Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Здесь есть возможность читать онлайн «Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Год выпуска: 1969, Издательство: Izdevniecība «Zinātne», Жанр: Боевая фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Atnācēji no nekurienes: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Atnācēji no nekurienes»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Atnācēji no nekurienes
Fransiss Karsaks
Priekšvārds
 Atšķirībā no daudziem citiem Rietumu rakstniekiem fantastiem, kas, daudzveidojot sižeta kolīzijas, paplašinot savu varoņu dar­bības sfēru līdz kosmiskajai telpai vai pat pārnesot to ārpus galaktikas, tikai retumis pieskaras nopietnām sociālām vai morāles problēmām, franču rakstnieks Fransiss Karsaks neatkāpjas no jaunatnes fantastiskās li­teratūras klasiskajām humānismā tradīcijām. Viņš ir pārliecināts optimists, kas tic labā uzvarai un skaistākai cilvēces nākotnei. Pa­saule bez kariem un varmācības, bez rasis­tiskiem aizspriedumiem un atomkara drau­diem — lūk, sapnis, kas radis iemiesojumu Karsaka daiļdarbos. Gandrīz visos savos dar­bos viņš parāda, kā starp dažādu planētu civilizācijām nodibinās draudzīgi sakari.
Romānā «Kosmosa robinsoni» Karsaks ap­raksta, kā kosmiskas katastrofas rezultātā no Zemes atdalījies gabals kopā ar cilvēkiem īonāk pasaules telpā. Liekot saviem varoņiem darboties neparastos apstākļos — uz svešasļ planētas, ko apdzīvo citas saprātīgas būtnes, rakstnieks risina problēmas, kas ir aktuālas uz Zemes.
«Kosmosa robinsonos» skartie jautājumi—| divējāda veida saprātīgu būtņu līdzāspastā-l vēšana, divu rasu eksistence uz vienas pla-ļ nētas — sīkāk attēloti savstarpēji saistītaj jos romānos «Atnācēji no nekurienes» un «Su pasaule pieder mums». Tieši ar šiem darbiem' Karsaks kļūst plaši pazīstams kā talantīgsf mūsdienu piedzīvojumu fantastiskās litera­tūras žanra meistars.
Karsaks tēlo civilizēto planētu iedzīvotāju konfliktu ar agresīvajiem svešo pasauļu iemītniekiem, viņš poetizē visu cilvēču kopīgo radošo darbu ne vien mūsu Saules sistēmā, bet pat ārpus tās. Milzīgie attālumi viņa varoņiem nav nekāds šķērslis. Zvaigžņu kuģi ienirst «ahūnā», kas aptver mūsu Telpu atdalot to no antipasaulēm, un, bez grūtibām pārvarējuši telpas un laika barjeru, veic miljoniem gaismas gadu lielus attālumus dažās stundās vai dienās, rēķinot Zemes laika vienībās. Ar šādu vienkāršu, kaut arī nevisai oriģinālu paņēmienu autors panāk va­jadzīgo efektu.
Romānos «Atnācēji no nekurienes» un «Šī pasaule pieder mums» attēlotajām civilizā­cijām ir raksturīgs augsts zinātnes, tehnikas, un morāles līmenis, par negrozāmu likumu tajās ir kļuvusi miera saglabāšana uz ne­skaitāmām Putnu Ceļa planētām. Viena no romāna «Šī pasaule pieder mums» sižeta līnijām — Apdzīvoto planētu savienības cīņa pret ļaunajiem spēkiem mislikiem, kuri dzēš zvaigznes un cenšas pakļaut Visumu Mūžī­gas Tumsas valstībai —• kļūst par galveno ari romānā «Atnācēji no nekurienes». Centrālais tēls — Vsevolods Klērs — skaidri pauž autora demokrātiskos, humānos uzskatus.
Pēc apbrīnojamiem piedzīvojumiem Klērs talas pasaulēs iepazīstas ar dažādu svešu civilizāciju pārstāvjiem^— Apdzīvoto planētu savienības locekļiem. Šajā savienībā uzņem līkai tos, kas uz savām planētām izbeiguši I u'bkurus iekšējus konfliktus un uz mūžīgiem [ laikiem nodibinājuši mieru. Apvienoto planētu savienības galvenais mērķis — uzveikt mislikus, kas apdraud ikvienu dzīvības formu Visumā. Šie briesmoņi eksistē ļoti zemā temperatūrā, kas ir tuva absolūtajai nullei, un spēj pārtraukt zvaigžņu kodolreakcijas. Nesot iznīcību dažādu sauļu sistēmu planētām, tie ielaužas Galaktikas dzīlēs.
Romāna optimistiskā izskaņa liecina par autora bezgalīgo ticību Prāta un Zinātnes uzvarai. īsi — intelektuāli augsti attīstītie tālas planētas Ellas iedzīvotāji, kuri, apciemo­jot Zemi, aizved sev līdzi Klēru, beidzot at­rod efektīvu līdzekli cīņai pret mislikiem — iespēju mākslīgi atjaunot atomreakcijas mi­rušajās zvaigznēs.
Karsaka romāns dzīvi sasaucas ar mūs­dienu notikumiem. Tas uzrakstīts 50. gadu
vidū, tāpčc tajā skaidri jaušams otrā pasau­les kara atspulgs un pēckara dzīves pretru­nas. Misliki ir alegorisks fašistisko barbaru attēlojums, bet Apdzīvoto planētu savienība: simbolizē apvienoto nākotnes cilvēci. Viss] darbs konsekventi pauž autora antimilitāristiskos uzskatus.
Karsaks ir lielisks stāstītājs, viņš prot la­sītāju saintriģēt ar saistošu sižetu, ar kon­centrētu, dinamisku un mērķtiecīgu darbību. Tiesa, reizēm viņš dažādus notikumus pār­mērīgi sablīvē, kas, bez šaubām, vājina darba iekšējo loģiku un rada psiholoģiskus vienkāršojumus.
Romānā «Atnācēji no nekurienes» progre­sīvais idejiskais saturs apvienojas ar neno­liedzamām literārām vērtībām: raitu darbību, atjautīgu sižetu, asprātīgu, tipiski francisku, viegli plūstošu valodu.
Viss tas Karsaka romānu padara parvieny no Rietumu modernās fantastikas labākajiem paraugiem.
5. Cepurniece

Atnācēji no nekurienes — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Atnācēji no nekurienes», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Pēc eksāmena gudrie atzina par pareizāku nenosūtīt mani uz Rēsaņu pie citiem cilvēku planētu pārstāvjiem, bet atstāt uz Ellas.

Tā nu es turpināju dzīvot pie Suilika. Viņš drīz vien devās ekspedīcijā cauri ahūnam, un es paliku viens. Biju jau paguvis iepazīties ar vairākiem kaimiņiem, turklāt pie manis nereti ciemojās Esīna vai viņas ģimenes lo­cekļi. Daudzmaz apguvis isu sarunu valodu, iemācījos arī lasīt un sāku izmantot Suilika plašo bibliotēku. Tajā bija daudz grāmatu par man galīgi neizprotamām, sarežģītām fizikas problēmām, kas mani neinteresēja. Turpretī dažas grāmatas par bioloģijas un arheoloģijas jautājumiem lasīju ar lielu aiz­rautību.

Reiz, kad grasījos mierīgā garā iedziļinā­ties īsā vēsturiskā apskatā par Vienpadsmitās galaktikas zvaigznes Flū planētu Szenu, durvju priekšā negaidīti piestāja zils reobs.; No tā izkāpa slaids, atlētisks cilvēks — Gudro padomes loceklis, vārdā Asza. Man ar šo cil­vēku bijis pārāk maz darīšanu, jo Asza ir' fiziķis, bet manas zināšanas fizikā bija tik vājas, ka isi neuzskatīja par vajadzīgu dot man par konsultantu kādu speciālistu. Tā vai citādi, tomēr šis apmeklējums mani pārstei-; dza. Ar isiem raksturīgo tiešumu Asza bez; aplinkiem iesāka:

— Nāc līdz! Tu esi mums nepieciešams.

— Kādam nolūkam? — pavaicāju.

— Lai pārbaudītu, vai patiesi tu esi Gais-ļ mas dēls ar sarkanām asinīm, kam misliki] nespēj kaitēt. Ejam. Nebīsties, nekas ļauns! tev nenotiks.

Es, protams, varēju arī atteikties, taču man tas nenāca ne prātā. Jau sen vēlējos uz-\ zināt, kas ir misliki, tāpēc nekavējoties se-| koju Aszam uz reobu.

Pacēlušies ļoti augstu, attīstījām maksi­mālu ātrumu. Šķērsojām divas jūras, kalnu grēdu, vēl kādu jūru un beidzot pēc trim stundām, strauji piķējot, nolaidāmies vien­tuļā, klinšainā salā. Bijām nolidojuši vairāk nekā deviņtūkstoš kilometru. Kad saule jau grima aiz apvāršņa, mēs, liekas, bijām ne­tālu no polārā loka, jo okeānā redzēju pel­dam ledus gabalus.

Reobs nolaidās nelielā laukumiņā uz klinšu kraujas, kas bija pārkārusies pār ūdeņiem. Izkāpuši no lidaparāta, devāmies uz klintī

cirstām, masīvām metāla durvīm. Brīdi no­ņēmies ap mazu lodziņu durvīs un beidzot to atvēris, mans pavadonis kādam kaut ko pa­teica. Durvis pavērās, un mēs iegājām iekšā. Ar siltuma pistolēm bruņojušies divpadsmit isu jaunekļi mani vērīgi nopētīja. Pagājuši garām sargpostenim, nonācām astoņstūrainā zālē, kur vienu sienu, kā parasts, aizņēma matstikla ekrāns. Asza lika man apsēsties.

— Tas ir mans kabinets, — viņš teica. — Man jāuzrauga misliks.

Tad Asza pastāstīja sekojošo:

— Vairāk nekā pirms diviem gadiem kāds ksills kosmosā sastapa un sagūstīja vientuļu misliku. Bez šaubām, tas bija ļoti grūti, un visa ksilla komanda, kas atradās mislika iz- starojumu iedarbības zonā, ilgu laiku pēc tam slimoja ar anēmiju. Bet vēl grūtāk bija nogādāt dzīvu misliku cauri siltajai atmosfē­rai uz Ellu. Galu galā tas tomēr izdevās, un tagad misliks mīt šeit, apakšzemes alā, kur temperatūra nekad nav augstāka par divsimt sešdesmit grādiem zem nulles. Dažādu cil- vēču pārstāvji, izņemot pēdējā laikā atklā­tos, kas zina ceļu cauri ahūnam, un arī mani, bija labprātīgi ļāvušies mislika iz- starojumiem, protams, lietojot aizsarglīdzek­ļus, kuri pasargā no nāves. Pārbaudi neviens neizturēja, jo viņu asinis nebija sarkanas, proti, tādas, par kādām vēstīts senajā pra­vietojumā.

Bet manas taču ir sarkanas!

— Palūkojies mislikā! — Asza ieteicās.

Telpa iegrima tumsā. Dīvainas, zilganas gaismas lokā uz ekrāna parādījās attēls.

— Tā ir aukstā gaisma. Jebkurš cits ap­gaismojums misliku nonāvētu.

Ieraudzīju plašu pazemes alu ar gludu klinšakmens klonu. Tās vidū kaut kas nekus­tīgi gulēja; sākumā "noturēju to par nelielu, no reljefām, savstarpēji savienotām plāksnēm veidotu metāla konstrukciju. Tā spoži, sud­rabaini mirdzēja; šim ap divus metrus gara­jam, metru platajam ķermenim bija daudz­skaldņa veids.

Asza pieveda mani pie aparāta, kas atgā­dināja psihometru. Uz tā ciparnīcām viegli svārstījās fosforizēti rādītāji, fluoriscējo- šos stobriņos lēni, ritmiski pulsēja gaismas viļņi.

— Mislika dzīvības norises, — Asza pa­skaidroja. — Viņā nemitīgi rodas elektro­magnētiskas svārstības, kuras jūs, Zemes cil­vēki, šķiet, izmantojat kā enerģijas avotu. Pašreiz misliks atpūšas.

Asza pagrieza regulatora slēdzi. Termo­metrs rādīja, ka pazemes telpā temperatūra paaugstinājusies no mīnus divsimt sešdesmit līdz divsimt četrdesmit trim grādiem. Cipar­nīcu rādītāji taisīja lēcienu, daudzkrāsainā gaisma stobriņos kļuva spilgtāka, vibrāciju ritms paātrinājās. Asza norādīja uz stobriņu, kurā gaisma vibrēja visbiežāk.

— Tie ir fena viļņi. Cik zināms, tos iz­staro vienīgi misliki un tu!

Pacēlis acis, kādā spogulī ieraudzīju mūsu

attēlus. Zaļganajā, mirgojošajā gaismā, ko izstaroja stobriņi, un ekrāna nedzīvi zilgajā atblāzmā mūsu sejas izskatījās spokainas. Nekad vēl uz šīs tālās planētas nebiju juties tik bezgala vientuļš un svešs. Man uzmā­cās bailes.

Misliks pēkšņi sakustējās. Tā plāksnes sa­vienojumu vietās it kā uzvirzījās cita citai virsū. Misliks rāpojot pārvietojās tikpat ātri kā cilvēks, kājām ejot. Asza atkal uzmanīgi pazemināja temperatūru līdz mīnus divsimt sešdesmit grādiem.

— Nu tā, — viņš teica, — mēs gribētu, lai tu nokāp lejā un izmēģini, kā uz tevi iedar­bojas mislika izstarojums. Nebaidies, nekas ļauns tev nenotiks. Visi citi tur jau bijuši, taču, diemžēl, neveiksmīgi. Kosmosā, kur ksilla sienas noder kā aizsargs, isu dzīvībai nāvējošs ir deviņu misliku izstarojums. Tur­pretī šeit, tik niecīgā attālumā un bez aiz­sarglīdzekļiem, pietiek ar vienu pašu. Alā ir ļoti zema temperatūra un gandrīz absolūts vakuums, tāpēc tu uzvilksi īpašu skafandru. Es no šejienes jūs vērošu. Tev būs divi pa­vadoņi — roboti. Ja gadījumā zaudēsi sa­maņu, tie iznesīs tevi laukā no alas. Vai esi ar mieru? .

Lūkodamies ērmīgajā radījumā, kas rāpoja pa akmeņaino grīdu, es mirkli vilcinājos. Šķita, ka zem šīm ģeometriskajām, necaurre­dzamajām bruņām slēpjas nesaudzīgs, vēss un nejūtīgs saprāts, daudz briesmīgāks par jebkuru apzinātu cietsirdību. Jā, tas te

nudien bija īsts Tumsas un mūžīgā Auk­stuma dēls!

— Lai notiek! — pēdējoreiz paskatījies ek­rānā, es teicu.

— Ja būs vajadzīgs, varu paaugstināt tem­peratūru un misliku nogalināt, — Asza sa­cīja. — Tomēr ceru, ka iztiksim bez tā. Zi­nāms risks, bez šaubām, ir. Tikai joti ilgstošs viena mislika starojums var apdraudēt isa dzīvību. Mūsu gūsteknis nav vēl nogalinājis nevienu no tiem, kas viņu apmeklējuši. Bet tu neesi iss!

— Nolādēts! — es franciski iesaucos un piebildu: — Nezaudēsim velti laiku. Agri vai vēlu nāksies to izmēģināt.

— Tas nebija iespējams, pirms tu neiemā­cījies mūsu valodu, jo, tiklīdz nonāksi alā, domu pārraide starp mums pārtrūks.

Asza atkal iededza gaismu. Durvīs parādī­jās kāds iss un pamāja, lai sekoju. Nokāpām apakšzemes zālē, kas atradās vienā līmenī ar mislika alu; tur īpašās nišās karājās caur­spīdīgi skafandri. Svešais palīdzēja man uz­vilkt vienu no tiem. Skafandrs man bija tieši laikā, par ko, starp citu, nav jābrīnās, jo tas bija izgatavots tieši man. Blakus tam karā­jās liels, ērmots aizsargtērps, ko droši vien lietojis gigants ar izvalbītajām acīm, kura tēlu redzēju uz Cilvēču kāpnēm. Durvis vēl­reiz atvērās, un uz sešu riteņu platformām zālē iebrauca divi roboti ar varenām metāla rokām. Mans palīgs izgāja, un durvis aizcir­tās.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Atnācēji no nekurienes»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Atnācēji no nekurienes» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Atnācēji no nekurienes»

Обсуждение, отзывы о книге «Atnācēji no nekurienes» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x