Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Здесь есть возможность читать онлайн «Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Год выпуска: 1969, Издательство: Izdevniecība «Zinātne», Жанр: Боевая фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Atnācēji no nekurienes: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Atnācēji no nekurienes»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Atnācēji no nekurienes
Fransiss Karsaks
Priekšvārds
 Atšķirībā no daudziem citiem Rietumu rakstniekiem fantastiem, kas, daudzveidojot sižeta kolīzijas, paplašinot savu varoņu dar­bības sfēru līdz kosmiskajai telpai vai pat pārnesot to ārpus galaktikas, tikai retumis pieskaras nopietnām sociālām vai morāles problēmām, franču rakstnieks Fransiss Karsaks neatkāpjas no jaunatnes fantastiskās li­teratūras klasiskajām humānismā tradīcijām. Viņš ir pārliecināts optimists, kas tic labā uzvarai un skaistākai cilvēces nākotnei. Pa­saule bez kariem un varmācības, bez rasis­tiskiem aizspriedumiem un atomkara drau­diem — lūk, sapnis, kas radis iemiesojumu Karsaka daiļdarbos. Gandrīz visos savos dar­bos viņš parāda, kā starp dažādu planētu civilizācijām nodibinās draudzīgi sakari.
Romānā «Kosmosa robinsoni» Karsaks ap­raksta, kā kosmiskas katastrofas rezultātā no Zemes atdalījies gabals kopā ar cilvēkiem īonāk pasaules telpā. Liekot saviem varoņiem darboties neparastos apstākļos — uz svešasļ planētas, ko apdzīvo citas saprātīgas būtnes, rakstnieks risina problēmas, kas ir aktuālas uz Zemes.
«Kosmosa robinsonos» skartie jautājumi—| divējāda veida saprātīgu būtņu līdzāspastā-l vēšana, divu rasu eksistence uz vienas pla-ļ nētas — sīkāk attēloti savstarpēji saistītaj jos romānos «Atnācēji no nekurienes» un «Su pasaule pieder mums». Tieši ar šiem darbiem' Karsaks kļūst plaši pazīstams kā talantīgsf mūsdienu piedzīvojumu fantastiskās litera­tūras žanra meistars.
Karsaks tēlo civilizēto planētu iedzīvotāju konfliktu ar agresīvajiem svešo pasauļu iemītniekiem, viņš poetizē visu cilvēču kopīgo radošo darbu ne vien mūsu Saules sistēmā, bet pat ārpus tās. Milzīgie attālumi viņa varoņiem nav nekāds šķērslis. Zvaigžņu kuģi ienirst «ahūnā», kas aptver mūsu Telpu atdalot to no antipasaulēm, un, bez grūtibām pārvarējuši telpas un laika barjeru, veic miljoniem gaismas gadu lielus attālumus dažās stundās vai dienās, rēķinot Zemes laika vienībās. Ar šādu vienkāršu, kaut arī nevisai oriģinālu paņēmienu autors panāk va­jadzīgo efektu.
Romānos «Atnācēji no nekurienes» un «Šī pasaule pieder mums» attēlotajām civilizā­cijām ir raksturīgs augsts zinātnes, tehnikas, un morāles līmenis, par negrozāmu likumu tajās ir kļuvusi miera saglabāšana uz ne­skaitāmām Putnu Ceļa planētām. Viena no romāna «Šī pasaule pieder mums» sižeta līnijām — Apdzīvoto planētu savienības cīņa pret ļaunajiem spēkiem mislikiem, kuri dzēš zvaigznes un cenšas pakļaut Visumu Mūžī­gas Tumsas valstībai —• kļūst par galveno ari romānā «Atnācēji no nekurienes». Centrālais tēls — Vsevolods Klērs — skaidri pauž autora demokrātiskos, humānos uzskatus.
Pēc apbrīnojamiem piedzīvojumiem Klērs talas pasaulēs iepazīstas ar dažādu svešu civilizāciju pārstāvjiem^— Apdzīvoto planētu savienības locekļiem. Šajā savienībā uzņem līkai tos, kas uz savām planētām izbeiguši I u'bkurus iekšējus konfliktus un uz mūžīgiem [ laikiem nodibinājuši mieru. Apvienoto planētu savienības galvenais mērķis — uzveikt mislikus, kas apdraud ikvienu dzīvības formu Visumā. Šie briesmoņi eksistē ļoti zemā temperatūrā, kas ir tuva absolūtajai nullei, un spēj pārtraukt zvaigžņu kodolreakcijas. Nesot iznīcību dažādu sauļu sistēmu planētām, tie ielaužas Galaktikas dzīlēs.
Romāna optimistiskā izskaņa liecina par autora bezgalīgo ticību Prāta un Zinātnes uzvarai. īsi — intelektuāli augsti attīstītie tālas planētas Ellas iedzīvotāji, kuri, apciemo­jot Zemi, aizved sev līdzi Klēru, beidzot at­rod efektīvu līdzekli cīņai pret mislikiem — iespēju mākslīgi atjaunot atomreakcijas mi­rušajās zvaigznēs.
Karsaka romāns dzīvi sasaucas ar mūs­dienu notikumiem. Tas uzrakstīts 50. gadu
vidū, tāpčc tajā skaidri jaušams otrā pasau­les kara atspulgs un pēckara dzīves pretru­nas. Misliki ir alegorisks fašistisko barbaru attēlojums, bet Apdzīvoto planētu savienība: simbolizē apvienoto nākotnes cilvēci. Viss] darbs konsekventi pauž autora antimilitāristiskos uzskatus.
Karsaks ir lielisks stāstītājs, viņš prot la­sītāju saintriģēt ar saistošu sižetu, ar kon­centrētu, dinamisku un mērķtiecīgu darbību. Tiesa, reizēm viņš dažādus notikumus pār­mērīgi sablīvē, kas, bez šaubām, vājina darba iekšējo loģiku un rada psiholoģiskus vienkāršojumus.
Romānā «Atnācēji no nekurienes» progre­sīvais idejiskais saturs apvienojas ar neno­liedzamām literārām vērtībām: raitu darbību, atjautīgu sižetu, asprātīgu, tipiski francisku, viegli plūstošu valodu.
Viss tas Karsaka romānu padara parvieny no Rietumu modernās fantastikas labākajiem paraugiem.
5. Cepurniece

Atnācēji no nekurienes — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Atnācēji no nekurienes», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Labi. Bombardēšanu pilonu tuvumā pārtrauksim. Lai fiziķi izkāpj no mašīnām un lūko izpētīt šīs misliku būves. Varam jūs aizsargāt vēl vfcselu baziku. Pēc tam visi sa­pulcējieties pilonu austrumu pusē. Mēs no­laidīsimies jums pakaļ.

— Pavaicā, kā viņiem sviežas tur augšā,— es palūdzu Akeijonu.

— Tā nekas, — Suiliks atbildēja. — Mūsu zaudējumi pārsniedz četrdesmit procentu. Uz drīzu redzēšanos!

Apturēju sahjenu kāda pilona pakājē. Drīz vien piebrauca pārējās sešas mašīnas. Torņa metāla mežģīnes izzuda bezgala augstu tum­šajās debesīs. Hērangs izkāpa no mašīnas, pārējie sinzi sekoja viņa piemēram. Grupās pa septiņi viņi klaiņoja apkārt, meklējot pē­das «ierīcei, kas dzēš saules». Arī es izkāpu laukā, pavēlējis Ilnai un viņas brālim palikt mašīnā. Rokā turēdams pielādētu pistoli, de­vos sinziem pa pēdām. Nejauši nedzīvo mis­liku ielokā uzgāju kādu mirušu isu, kas jo­projām rokā cieši turēja ieroci. Piegāju tuvāk.

Aiz ķiveres stikla saskatīju pazīstamu seju — tas bija jauns students, sardzes priekšnieks, kurš mūs ar Szanu apturēja pie zvaigžņu kuģa tajā vakarā, kad tikko bija atlidojuši sinzi. Šim jauneklim pirmais ceļojums kos­mosā kļuva par pēdējo. Gabaliņu tālāk, kāda uzkalniņa pakājē gulēja uz sāniem sagāzies, zemē notriekts ksills ar ielauztām bruņām. Atskaitot pilonus, nekur nemanīja nevienas celtnes, ne ceļu, ne mazāko civilizācijas pa­zīmju. Piegāju pie pilona pamatnes: to vei­doja tūkstošiem vienā masā sakusušu, ne­dzīvu misliku. Cik tālu vien lukturīša gaismā skatiens sniedzās, visa šī gigantiskā metāla konstrukcija sastāvēja vienīgi no sakusu­šiem mislikiem. Vēl varēja skaidri atšķirt viņu bruņu ģeometriskās formas. Tātad «ie­rīces, kas dzēš zvaigznes», vispār nav! Vai, pareizāk sakot, to veido paši misliki, kuru noslēpumainais izstarojums, saplūstot kon­centrētā kūlī, spēj zvaigznēs palēnināt atom- procesus. Kā sinzu zinātniekiem, tā jebkurai citai būtnei ar miesu un asinīm šeit nebija ko darīt. Vairāku kilometru rādiusā ap mums kā krusa joprojām bira bumbas, kliedējot tumsu. Mākslīgi radītā retinātā atmosfēra pārrai­dīja dobju sprādzienu dunu, un zem mūsu metāla papēžiem trīcēja zeme. Aizritēja gan­drīz vesels baziks. Pavēlējis sinziem atgriez­ties sahjenos, arī pats devos uz savējo. Ejot garām sadragātajam ksillam, dīvains im­pulss lika man noliekties, pacelt un ienest mašīnā jaunā isa līķi. Es vienkārši nespēju saihierināties ar domu, ka šim jauneklim, ar kuru vēl nesen sarunājos, jāpaliek šeit uz šīs svešās, izmirušās planētas starp Auk­stuma un Tumsas dēliem.

Nobraucām pāris simts metrus. Apstāju­šies trešā, pēdējā pilona austrumu pusē, sa­grupējāmies ciešā lokā, gatavi atvairīt jaunu misliku uzbrukumu. Bet tie vairs nerādījās. Pēc brīža nolaidās pirmais lielais ksills, tad citi un beidzot Suilika milzīgais flagmaņkuģis. Nodevām sahjenu pirmā ksilla pilotam. Suiliks mūs sagaidīja kopā ar abiem r'beniem. Ieraugot Beišitu, es apjuku: mēs taču bijām aizmirsuši izmēģināt jauno ieroci! Bei- šita iesmējās — viņas smiekli vairāk līdzi­nājās Zemes cilvēku, nekā isu smiekliem.

— Mēs izdarījām to paši, — viņa sacīja. Ieroči ir loti iedarbīgi. Nākošreiz tos varēsit izmēģināt jūs …

— Vai esat gatavi? — viņu pārtrauca Sui­liks. — Startējam.

Zem mums spēji nogrima planētas melnā masa, uz kuras joprojām kā zili un sarkani punkti _mirgoja pēdējās bumbu eksplozijas. Lagu lāgiem ksillu ieskāva violets staru ore­ols — kā niknas bites, kurām izpostīts strops, mums ceju šķērsoja misliki, bet, būdami sa­mērā niecīgā skaitā, tie vairs nebija bīstami. Suiliks izsauca pēc kārtas visus ksillu kap­teiņus: no simt septiņdesmit diviem dzīvi bija palikuši deviņdesmit divi. Sagrupējusies eskadra planēja simt kilometru augstumā.

Hērangs izklāstīja savas domas par mis­liku piloniem.

— Manuprāt, iznīcināt pilonus vairs nav nozīmes, — teica Suiliks. — Acīmredzot tie ir bīstami tik ilgi, kamēr dzīvas to sastāv­daļas — misliki… Bet kas zin? Skatieties uzmanīgi, tūlīt sprāgs infraatombumba. Kaut kas tāds nav pieredzēts kopš pēdējā kara uz Ellas-Venas. Ieslēdz, Esīna!

Esīna nospieda slēdzi. Aizritēja dažas se­kundes. Tālu zem mums lejup ātri krita nie­cīgs, gaišs punkts, beidzot izgaisdams tumsā. Pēkšņi virs bezvārda planētas iede­gās zvaigzne, kas nākamajā mirklī izraisīja milzu eksploziju: uzliesmoja dīvaina, spilgti violeta gaisma, kas pārvērtās zilās, zaļās, dzeltenās un beidzot sarkanās liesmu mēlēs. Tās apgaismoja planētu divsimt kilometru attālumā uz visām pusēm no eksplozijas centra, tā ka varēja skaidri saskatīt gan lī­dzenumus, kalnus un aizas, gan melnās plai­sas uz sidrabaini vizošās, apsarmojušās ze­mes. Tad viss izzuda. Brīdi virs planētas pel­dēja mirdzošs gāzu mākonītis, bet drīz vien arī tas izklīda.

— Pārejam ahūnā, — Suiliks noteica.

CETURTĀ DAĻA TUMSAS VALSTĪBĀ

.

Nolādētā galaktika

Atpakaļceļš uz Ellu noritēja bez starpgadījumiem. Kad Suilika ksills nolaidās apakšējā terasē pie Zinību pils, sāka krēslot. Turpinot ceļu uz Aniasza salu, pārējo ksillu melnie diski pamazām izgaisa tālē. Mēs izkāpām no sava lidaparāta. Pēkšņi jutu, ka mani spēki ir galā, enerģija izsīkusi un vienīgi nepār­varami vēlējos gulēt. Arī mani biedri neju­tās labāk. Biju pārāk noguris, lai runātu vai priecātos, un, atbalstījies pret mēļu koka stumbru, izklaidīgi lūkojos krēslainajā ap­kārtnē.

— Esīna, aizved linu uz «Svešzemnieku namu» un liecieties abas gulēt, — Suiliks pa­vēlēja. — Slērs, Akeijons un Hērangs nāks man līdzi. Mums jāatskaitās par uzdevuma izpildi.

— Vai to nevarētu atlikt uz rītu? — es pa­lūdzu.

— Nē. Katra zaudēta minūte var nest nāvi vēl kādai saulei. Gan jau pagūsi izgulēties.

Kā pa sapņiem uzkāpu augšā pa Cilvēču kāpnēm un, ejot garām savai statujai, pat

nepaskatījos uz to. Pēc tam acīmredzot pa­ģību. Manīju tikai, ka mani nes, un kādas lampas violetajā gaismā beidzot atguvu sa­maņu. Gultā man blakus gulēja divi sinzi un Suiliks. Mūsu nervi nebija izturējuši — iegā­juši vestibilā, mēs cits pēc cita zaudējām samaņu.

Sākumā lēnām, tad aizvien straujāk manī atgriezās spēki. Drīz vien mēs visi spējām piecelties un iepazīstināt kā Azlemu, tā Aszu ar cīņas gaitu. Sajutu milzīgu atvieglojumu, kad beidzot drīkstēju doties uz «Svešzem­nieku namu» un likties gultā — tonakt, bez šaubām, es iztiku bez iemidzinātāja.

Kad pamodos, Jaltars jau spīdēja augstu pie debesīm. Logs bija plaši atvērts, diena rādījās esam brīnumjauka, un man pat šķita, ka dzirdu dziedam putnus, kaut gan uz El­las to vispār nav. Dziesma kļuva aizvien ska­ļāka, tā tuvojās. Piecēlos un steidzos pie loga: atdarinot brīnišķīgās Arbora lidojošās ķirzaciņas — ekantona balsi, laukā svilpoja lina. Viņai līdzās stāvēja Esīna.

— Nācām modināt, — viņa teica. — Tevi gaida Azlems.

Azlemu sastapu laboratorijā, kur viņi abi ar Aszu bija noliekušies pār kādu ierīci, kas mākslīgi ražoja misliku izstarojumu. Lab­prātīgi ļaudamās vājas intensitātes apstarojumam, iepretī metāla krēslā sēdēja skaista, trausla isu meitene.

— Mēs tuvojamies mērķim, — Azlems tei­ca. — Varbūt isiem visā drīzumā misliki būs tikpat nekaitīgi kā jums — Szemes cilvē­kiem un sinziem. Pēc bsina injekcijas, ko tu, Slēr, izgudroji, mana meita Senāti jau divus bazikus spēj izturēt apstarojumu, kas agrāk viņai būtu bijis bīstams vai pat nāvējošs. Diemžēl, ja stari ir ļoti intensīvi, proti, triju misliku izstarojumā, šī imunitāte zūd. Bet ne jau tāpēc tevi aicināju šurp. Tu esot atradis un atvedis kritušo isu Misanu — vienīgo, kas atgādāts šurp uz Ellu. Pārējiem lemts pa­likt neapbedītiem uz nolādētās planētas, ie­kāms nebūsim to pilnīgi atbrīvojuši no mis­likiem. Misana tēvs Stensoss bija mans draugs — viņš gāja bojā kosmosā ar visu savu ksillu vēl pirms tavas ierašanās. Pēc senām parašām tas, kurš pārved mājās kaujā kritušu isu, kļūst mirušā vecākiem par dēlu, viņu bērniem par brāli. Turpmāk ar pilnām tiesībām tu varēsi teikt: «Mēs, isi…» — un neviens par to nesmiesies. Tev ir neparasts liktenis, Szemes cilvēk! Tagad tu esi vienlai­kus triju planētu — Szemes, Arbora un Ellas dēls. Bet nu ej, tev jāpiedalās tava brāļa apbedīšanā, jāiepazīstas ar māju, kuru nu vari uzskatīt par savējo. Esīna tevi turp aiz­vedīs.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Atnācēji no nekurienes»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Atnācēji no nekurienes» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Atnācēji no nekurienes»

Обсуждение, отзывы о книге «Atnācēji no nekurienes» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x