Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

— Ņem un turi viņu! — pavēlēju tam kā dzīvai būtnei. — Es segšu jūsu atkāpšanos.

Atbildes, protams, nebija. Ar Esīnu uz ro­kām robots strauji devās uz izeju. Misliks no jauna metās tam virsū. Vēlreiz izšāvis, es to apturēju. Kopā ar abiem pārējiem robotiem, pacēlis pistoli šaušanas gatavībā, es arī sāku atkāpties. Tad misliks negaidot uzlidoja gaisā! Augšā,, novērošanas zālē, izdzirdu gudro šausmu kliedzienus. Metāla briesmo­nis, pacēlies līdz pašām velvēm, triecās man

virsū. Piecreiz izšāvu, taču veltīgi! Pēdējā brīdī paguvu nokrist zemē, un mislika trie­ciens mani neskāra. Atskanēja kāda balss — iespējams, ka runātājs bija Asza:

— Jo ļaunāk! Laist darbā pēdējo līdzekli!

Brīdī, kad misliks gatavojās jaunam uz­brukumam, alu pārplūdināja spilgta, žilbi­noši balta gaisma. Acumirklī nogāzies zemē, misliks kā traks neciešamās sāpēs meta līk­ločus.

— Ātrāk nāc laukā, citādi mēs viņu noga­lināsim! — sauca Asza.

Es metos uz durvīm un patvēros skafandru kamerā. Spilgtā gaisma aiz manis nodzisa, masīvās durvis aizvērās, kamerā ieplūda svaigs gaiss. Tad iesteidzās četri vīri. Starp liem arī Szans. Esīnai novilka skafandru. Viņa bija bāla kā līķis, taču vēl elpoja.

Noskaities es atgriezos kabinetā.

— Tā, vai nu esat apmierināti? — pavai­cāju Azlemam. — Esmu laimīgi izglābies, bet Esīnai tas varbūt maksās dzīvību!

— Neticu. Viens vienīgs misliks tik īsā laika sprīdī nav spējīgs mūs nogalināt. Un ja arī tā? Ko nozīmē viena dzīvība, kas tur­klāt ziedota labprātīgi, ja uz spēli likta visa pasaule?

Tur, bez šaubām; nebija ko iebilst. Man vēlreiz noņēma asinis analīzei. Slēdziens bija neapstrīdams: mislika izstarojums uz mani neatstāj ne mazākā iespaida.

Paliku salā vēl divas dienas, neuzdroši­nājos aizbraukt, iekāms nebiju pilnīgi

pārliecinājies, ka Esīnas dzīvībai briesmas nedraud. Viņa drīz vien atguva samaņu, bej jutās ļoti vārga, neraugoties uz asins pārliešanu un biogenajiem apstarojumiem. Tomēj Szans mani nomierināja, pastāstīdams, kā ārstējis un izglābis vēl daudz smagāk cie tušus isus.

Atgriezos Suilika mājās, un dzīve atkal sāka ritēt normālās sliedēs. Ik pārdienas iel rados Zinību pilī, kur gan lasīju, gan ncā klausījos lekcijas. Ļoti ciešas saites man iz veidojās ar jauno biologu Szanu un milzīgi auguma fiziķi, mislika sargu Aszu; starp citu, izrādījās, ka bargā pārmācība mislikani nebija sevišķi kaitējusi. Reiz, kad trijatā spriedām par cilvēka smadzeņu izstaro jumiem, man pēkšņi prātā iešāvās šāda doma:

— Vai fena starus, ko izstaro misliki un arī es, nevar izmantot, lai nodibinātu ar viņiem domu sakarus?

— Neticu vis, — brīdi padomājis, Szans atbildēja. — Šos viļņus mēs protam uztvert, taču mums nav ne mazākās jausmas, kam tie atbilst. Neesam varējuši to noskaidrot, jo : tuvoties mislikam un — vēl jo vairāk — mis­liku saprast mēs nevaram, tāpat kā nevaram izlidot cauri zvaigznēm. Uzskatāms piemērs tam bija Esīna! Bet tā kā tu izstaro tieši tādus vai katrā ziņā ļoti līdzīgus viļņus, tevi mēs varētu izmantot eksperimentam. Tomēr man šķiet, ka fena viļņiem nav nekā kopēja ar psihi. Drīzāk tiem ir kāds sakars ar jūsu organisma neparasto sastāvu, kurā ietilpst daudz dzelzs.

— Ļoti žēl, — es teicu. — Labprāt ar vi­ņiem nodibinātu domu sakarus.

— Varbūt, ka neiespējami tas nav, — Asza ierunājās. — Bet tam nepieciešama liela drosme. Tev būtu vēlreiz jādodas alā ar domu pastiprinātāju ķiveri galvā. Psihiskie viļņi — runājot par mūsējiem — izplatās daudz šaurākā lokā nekā mislika izstaro­jums, tāpēc mēs nevienu no šiem briesmo­ņiem neesam «dzirdējuši», jo, attālumam sa­mazinoties, noteikti gāja bojā vai nu misliks, vai iss. Turpretī tu tam vari droši iet klāt. Tāpat kā mislika nāvējošo izstarojumu, dzelzs durvis izolē arī psihiskos viļņus, ja vien tos vispār drīkst salīdzināt, tāpēc tev nāksies nokāpt alā.

— Lai notiek, — es teicu. — Bet ja nu viņš atkal paceļas gaisā?

— Paliec durvju tuvumā. Ja viņš grasīsies uzbrukt, patveries skafandru kamerā.

— Norunāts. Kad veiksim izmēģinājumu?

Manīju, ka isi ir vēl nepacietīgāki par mani.

— Mans četrvietīgais reobs ir pietiekami liels, — Asza iesāka.

— Man taču ir pašam savs! — es pār­traucu. — Vai lidosim?

— Lidosim! — Szans, kas bija visjaunā­kais no mums, iesaucās.

— Pastiprinātāja ķiveri vajadzēs mazliet pārveidot, — Asza turpināja. — Manā laboratorijā uz salas atradīsim visu nepie­ciešamo.

Mēs sēdāmies reobā un maksimālā ātrumā pacēlāmies gaisā. Asza bija lielisks pilots, pat pārlieku pārgalvīgs, un mēs gandrīz skā­rām kalnu galotnes. Šķērsojot jūru, ievēroju milzīgu plūdlīniju formas kosmosa kuģi, kas nemaz nelīdzinājās isu diskveida ksilliem. Dīvainais lidaparāts strauji tuvojās Gudro kalniem.

— Atgriežas sinzu zvaigžņu kuģis, — Szans paskaidroja. — Tātad visā drīzumā notiks padomes sanāksme.

— Vai tev tajā nav jāpiedalās? — es pa­vaicāju. — Varbūt atliksim eksperimentu?

— Nē. Padome sanāks tikai vakarā. Tā kā laika pietiek. Tu nāksi man līdz uz Zinību pili, es parādīšu tev radniecīgas būtnes — sinzus, kam arī ir sarkanas asinis.

Lejā starp zilajiem viļņu vāliem iznira sala. Tūdaļ pēc nolaišanās nekavējoties gā­jām uz laboratoriju. Tur Aszas vecākais asistents Siansi uzmanīja reģistrācijas ierī­ces.

— «Viņš» vēl guļ, — Siansi mums pavēs­tīja, — un pēc Szemes cilvēka apciemojuma ir kļuvis gluži nepieejams. Turklāt «viņš» sa­dragāja vēl vienu robotu.

Tā es pirmoreiz dzirdēju skaļi izsakām pār­veidoto nosaukumu «Szemes cilvēks», ar ko isi apzīmēja mūs — Zemes iemītniekus.

— Steidzīgi pārtaisi domu pastiprinātāju, lai Szemes cilvēks varētu to uzlikt galvā zem skafandra. Viņš tūlīt vēlreiz dosies alā un mēģinās nodibināt domu sakarus ar mis­liku.

Brīdi manī noraudzījies, asistents izgāja laukā. Laikam es viņam šķitu tikpat dīvains ērms kā misliks.

Ieslēguši ekrānu, vērojām misliku, kas nekustīgi gulēja, atgādinot nedzīvu metāla bluķi. Un tomēr mūsu priekšā atradās varena dzīva būtne, kas neaptveramā kārtā spēja dzēst zvaigznes!

— Iegājis alā, neizlaid viņu no acīm, — Asza mani pamācīja. — Gatavodamies uzli­dot gaisā, misliki allaž vispirms viegli paceļ augšup ķermeņa priekšgalu. Kopš tā brīža tavā rīcībā būs vēl apmēram tūkstoš- daļa bazika. Tad acumirklī atkāpies!

Ķiveres pārveidošana ilga veselu baziku, nolādēts, vēl joprojām nespēju ticēt, ka vairs neesmu uz Ellas! — tātad, rēķinot pēc mūsu laika, tas būtu apmēram stundu piecpadsmit minūtes.

Uzvilcis skafandru un uzlicis galvā ķiveri, es uzmanīgi, klusītiņām iegāju alā. Misliks bija man uzgriezis «muguru». Palicis turpat durvju tuvumā, ieslēdzu domu pastiprinātāju.

Negaidot mani pārņēma dziļa bezcerība, kas it kā nāca no ārpuses — mislika bezce­rība. Tā bija tik sāpīga atšķirtības un vientu­lības sajūta, ka es gandrīz iekliedzos! Tātad . misliks nebija tīri intelektuāla,. nejūtīga būtne, kādu to iztēlojos, bet spēja ciest līdzīgi mums! Lai arī cik paradoksāli tas

liktos, šī būtne, kas patiesībā no mums ļoti atšķīrās, tieši ar šo līdzību šķita jo briesmī­gāka. Es vairs nespēju to izturēt un ieslēdzu pastiprinātāju.

— Nu, kas ir? — skanēja Aszas balss.