Fransiss Karsaks: Atnācēji no nekurienes

— Uzmanību! Pārejam ahūnā!

Sajutu pierasto grūdienu. Ekrāns satumsa. Nākamajā mirklī sekoja otrs grūdiens — ksills iznira no ahūna, taču ekrāns neiegaismojās.

~~ Kur mēs esam?

Neviens neatbildēja.

— Suilik, kur mēs atrodamies?

— Kosmosā, kur gan citur?

— Bet saule? Vai tiešām tā atkal nodzisa?

Mani ceļa biedri skali iesmējās.

— Nē, taču, naivais cilvēkbērni Gluži vien­kārši mēs esam tik tālu no tās, ka gaisma vēl līdz mums nenonāk. Skaties uzmanīgi, tūlīt redzēsim eksplozijas sākumu.

Mēs veltīgi gaidījām divus bazikus. Pēk­šņi kosmosa melnējošā bezdibenī, tieši iepretī kādas galaktikas gaišajam planku­mam, iedegās zaļa dzirkstele.

— Kilsima eksplozija, — Berantons pa­skaidroja.

Sekundi, varbūt divas, tumsā mirdzēja vie­nīgi šī zaļā liesmiņa. Pēkšņi uzliesmoja žil­binoša, zilgana gaisma. Seit tālumā tā šķita smieklīgi maza. Tad atkal ieraudzījām ugu­nīgos pirkstus — varenus sakarsušo gāzu iz­virdumus. Tie izpletās, saplūda kopā, beidzot sakusa vienā vainagā, kas brīdi zaigoja visās varavīksnes krāsās. Sekoja otrs izvirdums, tad trešais, ceturtais un neskaitāmi citi, aiz­vien biežāk, aizvien ātrāk un tālāk. Atdzimu­šais spīdeklis, no šejienes skatoties, nu jau likās divreiz lielāks par mūsu sauli un ar katru mirkli auga augumā.

— No mislikiem tur vairs nav ne vēsts, — mierīgi noteica Berantons. — Gals arī viņu planētām.

Suiliks, apmainot ekrāna filtru, simtreiz

palielināja attēlu. Uz ekrāna bangoja ver­smaina uguns jūra, nemitīgi cēlās un krita | mutuļojoši viļņi, katrs vairāku planētu lie­lumā. Atdzimušās saules diametrs tagad pār­sniedza vecās saules sistēmas robežas, un šajās ugunīgajās dzīlēs nogrima tās planē­tas kopā ar visiem kalniem, ledus ieskautajiem okeāniem, civilizāciju atliekām un … mislikiem!

— Nē, tas ir par daudz! — nule ienācis seallā, iesaucās kāds isu jauneklis. — Ak,Gaismas dievs, tu esi pārāk lielu varu devis saviem dēliem!

Suiliks, it kā pēc čūskas dzēliena, pavērās jauneklī:

— Par daudz? Ko tas nozīmē? Vai tu vē­lies, lai misliki izdzēš Jaltaru?

Jauneklis neatbildēja. Tā bija pirmā un vienīgā reize, kad dzirdēju apšaubām seno pravietojumu. Vai tā nebija likteņa ironija, ka tieši Suiliks, viens no nedaudzajiem Ellas ateistiem, vainīgo apsauca? Bezvārda zvaigzne nostabilizējās. Brīžam virs tās pacēlās mirgojošas protuberances, bet diametrs vairs nepalielinājās. Laiks bija griezties atpakaļ uz Ellu, un mēs pārgājām ahūnā.

Kad uz televizora ekrāna iznira Ella, Sui­liks noraidīja turp ziņojumu par ekspedīcijas panākumiem. Un, pirms sasniedzām atmosfēru, sastapām mums pretī izlidojušo goda eskortu — simt ksillus «Tsalana» vadībā. Jūras ostā mūs sagaidīja Gudro padome pilnā

sastāvā. Visiem priekšā, pašā malā varēja saskatīt trīs slaidus stāvus — Ilna, Esīna un Beišita māja mums. Krastmalā, apakšējā te­rasē un tuvējo kalnu nogāzēs drūzmējas tūk­stošiem cilvēku. Tik milzīgu pūli uz šīs lai­mīgās planētas es līdz šim nebiju redzējis. Kad izkāpām no «Svinsa», skaļi nogranda himna, kuru biju reiz dzirdējis uz Rēsana Apdzīvoto planētu savienības sēžu zālē. Šo­reiz tā līdz asarām saviļņoja arī mani, Zemes cilvēku ar sarkanām asinīm un vāji attīstītu misticisma izpratni. Klausījos dziesmā, dziļi aizkustināts. Tā stāstīja par neskaitāmām cilvēcēm, kas jau atbrīvotas no Mūžīgās tum­sas draudiem, un par Gaismas dēliem, kuru priekšā pavērusies laimīga nākotne.

Saviļņoti, nogurumā tikko turēdamies kā­jās, mēs iegājām padomes zālē. Suiliks gata­vojās sākt atskaiti, kad Azlems viņu smalk­jūtīgi pārtrauca:

— Nevajag, Suilik. Tehniskos paskaidroju­mus atliksim uz rītu. Tagad tikai pastāstiet, kā tas notika.

Mēs runājām pēc kārtas. Nervu sasprindzi­nājums palīdzēja mums rast īstos vārdus, lai attēlotu uz mirušās saules pārdzīvotās šaus­mas un izmisumu, kad šķita, ka reakcijas palēninātāju neizdosies pacelt, bet sekundes neapturami traucās uz priekšu. Ieteicu isiem ierīkot ksillā celtni vai bloku. Viņi manī klau­sījās neparasti uzmanīgi.

Pēc tam mēs ar linu devāmies mājup. Pa­gāja astoņas dienas, līdz pilnīgi atguvu garīgos un fiziskos spēkus. Mūs apciemoja Sui­liks un Esīna, Beišita un Sēfers; mani ap­sveikt ieradās ne vien tuvākie kaimiņi, bet pat daudzi tālumnieki, kas man bija pavisam sveši. Stāstu par mūsu piedzīvojumiem nā­cās atkārtot neskaitāmas reizes. Astotās die­nas vakarā, atgriežoties no peldēšanās, ieraudzīju, ka mājas priekšā nolaižas zilais padomes reobs. No lidaparāta izkāpa Asza un mierīgi pavēstīja:

— Slēr, otrais kilsims ir gatavs!

Tā sākās piedzīvojumiem visbagātākais pe­riods manā dzīvē. īsi nolēma torpedēt visas pārējās mirušās saules ap pirmo dzīvei at­doto zvaigzni nolādētajā galaktikā un radīt tur pastāvīgu gaismas avotu. Piedalījos dau­dzās jaunās ekspedīcijās, kuras gan vairs ne­bija tik briesmīgas kā pirmā. Palēninātāju uz mirušās saules novietoja ar celtņa palīdzību, man vajadzēja tikai to vadīt. īsi, sinzi un r'beni šo godpilno pienākumu vienprātīgi uz­ticēja man, kaut gan tagad ar to spētu tikt galā jebkura sieviete. Starp citu, drīz vien mūsu ekspedīcijās, kaut gan tās bija nogur­dinošas, taču ne tik bīstamas kā desantope- rācijas uz misliku planētām, sāka piedalīties arī sievietes.

Strādājot ar pilnu jaudu, isu rūpnīcas bū­vēja jaunus gigantiskus ksillus. Ceturtajā ekspedīcijā jau devās trīs šādi kosmosa kuģi, desmitajā — septiņi ksilli iededzināja septi­ņas saules uzreiz. Bet no vienpadsmitās ekspedīcijas desmit ksilliem atpakaļ atgrie­zās tikai pieci.

Šo reidu es nekad neaizmirsīšu. Kaut gan, torpedējot milzīgu sauli, antigravitācijas lauka intensitāte bija maksimāla, mēs tik tikko neaizgājām bojā un tikai pašā pēdējā brīdī paguvām aizlidot. Neuzmanīgi piegā­jis pārāk tuvu centrālā gredzena malai, kur antigravitācijas spēks bija daudz vājāks, kāds iss nokrita uz mirušās saules, un viņa paša svars to saspieda mūsu acu priekšā. Palīdzēt nebija ne mazākās iespējas.

Gaidot eksploziju, ilgi klejojām Visumā. Visapkārt valdīja necaurredzama tumsa. Pirmā saule bija aizdegta pirms sešiem mē­nešiem, bet, tā kā attālums starp abām sau­lēm bija ļoti liels, gaisma līdz šejienei vēl nebija nonākusi. Kopā ar Esīnu un linu sē­dēju Suilika kabīnē. Esīnu māca skumjas: bojā gājušais jauneklis, kura mirstīgās atlie­kas iznīcinās drausmīgā eksplozija, bija vi­ņas attāls radinieks. AĪēs klusējām. Dežurē­jošais iss, sēdot pie reģistrācijas pults, kā lūgšanu skaitot, monotoni lasīja mēraparātu rādītājus:

— Sekan, sriik. Tsenan, stiik. Ofati, snik …

Pēkšņi pielēcis kājās, viņš ar skatienu ieurbās kādā skaitītājā.

— Tsenan mislik: sen, tsi, seron, stell, si- don…

Misliku izstarojuma rādītāja bultiņa pārlēca uz piekto iedaļu. īsiem būtu bīstami, ja rādītājs sasniegtu septīto, bet r'beniem —sesto iedaļu! Tātad kaut kur izplatījumā, tālu no visām planētām, klejoja misliki. Tas no­zīmēja, ka atkal draud jaunas briesmas.

Taču šoreiz nekas ļauns nenotika, vismaz mums ne. Izstarojuma intensitāte pēc brīža atslāba. Bet nākamajā mirklī mūs apžilbināja spoža gaisma. Kilsims bija eksplodējis īstā brīdī.

Ienirām ahūnā un sasniedzām kaijenu pla­nētu, kur bija apmeties isu galvenais štābs. Kosmodromā mūs sagaidīja Akeijona gigan­tiskais ksills. Lidlauka otrā malā vīdēja ne­liela internacionāla pilsētiņa, kur dzīvoja ksillu inženieri un apkalpe. Kaijeni pret mums izturējās draudzīgi, kaut arī diezgan rezervēti.