Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Hēlons. Mums garām plūda visu to cilvēču pārstāvji, kuru tēlus biju redzējis uz Ellas! lielajām kāpnēm, tikai šoreiz tās bija dzīvas būtnes ar miesu un asinīm. Kāds neaizmir stams skats! Te bija zaļas, zilas un dzeltenas būtnes, lielas un mazas, neaprakstāmi bur­vīgas un kroplas, lāgiem pat gluži atbaidošas kā, piemēram, milzenis kaijens ar omāra acīm no galaktikas, kas atrodas vēl tālāk par mūsējo, tikai pretējā Visuma pusē. Dažas būtnes bija apbrīnojami līdzīgas isiem, bet, kad mums tuvojās krenu pārstāvis, kura dzimtenē Marā gatavo «abentornu» — pre­tīgo dzērienu, kas pieklājības pēc jādzer vie­siem, Suiliks man draiskulīgi iegrūda duncku sānos. Gājienu noslēdza radījumi, kuriem, šķiet, nebija nekā cilvēciska, izņemot sa­prātu. Daži no tiem atgādināja lielus, dīvai­nus kukaiņus ar cietām bruņām. Šī parāde, kurā atklājās bezgalīgā dabas daudzveidība, uz mani atstāja satriecošu iespaidu.

— Diemžēl, nekad nevienam neredzēt itin visas cilvēku apdzīvotās planētas, — skumji rezumēja Suiliks.

Beidzot pienāca mūsu kārta doties pilī. No ārpuses celtne bija masīva, monolīta, bez jebkādiem izgreznojumiem, bet tās iekšpusi bagātīgi rotāja dažādu planētu mākslinieku skulptūras un gleznas. Kādā attālākā gale­rijā pie sienām varēja skatīt visu planētu _ galvaspilsētu panorāmas. Kad šķērsojām ziemas dārzu ar neparastiem, eksotiskiem augiem, caurspīdīgā, hermētiski noslēgtā kupolā Suiliks man parādīja Pirmās galaktikas planētas Šinas slaveno nāves puķi stenetu, kas tiklab gaisā, kā uz zemes nogalina jebkuru dzīvu radību, jo šīs puķes kuplie, it kā zeltā kaltie ziēdi izplata indīgu aromātu. Tas pat niecīgās devās ir nāvējošs.

No obsidiānam līdzīga caurspīdīga, iezaļgana materiāla veidotas kāpnes mūs noveda sēžu zāles nelielajā balkona ložā. Labajā pusē man sēdēja lina, kreisajā — trausla, sievišķīga būtne ar gaišu, zilganpelēku ādu, zili melniem matiem un lielām, violetām acīm: r'benu pārstāve no Vienpadsmitās galaktikas saules Vesaras planētas Farenas.

Lejā amfiteātrī ieņēma vietas Apdzīvoto planētu savienibas padomes delegāti. Katram no tiem priekšā atradās neliela pults, uz kuras spulgoja sarežģītas ierīces. Zālē valdīja tik plašai auditorijai neparasts klusums.

īsi ir nepārspējami meistari skatuvisku efektu radīšanā: gaisma zālē nodzisa, šaurs prožektora stars, pārslīdējis tukšajai tribīnei, pievērsās lūkai, no kuras iznira paaugstinājums. Uz tā spožos metāla krēslos sēdēja Azlems un četri svešu planētu pārstāvji, starp tiem arī Hēlons. Tie visi bija kā sastinguši. Azlems, piecēlies kājās, sāka runu. Kaut gan viņš runāja isu valodā, ar spēcīgu domu pastiprinātāju palīdzību to varēja saprast ikviens. Azlems vēstīja par iepriekšējā sēdē pieņemto lēmumu izpildi, par manu ierašanos, par sinziem un mūsu apbrīnojamo imunitāti pret misliku izstarojumu. Turpmāk ar mūsu atbalstu cīņa pret mislikiem ieies jaunā fāzē — no aizstāvēšanās — uzbru­kumā, un tās pirmo etapu ievadīs izlūklidojums dziļi ienaidnieka aizmugurē, tieši pašā nolādētās galaktikas centrā. Iespējams, ka paies gadsimti, līdz ienaidnieks tiks galīgi uzveikts. Taču atkāpšanās laiks pagājis. Lai iznīcinātu mislikus, ieroču ir diezgan! Noder viss, kas rada siltumu! Līdz šim pret misli-. kiem.cīnīties bija grūti, jo tas prasīja pārāk smagus upurus …

Azlems runāja ilgi. Sesijai — visas pasauIes cilvēču ziedam — viņš attēloja sinzu un Zemes cilvēku organisma īpatnības un pastastīja, ka musu imunitāte esot izskaidro­jama ar palielinato dzelzs daudzumu organismā. Un tas mūs padarot līdzīgus mislikiem. Par spīti šai līdzībai ar Tumsas un ' Aukstuma dēliem mēs bez iebildumiem ti­kām atzīti par «cilvēka» vārda cienīgām būt­nēm. Sinzi, kuri nolieguši karus jau sen, drīkstot tūlīt pat iestāties Apdzīvoto planētu savienībā. Toties Zemes cilvēkus viņi pagai­dām uzskatot tikai par sabiedrotajiem, jo mūsu kultūra esot vēl pārāk jauna, taču varot cerēt, ka pēc neilga laika arī mēs kļūšot par pilntiesīgiem savienības loceklīem.

— Tas tikai ievads, — bez mazākās cie­ņas pret oratoru man pačukstēja Suiliks. — Tukši vārdi. īstais darbs sāksies komite­jās. Saskaņā ar likumu tevi nevar uzņemt savienībā, tomēr -tu tiksi ieskaitīts isu komi­tejā.

— Kapec tieši isu? — es jautāju.

— Kaut arī sinzi tevi ir uzņēmuši savā vidū, tomēr mēs tevi atradām. Neaizmirsti to!

Azlems apsēdās. Kādu mirkli valdīja klu­sums. Tad skaļi kā pērkona grāvieni zālei pāršalca isu himna, ko dzirdēju pirmoreiz. Neteikšu, ka tā būtu mani aizkustinājusi. Kā jau minēju, viņu mūzika mūsu ausij pārāk sarežģīta, tā sastāv no loti augstu un ļoti zemu toņu savirknējuma, tāpēc brīžam mēs to nespējam uztvert. Kad pavēros Suilikā un Esīnā, mani pārsteidza viņu sejas. Tās pauda mistisku ekstāzi, pilnīgu kopības apziņu ar visām zaļo un zilo asiņu būtnēm. Zāles blāvi mēļajā gaismā arī pārējā sejās bija līdzīga izteiksme — reizē sapņaina un mierīga. Arī mana kaimiņiene ar gaišo, zilganpelēko ādu bija kā apburta. Vienaldzīgi klausījās tikai Hēlons uz paaugstinājuma, Ilna, viņas brā­lis un es.

Pēkšņi man atmiņā atausa kāda aina: reiz kādā kinohronikā biju redzējis fanātiķu pūli, kas Lurdā gaidīja brīnumu. Lūk, kādas do­mas manī raisījās, vērojot šīc dažādās kos­mosa pārstāvju sejas.

Himna vēl arvien skanēja — tā bija sla­vas dziesma visvarenajai pasaules radītā­jai, visa pirmsākumam — Gaismai.

Tad atkal iestājās klusums. Domās iegri­muši, dažādo pasauļu pārstāvji vēl ilgi sēdēja kā sastinguši. Beidzot Azlems pa­māja, lai sapulcējušies izklīst.

— Nezināju, ka isi arī pārējās cilvēces pie­vērsuši savai ticībai, — teicu Suilikam.

— Tu maldies. Pats zini, ka neesmu ticī­gais. Himnas vārdiem nav nozīmes. Mūziku pirms vairākiem gadsimtiem tai komponējis Ellas-Venas ģeniālais komponists Rienss. Pietiek ar tās melodiju vien, lai isi nonāktu ekstāzē. Liekas, ka tā līdzīgi ietekmē arī citu planētu pārstāvjus. Visām reliģijām dziļā­kajā būtībā ir daudz kopēja. Vai tiešām tu neko neizjuti?

— Nē. Man šķiet, ka arī sinzus šī mūzikai ne mazākā mērā neietekmēja.

— Klusē! Nerunā tā! Vismaz pagaidām, ne. Isi šai ziņā ir ātri aizvainojami. Kukaiņveidīgie cilvēki ir tikpat nejūtīgi kā jūs, un ii tas viņiem sākumā sagādāja lielas nepatik­šanas. Bija pat nolemts viņus izslēgt no sa-1 vienības. Jums, protams, par to nav jābai­dās, jo cīņā pret mislikiem esat mūsu vienīgā cerība.

Sesija ilga vienpadsmit dienu. Otrā plenārsēde notika tikai pēdējā dienā. Darbs norisa galvenokārt tehniskajās komitejās. Es strādāju kopā ar isu delegāciju. Pēc svinīgās noslēguma ceremonijas lidojām atpakaļ uz Ellu. Man par lielu sarūgtinājumu sinzi palika uz Rēsana.

Drīz vien atkal iejutos ikdienas dzīvē. Joprojām mitinājos pie Suilika. Katru dienu 9 ierados Zinību pilī, kur kopā ar Aszu un Szanu veicām eksperimentus salīdzināmajā bioloģijā. Aszam izdevās mākslīgi iegūt mis­lika izstarojumu. Tā struktūru es vēl līdz šim neizprotu, zinu tikai,, ka šai radiācijai nav nekā kopīga ar elektromagnētismu. Isu, sinzu un arī dažu citu planētu fiziķi sen ap­guvuši to, par ko mūsu zinātniekiem vēl nav ne jausmas.

Uz Ellas jutos gandrīz kā mājās. Isu va­lodu vēl pilnīgi nepārvaldīju, taču sarunā­ties varēju itin veikli, tāpēc nepārtraukti val­kāt domu uztvērēju vairs nevajadzēja. Isi uzskatīja mani par savējo, man netrūka draugu, paziņu, darba. Kā ārzemju speciā­lists biologs tiku oficiāli iesaistīts Bioloģis­kajā sekcijā cīņai pret mislikiem, kur, sadar­bojoties ar Rasenoku un Szanu, vadīju isu jauno biologu grupu desmit cilvēku sastāvā. Ar dzīvi uz Ellas biju tik loti saradis, ka reiz, runājot ar Aszu, gluži nopietni iesau­cos: «Mēs, isi .. .», kas, dabiski, izraisīja smieklu vētru. Isi nudien ir loti patīkami, jautri un laipni ļaudis, un, nevērojot zināmu vēsumu jūtu ziņā, ar viņiem, nenoliedzami, vieglāk sadzīvot nekā ar sinziem, kas pārāk ātri apvainojas.