Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Pēc eksāmena gudrie atzina par pareizāku nenosūtīt mani uz Rēsaņu pie citiem cilvēku planētu pārstāvjiem, bet atstāt uz Ellas.

Tā nu es turpināju dzīvot pie Suilika. Viņš drīz vien devās ekspedīcijā cauri ahūnam, un es paliku viens. Biju jau paguvis iepazīties ar vairākiem kaimiņiem, turklāt pie manis nereti ciemojās Esīna vai viņas ģimenes lo­cekļi. Daudzmaz apguvis isu sarunu valodu, iemācījos arī lasīt un sāku izmantot Suilika plašo bibliotēku. Tajā bija daudz grāmatu par man galīgi neizprotamām, sarežģītām fizikas problēmām, kas mani neinteresēja. Turpretī dažas grāmatas par bioloģijas un arheoloģijas jautājumiem lasīju ar lielu aiz­rautību.

Reiz, kad grasījos mierīgā garā iedziļinā­ties īsā vēsturiskā apskatā par Vienpadsmitās galaktikas zvaigznes Flū planētu Szenu, durvju priekšā negaidīti piestāja zils reobs.; No tā izkāpa slaids, atlētisks cilvēks — Gudro padomes loceklis, vārdā Asza. Man ar šo cil­vēku bijis pārāk maz darīšanu, jo Asza ir' fiziķis, bet manas zināšanas fizikā bija tik vājas, ka isi neuzskatīja par vajadzīgu dot man par konsultantu kādu speciālistu. Tā vai citādi, tomēr šis apmeklējums mani pārstei-; dza. Ar isiem raksturīgo tiešumu Asza bez; aplinkiem iesāka:

— Nāc līdz! Tu esi mums nepieciešams.

— Kādam nolūkam? — pavaicāju.

— Lai pārbaudītu, vai patiesi tu esi Gais-ļ mas dēls ar sarkanām asinīm, kam misliki] nespēj kaitēt. Ejam. Nebīsties, nekas ļauns! tev nenotiks.

Es, protams, varēju arī atteikties, taču man tas nenāca ne prātā. Jau sen vēlējos uz-\ zināt, kas ir misliki, tāpēc nekavējoties se-| koju Aszam uz reobu.

Pacēlušies ļoti augstu, attīstījām maksi­mālu ātrumu. Šķērsojām divas jūras, kalnu grēdu, vēl kādu jūru un beidzot pēc trim stundām, strauji piķējot, nolaidāmies vien­tuļā, klinšainā salā. Bijām nolidojuši vairāk nekā deviņtūkstoš kilometru. Kad saule jau grima aiz apvāršņa, mēs, liekas, bijām ne­tālu no polārā loka, jo okeānā redzēju pel­dam ledus gabalus.

Reobs nolaidās nelielā laukumiņā uz klinšu kraujas, kas bija pārkārusies pār ūdeņiem. Izkāpuši no lidaparāta, devāmies uz klintī

cirstām, masīvām metāla durvīm. Brīdi no­ņēmies ap mazu lodziņu durvīs un beidzot to atvēris, mans pavadonis kādam kaut ko pa­teica. Durvis pavērās, un mēs iegājām iekšā. Ar siltuma pistolēm bruņojušies divpadsmit isu jaunekļi mani vērīgi nopētīja. Pagājuši garām sargpostenim, nonācām astoņstūrainā zālē, kur vienu sienu, kā parasts, aizņēma matstikla ekrāns. Asza lika man apsēsties.

— Tas ir mans kabinets, — viņš teica. — Man jāuzrauga misliks.

Tad Asza pastāstīja sekojošo:

— Vairāk nekā pirms diviem gadiem kāds ksills kosmosā sastapa un sagūstīja vientuļu misliku. Bez šaubām, tas bija ļoti grūti, un visa ksilla komanda, kas atradās mislika iz- starojumu iedarbības zonā, ilgu laiku pēc tam slimoja ar anēmiju. Bet vēl grūtāk bija nogādāt dzīvu misliku cauri siltajai atmosfē­rai uz Ellu. Galu galā tas tomēr izdevās, un tagad misliks mīt šeit, apakšzemes alā, kur temperatūra nekad nav augstāka par divsimt sešdesmit grādiem zem nulles. Dažādu cil- vēču pārstāvji, izņemot pēdējā laikā atklā­tos, kas zina ceļu cauri ahūnam, un arī mani, bija labprātīgi ļāvušies mislika iz- starojumiem, protams, lietojot aizsarglīdzek­ļus, kuri pasargā no nāves. Pārbaudi neviens neizturēja, jo viņu asinis nebija sarkanas, proti, tādas, par kādām vēstīts senajā pra­vietojumā.

Bet manas taču ir sarkanas!

— Palūkojies mislikā! — Asza ieteicās.

Telpa iegrima tumsā. Dīvainas, zilganas gaismas lokā uz ekrāna parādījās attēls.

— Tā ir aukstā gaisma. Jebkurš cits ap­gaismojums misliku nonāvētu.

Ieraudzīju plašu pazemes alu ar gludu klinšakmens klonu. Tās vidū kaut kas nekus­tīgi gulēja; sākumā "noturēju to par nelielu, no reljefām, savstarpēji savienotām plāksnēm veidotu metāla konstrukciju. Tā spoži, sud­rabaini mirdzēja; šim ap divus metrus gara­jam, metru platajam ķermenim bija daudz­skaldņa veids.

Asza pieveda mani pie aparāta, kas atgā­dināja psihometru. Uz tā ciparnīcām viegli svārstījās fosforizēti rādītāji, fluoriscējo- šos stobriņos lēni, ritmiski pulsēja gaismas viļņi.

— Mislika dzīvības norises, — Asza pa­skaidroja. — Viņā nemitīgi rodas elektro­magnētiskas svārstības, kuras jūs, Zemes cil­vēki, šķiet, izmantojat kā enerģijas avotu. Pašreiz misliks atpūšas.

Asza pagrieza regulatora slēdzi. Termo­metrs rādīja, ka pazemes telpā temperatūra paaugstinājusies no mīnus divsimt sešdesmit līdz divsimt četrdesmit trim grādiem. Cipar­nīcu rādītāji taisīja lēcienu, daudzkrāsainā gaisma stobriņos kļuva spilgtāka, vibrāciju ritms paātrinājās. Asza norādīja uz stobriņu, kurā gaisma vibrēja visbiežāk.

— Tie ir fena viļņi. Cik zināms, tos iz­staro vienīgi misliki un tu!

Pacēlis acis, kādā spogulī ieraudzīju mūsu

attēlus. Zaļganajā, mirgojošajā gaismā, ko izstaroja stobriņi, un ekrāna nedzīvi zilgajā atblāzmā mūsu sejas izskatījās spokainas. Nekad vēl uz šīs tālās planētas nebiju juties tik bezgala vientuļš un svešs. Man uzmā­cās bailes.

Misliks pēkšņi sakustējās. Tā plāksnes sa­vienojumu vietās it kā uzvirzījās cita citai virsū. Misliks rāpojot pārvietojās tikpat ātri kā cilvēks, kājām ejot. Asza atkal uzmanīgi pazemināja temperatūru līdz mīnus divsimt sešdesmit grādiem.

— Nu tā, — viņš teica, — mēs gribētu, lai tu nokāp lejā un izmēģini, kā uz tevi iedar­bojas mislika izstarojums. Nebaidies, nekas ļauns tev nenotiks. Visi citi tur jau bijuši, taču, diemžēl, neveiksmīgi. Kosmosā, kur ksilla sienas noder kā aizsargs, isu dzīvībai nāvējošs ir deviņu misliku izstarojums. Tur­pretī šeit, tik niecīgā attālumā un bez aiz­sarglīdzekļiem, pietiek ar vienu pašu. Alā ir ļoti zema temperatūra un gandrīz absolūts vakuums, tāpēc tu uzvilksi īpašu skafandru. Es no šejienes jūs vērošu. Tev būs divi pa­vadoņi — roboti. Ja gadījumā zaudēsi sa­maņu, tie iznesīs tevi laukā no alas. Vai esi ar mieru? .

Lūkodamies ērmīgajā radījumā, kas rāpoja pa akmeņaino grīdu, es mirkli vilcinājos. Šķita, ka zem šīm ģeometriskajām, necaurre­dzamajām bruņām slēpjas nesaudzīgs, vēss un nejūtīgs saprāts, daudz briesmīgāks par jebkuru apzinātu cietsirdību. Jā, tas te

nudien bija īsts Tumsas un mūžīgā Auk­stuma dēls!

— Lai notiek! — pēdējoreiz paskatījies ek­rānā, es teicu.

— Ja būs vajadzīgs, varu paaugstināt tem­peratūru un misliku nogalināt, — Asza sa­cīja. — Tomēr ceru, ka iztiksim bez tā. Zi­nāms risks, bez šaubām, ir. Tikai joti ilgstošs viena mislika starojums var apdraudēt isa dzīvību. Mūsu gūsteknis nav vēl nogalinājis nevienu no tiem, kas viņu apmeklējuši. Bet tu neesi iss!

— Nolādēts! — es franciski iesaucos un piebildu: — Nezaudēsim velti laiku. Agri vai vēlu nāksies to izmēģināt.

— Tas nebija iespējams, pirms tu neiemā­cījies mūsu valodu, jo, tiklīdz nonāksi alā, domu pārraide starp mums pārtrūks.

Asza atkal iededza gaismu. Durvīs parādī­jās kāds iss un pamāja, lai sekoju. Nokāpām apakšzemes zālē, kas atradās vienā līmenī ar mislika alu; tur īpašās nišās karājās caur­spīdīgi skafandri. Svešais palīdzēja man uz­vilkt vienu no tiem. Skafandrs man bija tieši laikā, par ko, starp citu, nav jābrīnās, jo tas bija izgatavots tieši man. Blakus tam karā­jās liels, ērmots aizsargtērps, ko droši vien lietojis gigants ar izvalbītajām acīm, kura tēlu redzēju uz Cilvēču kāpnēm. Durvis vēl­reiz atvērās, un uz sešu riteņu platformām zālē iebrauca divi roboti ar varenām metāla rokām. Mans palīgs izgāja, un durvis aizcir­tās.