Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

— Tici vai netici, smejies vai nesmejies, bet uz šā senā pravietojuma balstās milzīga civilizācija, varbūt pat varenākā no visām, kādas jebkad bijušas.

Tāpēc, tiklīdz ahūna ceļš bija atklāts, isi sāka apgūt kosmosu. Mislikus viņi tad vēl nepazina. Viena no pirmajām isu ekspedīcijām sasniedza saules Svinas planētu Asentuļj kas atrodas viņu galaktikas pašā malā Iekārtojuši tur observatoriju, viņi sāka pētīti galaktikas. Un tad atklājās kas neparasts: kādā no galaktikām, kas atradās apmēramj piecpadsmit miljonu gaismas gadu attālumā, pretēji visiem fizikas likumiem zvaigznes! dzisa neiedomājamā ātrumā cita pēc citas. Pusotra gadsimta laikā izdzisa vesela neliela galaktika.

Tagad pastāstīšu, ko uzzināju no Suilika, bet vēlāk no Azlema un citiem isiem. Uz šo izdzisušo galaktiku cita pēc citas cauri ahū

nam devās trīs ekspedīcijas. Neviena no tām neatgriezās. Zvaigznes turpināja dzist; šo­reiz jau tuvākā galaktikā, līdz kurai no El­las tikai septiņi miljoni gaismas gadu. Tur­klāt dzišanas process, kas vienmēr norisinā­jās vienādi, bija šāds:' vispirms mainījās zvaigznes spektrs, metāliskie toņi kļuva ar­vien intensīvāki, zvaigzne — aizvien sarka­nāka, līdz beidzot tā, izdzisa pavisam. Pēc dažiem mēnešiem to varēja saskatīt tikai ar infrasarkano staru teleskopu. Bet vēl pēc kāda laika tās starojums vispār izzuda. Isi, ticēdami senajam pravietojumam, šīs dīvai­nās parādības izskaidroja ar Tumsas un Aukstuma dieva darbību galvenokārt tāpēc, ka ap to laiku tika atklātas dažas cilvēces, kuru pārstāvji nelīdzinājās isiem.

Ievērojot, ka isu vēsture un aizvēsture nav vecāka par diviem miljoniem gadu, nešaubīgi var teikt, ka zvaigžņu dzišanas process bija sācies jau sen, pirms dzīvu būtņu rašanās uz Ellas-Venas. Vienkārši neizprotami, kāds sakars pastāv starp mislikiem, kuri radušies daudz agrāk par isiem, seno pravietojumu un visu šo metafiziku.

Pēdīgi isi sadūrās ar mislikiem. Uz galak­tiku, kas atrodas miljona gaismas gadu at­tālumā no Jaltara, caur ahūnu devās kāda ekspedīcija, kurā ietilpa trīs ksilli. Ekspedī­ciju vadīja astronoms Osentūrs. Viņi no­kļuva netālu no kādas dziestošas zvaigznes; jāpiebilst, ka iznirt no ahūna pavisam tuvu debess ķermeņiem, kuru masa ir liek, isiem nenākas grūti. Šī zvaigzne viņiem nelikās interesanta, kaut gan tai bija daudz pava­doņu, un ekspedīcija jau gatavojās doties projām, kad Osentūrs pēkšņi zvaigznes spek­trā pamanīja dīvainas parādības, līdzīgas tām, kādas agrāk bija novērotas dziestošo galaktiku spektros. Viņš nolēma nolaisties uz vienas no svešās zvaigznes planētām. Tur isu priekšā pavērās mirusi pasaule, kur viss dzīvais jau bija aizgājis bojā. Cilvēki tur nekad nebija dzīvojuši, vienīgi dažas aug­stāko dzīvnieku sugas. Tagad šie dzīvnieki jau bija pārvērtušies sasalušos līķos. Isi uz šīs planētas pavadīja trīs mēnešus; kamēr novērojumi krājās, debesis ik dienas kļuva sārtākas, bet saule nespodrāka. Kad tempe­ratūra pazeminājās tiktāl, ka slāpeklis sāka pārvērsties šķidrumā, parādījās misliki. Tas notika trīssimt gadu pirms mana ceļojuma uz Ellu.

iNo kurienes nāca misliki? Isi to nezina. Vēl līdz šim laikam nav noskaidrots, kā misliki rodas uz dziestošām planētām. Zināms vie­nīgi tas, ka misliki parādās tad, kad slāpek­lis atdziestot kļūst šķidrs.

Misliki ielenca divus ksillus. Trešais, kuru vadīja Osentūrs, tobrīd atradās lidojumā simt kilometru augstumā. Pirmais ksills tikai pa­guva paziņot, ka viņus ielenc spīdoši, kus­tīgi ķermeņi. Pēc tam viss apklusa. Otrais ksills krita misliku gūstā tai mirklī, kad ga­tavojās pacelties gaisā, bet tomēr paspēja pārraidīt attēlus: uz planētas noledojušās vir- šinas ņudzēt ņudzēja dīvaini, metāliski . spī­doši, kristālveida ķermeņi cilvēka lielumā. Raidījums" spēji pārtrūka, it kā ksills būtu ietriecies planētas virsmā.

Osentūrs turpināja novērojumus astoņas dienas. Beidzot, pārliecinājies, ka pie pirmā ksilla nav ne mazāko dzīvības pazīmju, viņš zibeņātri piķēja un, raidot apkārt antibiotis­kos starus, nolaidās tam tieši blakus. Ksilla iekšienē viss bija kārtībā, tikai komanda — pagalam. Osentūrs lika pievākt mirušos, uz­spridzināt dzinējus un, pametis ksillus mis­likiem — viņš pirmais šiem briesmoņiem deva senajā pravietojumā minēto nosaukumu, — lidoja atpakaļ uz Ellu. Biologi izpētīja līķus. Ksilla komanda bija gājusi bojā nosmokot — plaušu pigments izrādījās bojāts.

Tūlīt pēc tam isi sākuši dedzīgi meklēt ci­tas cilvēces, lai atrastu kādu ar sarkanām asinīm, kas aukstumā nesastingst. Taču uz viņu atklātajām planētām visiem cilvēkiem bija zilas, zaļas vai dzeltenas asinis. Tikai tad es sapratu, kāpēc, neievērojot izņēmuma likumu, isi mani paņēma līdz uz Ellu un ko viņi no manis, pareizāk sakot, no visiem ze­mes cilvēkiem gaidīja.

Kā jau minēju, isi bija nodibinājuši saka­rus ar daudzu planētu saprātīgajām būtnēm. Šo cilvēču pārstāvji pastāvīgi dzīvoja uz Rēsana, kur atradās Apdzīvoto planētu sa­vienības padomes rezidence.

Tātad misliki tika atklāti gandrīz miljona gaismas gadu attālumā no Ellas. Isi tolaik vēl nesaprata, kāds sakars pastāv starp zvaigžņu dzišanu un šiem metāliskajiem radījumiem, taču uzskatīja tos par saviem sen­seniem «metafiziskiem» ienaidniekiem — Auk­stuma un Tumsas dēliem. Tāpēc isi meklēja iespēju mislikus iznīcināt. Tomēr visij līdzekļi, izņemot vienu, izrādījās nederīgi Velti isu zinātnieki atkal mēģināja izmantot; savu senču briesmīgos iznīcināšanas līdzek­ļus — misliki šķita neuzvarami. Tos nespēja uzveikt ne antibiotiskie, ne neitronu stari, ne-ļ līdzēja arī protonu, elektronu un pat ne in- Iranukleonu starojums. Uz mislikiem iedarbo­jās vienīgi siltums. Reiz kāds isu ksills, kas bija cietis nāvējošā misliku izstarojumā, pret ko nav cita glābiņa, kā vien pietiekams attā­lums, nogāzās uz planētas un sāka degt. Tā tuvumā esošais misliks sākumā sastinga, pēc tam sačokurojās. Pārējie eskadras lidaparāti, riskējot ar nopietniem zaudējumiem, nolaidās tik zemu, lai varētu nedzīvo misliku ietvert savā negatīvās gravitācijas laukā un aizvest uz Ellu. Mislika analīzes sagādāja vilšanos: atklājās, ka tas ir gluži parasts dzelzs un niķeļa sakausējums. Droši vien agrāk tam bija kāda noteikta struktūra, taču siltuma ietekmē tas bija pārvērties blīvā masā.

Nesekmīgā cīņa turpinājās jau trīs gad­simtus. Tagad isi prot mislikus iznīcināt: pil­nīgi pietiek kaut vai desmit sekunžu ilga apstarojuma, kas paaugstina vides temperatūru līdz mīnus septiņdesmit trim grādiem Cel­sija. Bet arī misliki iemācījās aizstāvēties. Viņu antibiotiskā starojuma iedarbības lauks paplašinājās, sakarā ar ko bija bīstami mis­liku iekarotajai planētai pielidot tuvāk par divdesmit kilometriem. Noslēpumainā kārtā viņi savlaicīgi uztvēra ksillu tuvošanos un, pirms tie paguva nomest siltumbumbas, no­nāvēja tajos visas dzīvās būtnes. Turklāt misliki iemācījās pacelties kosmosā bez jeb­kādiem lidaparātiem, ko isi, cik tālu vien at­miņa sniedza, nekad vēl nebija pieredzējuši. Misliki grupās pa deviņi tagad pastāvīgi pa­trulēja virs iekarotajām planētām. Noskaidro­jās, ka tieši proporcionāli viņu skaitam pie­aug arī izstarojuma intensitāte, tāpēc sevišķi bīstami viņi kļūst, darbojoties pa deviņiem kopā. Isi izmēģināja jaunu taktiku: spēji iz­nirstot no ahūna tieši virs planētas virsmas, viņi nometa bumbas un acumirklī nozuda. Tas bija efektīvs, taču ārkārtīgi riskants pa­ņēmiens. Lāgiem, pielaižot aplēsēs kaut nie­cīgāko kjūdu, ksills, iznirstot no ahūna, iedrāzās dziji planētas virsmā: vienā un tai pašā laikā un vietā ksilla un planētas ato­miem saduroties, radās fantastiska atomeks- plozija.