei draudošā traģēdija likās nozīmīgāka par per­soniskajiem likteņiem. Atkāpties bija par vēlu, un es nemaz to nevēlējos, kaut gan brī­žam uzmācās drudžainas bailes. Ilna zināja, ka šoreiz lidošu bez viņas.

Pa kreisi no mums pašā krastmalā parā­dījās otrs pāris. Slaidie, trauslie stāvi lieci­nāja, ka tie ir isi. Kad viņi tuvojās mums, pazinām Suiliku un Esīnu. Piecēlies kājās, grasījos viņus pasaukt, bet Ilna, paraustī­dama mani aiz tunikas, nočukstēja:

— Netraucē! Ļauj viņiem atvadīties!

Es paklausīju. Nepamanījuši mūs, viņi pagāja garām un nozuda tumsā. Pēc brītiņa viņi atgriezās, taču ne vairs vieni. Līdzi nāca divas vēl trauslākas būtnes, droši vien Bei- šita un Sēfers. Šoreiz, kad viņi mums tuvo­jās, es skaļi uzsaucu, aicinādams piesēst bla­kus. Izņēmu no kabatas un aizkūpināju pīpi. īsi nesmēķē, viņi šādu dīvainu paradumu ne­atzīst. Tomēr uz Ellas ir atrodams augs, pat daudz aromātiskāks un nekaitīgāks par mūsu tabaku. Dažus stādus atvedu uz dzimteni, bet tie pie mums neaklimatizējās. Tātad aizkūpi­nāju pīpi, un atmiņā atausa pagātne, kāds 1944. gada vakars Vidusjūras piekrastē pirms izcelšanās Provansā, kad, tieši tāpat kā šo­reiz, sēžot starp biedriem, kuriem nākamajā rītā bija lemts krist kaujā, izsmēķēju pēdējo pīpi.