Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Uztraucies kā jauns students, kas pie in­stitūta steidz satikt savu daiļo draudzeni, lēcot pāri vairākiem pakāpieniem, steidzos lejā. Uz pēdējā pakāpiena paklupu un novē­los meitenei tieši pie kājām. Satrūkusies un pusvārdā aprāvusi dziesmu, viņa klusi ieklie­dzās, bet tūlīt pat sāka nevaldāmi smieties. Bez šaubām, izspūris, smiltīm novārtījies, uz visām četrām nometies viņas priekšā, es izskatījos bezgala komisks. Tad smiekli spēji aprāvās un viņa pikti man uzsauca:

— Asna eni etoe tan?

(Es pārsteigts atskatījos. Pēdējos vārdus sacīja nevis Klērs, bet viņa sieva Ilna.

— Jā gan, — nedaudz vilcinādamies, teica Klērs. — Tā patiesi bija Ilna.

.

Nenovēršot skatienu no jaunās meitenes, lēnām piecēlos kājās. Acumirklī man iešāvās prātā, vai tik isi atkal nav bijuši uz Zemes un nav atveduši no turienes šurp citus cilvē­kus? Bet tad es iedomājos sinzu milzīgo zvaigžņu kuģi, viņu statuju Cilvēču kāpņu augšgalā un ievēroju meitenes uzkrītoši šau­rās rokas. Atmiņā atausa Suilika stāsti par kreniem, kurus ir grūti atšķirt no isiem un kuri dzīvo uz planētas Mara. Ja Ellas iedzī­votājiem kosmosā bija līdzinieki, kādēļ gan tādi nevarētu būt arī Zemes cilvēkiem?

Meiča arvien vēl stāvēja manā priekšā. Es brīdi nespēju izdvest ne vārda.

— Asna eni etoe tan, sanen tar teoe sen Telm! — beidzot viņa dusmīgi ierunājās. Taču balss joprojām bija dziedoša un melo­diska.

— Piedodiet, jaunkundz, ka tik negaidīti nogāzos pie jūsu kājām, — es franciski at­bildēju.

Un tikai tad aptvēru, ka viņa mani nesa­prot, tāpat kā es viņas jautājumu. Veroties meitenei acīs, lūkoju nodibināt domu saka­rus. Tomēr velti. Viņa neuzticīgi skatījās manī, un šaurā roka taustījās ap jostas sprā­dzi.

Beidzot mēģināju runāt isu valodā, cerē­dams, ka to viņa varbūt sapratīs.

— Neņemiet ļaunā, ka jūs iztraucēju, — es sacīju.

Pazinusi valodu, kurā šoreiz pie viņas vēr­sos, meiča, izrunājot vārdus tikpat nepareiz kā sākumā es, isiski atbildēja:

— Ssin tsehe Ifoti? (Kas jūs esat?)

Patiesībā vajadzēja teikt: «Sssin tsehe hi

on?» Bet meitenes jautājums nozīmēja: «Kur mēness?»

— Pirmais šovakar uzlēks Arī, — es pajo koju.

Sapratusi savu kļūdu, meitene iesmējās Kādu brīdi abi bez panākumiem pināmies isu teikumos. Pēdīgi viņa norādīja man uz kāpnēm, un mēs uzkāpām augšējās terases birztalā. Tiklīdz nonācām koku pavēnī, kaut kur tuvumā atskanēja trīs modulējoši svilpieni — Suilika parastais signāls. Un tūlīt klat arī bija viņš pats Esīnas pava­dībā.

— Kā redzu, tu jau esi nodibinājis saka­rus ar sinziem! — viņš teica.

— To vis nevarētu sacīt. Nesaprotu, kā jūs sarunājaties ar svešu planētu iedzīvotā­jiem, kuri jūsu valo'du nezina un domu sig­nālus neuztver?

— Jā, tāds stāvoklis patiesi nav apskau-

žams, it īpaši, ja svešinieki ir tik pievilcīgi kā šī sinzu meitene, — Esīna teica. — Tomēr nomierinies: drīz vien jūs atradīsit kopēju valodu!

— Protams, šis jautājums taču sen atrisināts, — Suiliks piebilda. — Tikai nekļūsti pārāk iedomīgs! Patiesībā domas pārraidām un uztveram vienīgi mēs. Jūsu planētas cilvēki saprotas tikai ar vārdu palīdzību. Pie mums līdzīgā stāvoklī ir bērni. Lai varētu pārraidīt un uztvert domas, viņiem jāmācās. Tas būs jādara arī tev un šai meitenei. Pagaidām jums pietiks ar nelielu pastiprinātāju ķiveri. Bet paklausies ko svarīgāku: šonakt atgriezos no galaktikas, kas atrodas vēl tālāk par tavējo. Tātad, kad pienāks īstais laiks, būs iespējams nogādāt tevi mājās. Mēs nodibinājām sakarus ar vēl vienu cilvēci. Šķiet, ka Lielā Visuma viņā pusē sarkanas asinis ir visām dzīvām būtnēm — kā sinziem, tā Szemes cilvēkiem un nupat atklātajiem zombiem.

— Kā zombi izskatās? Vai atvedi kādu līdz?

Acis piemiedzis, Suiliks nomērīja mani ar skatienu.

— Tev viņi līdzinās maz. Augumā tie ir divreiz garāki. Pagaidām viņi ir galīgi mežoņi, kuriem nav pat akmens ieroču. Vest šurp tos nav vērts, turklāt tas būtu bīstami. varbūt pēc divsimt vai trīssimt tūkstoš ga­diem …

Mēs sasniedzām Cilvēču kāpnes. To augš­galā kopā ar robotiem rosījās daži isu strād­nieki.

— Kas tas par velnu, ko tavi ciltsbrāļi tur taisa?

«Kas tas par velnu» isu valodā skan kā «tei mislik».

—Tieši tā, viņi taisa misliku! — smieda­mies atteica Suiliks. — Tūlīt to redzēsi.

Un, pievērsies sinzu meitenei, viņš pārrai­dīja domas, kuras nepaguvu uztvert. Domu pārraide isiem dod iespēju sarunāties citam ar citu pat ļaužu pulkā. Šķiet, ka Suiliks bija pateicis kaut ko asprātīgu, jo meitene pa­smaidīja.

Mēs ātri uzkāpām augšā. Tur strādnieki bija jau izklīduši. Kāpņu labajā pusē pacēlās jauna skulptūra. Biju ārkārtīgi pārsteigts, kad tajā, ļoti patiesi attēlotu, pazinu pats sevi — stāvēju ārkārtīgi lepnā pozā, ar kāju nospiedis misliku pie zemes!

— Tavas tikšanās ar misliku uzņēmām filmā, — Esīna teica. — Bet mūsu slavena­jam tēlniekam Silbam tika uzdots nekavējo­ties izveidot šo skulptūru. Zinību pilī dabū­jis tavus tiešos izmērus, kurus ieguvām, pārbaudot tevi, turklāt vairākus stereouzņēmumus, viņš paveica to kā nieku. Kā tev skulptūra patīk?

— Tā ir lieliska! — es atklāti teicu. — Ti­kai, ik dienas ejot tai garām, jutīšos neērti.

Suiliks jau krietnu laiku sarunājās ar sinzu meiteni; spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, nojautu, ka kaut kas nav kārtībā.

Suiliks ar Esīnu aši pārmija dažus vār­dus, kurus es lāga nesapratu. Uztvēru tikai vienu — «apvainojums». Tad jaunā sinziete strauji devās pa kāpnēm lejā pretī vairākiem savas rases pārstāvjiem. Suiliks bija nobažī­jies:

— Pēc iespējas ātrāk jābrīdina Asza un varbūt arī Azlems.

— Kas noticis?

— Pagaidām nekas nopietns. Es vismaz tā ceru. Bet sinzi ir pārāk iedomīgi. Vai tik mēs esam pareizi rīkojušies, uzstādīdami vi­ņu tēlus kāpņu kreisajā pusē?

Mūs tūlīt ieveda Azlema kabinetā. Tur jau viņš sēdēja kāda isu jaunekļa, sava dēla Ase- roka, kas tikai nule bija atgriezies no sinzu galaktikas, un Aszas sabiedrībā.

— Stāvoklis ir draudīgs, — Suiliks īsi pa­vēstīja. — Manas prombūtnes laikā Szemes cilvēks bijis Sansinas salā un pieveicis mis­liku!

— Nu un tad? — Asza vaicaja. — Ar Gudro padomes piekrišanu es par to uzņē­mos atbildību.

— Bet, kā nupat stāstīja sinziete Una, vi­ņiem solīts, ka pirmie cilvēki ar sarkanām asinīm, kuri sastapsies aci pret aci ar mis­liku, būs sinzi. Bīstos, ka, būdami iedomīgi un godkāri, viņi ar notikušo nesamierināsies.

— Viņu zvaigžņu kuģis ir lieliski apbru­ņots, — Aseroks piebilda, — un arī ahūna ceļš viņiem pazīstams.

— Uz Ellas saimnieki esam mēs, Aserok, — tēvs dēlam atbildēja. — Kad sinzi šeit iera- dās pirmoreiz, viņi atteicās doties mislika alā, aizbildinoties, ka iepriekš nepieciešams sagatavoties. Szemes cilvēks bija uzņēmī­gāks. Jo sliktāk priekš viņiem. Galu galā se­nais pravietojums attiecas uz mums, nevis uz sinziem! Mēs nedrīkstam atraidīt nevienu palīgu, taču cīņa pret mislikiem jāvada vie­nīgi mums — isiem! Sinzi ir labi bruņoju­šies, bet arī mums ieroču pietiek!

Azlems nospieda kādu pogu uz sava galda. Viens ekrāns pie sienas iegaismojās, un mūsu acu priekšā iznira Cilvēču kāpnes. Četri sinzi, starp tiem arī llna, stāvēja mana tēla priekšā un par k%ut ko strīdējās. Pārējie steidzās uz zvaigžņu kuģi.