Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Drīz vien mēs atvadījāmies. Esenīza un viņas brālis Arss ceremoniāli novēlēja lai­mīgu lidojumu savam draugam Suilikam un «srennam Sevolodam Slēram», proti, Vsevo- lodam Klēra kungam. Esīna mūs pavadīja savā reobā.

Pēc stundas sasniedzām Suilika mājas. Esīna tur ilgi neuzkavējās, un mēs ar Suiliku palikām divatā. Ko īsti darījām un kā bei­dzās mana pirmā diena uz Ellas, vairs ne- 1 atceros. Tomēr, ja atmiņa nevij, isu valodu mācīties tad vēl nesāku. Iespējams, ka Sui­liks mani tovakar pamatvilcienos iepazīsti­nāja ar saistošo «zvaigžņu šahu», ko ar īpa­šiem žetoniem, kas attēlo zvaigznes, planētas* un ksillus, spēlē uz apaļa galdiņa, cenšoties; panākt zināmu situāciju, kas ļauj iegūt «mis- liku». Ja tas izdodas, partiju var uzskatīt par zaudētu, jo «misliks», no kura izvairīties] ir pārāk grūti, sāk dzēst pretinieka zvaig-ļ znes. Bet var jau būt, ka toreiz mēs «zvaig-| žņu šahu» vēl nespēlējām, citādi es noteikti] būtu lūkojis kaut ko izdibināt par noslēpu-3 mainajiem mislikiem, taču šis jautājums ittanļ noskaidrojās krietni vēlāk. Lai vai kā — šfl spēle ir daudz interesantāka par mūsu šahu! un, ja vien būs laiks, varbūt arī tev to iemāļ cīšu.

Tātad pirmo vakaru mēs ar Suiliku pavadījām kopā. Jau tad pret šo jaunekli, kuram vēlāk bija lemts kļūt par manu labāko draugu uz Ellas, sāku just dziļas simpātijas. Suiliks ir lielisks biedrs, jautrs un atjautīgs kā visi viņa tautieši, turklāt viņam piemīt isiem reti sastopamas īpašības — atsaucība un sirsnība. Vispār Ellas tauta šķiet laipna un viesmīlīga, bet augstākā mērā vienal­dzīga.

Nolaidās nakts, mana pirmā īstā nakts uz svešās planētas. Pēc vieglām vakariņām, ku­ras man atsūtīja Gudro padome, kad pirmo­reiz nobaudīju tā saucamos «sinzu ēdienus», kas garšoja pēc gaļas, mēs, izgājuši laukā, apsēdāmies mājas priekšā. Pavēries augšup, es pārsteigumā sastingu: debesis bija kā no­sētas ar spīdekļiem, un šķita, ka manī rau- gas miljoniem svešu zvaigžņu. Pavisam tuvu kā maza saule mirdzēja kāda zvaigzne. De­besīm pāri stiepās neparasti blīvs, spožs Piena Ceļš.

Suiliks par spīti jaunībai bija jau veicis neskaitāmus ceļojumus Visumā un nosauca man dažas zvaigznes — Esalanu un isu pir­mās dzimtenes sauli, Ellai vistuvāko Oria- boru; zināmi apstākļi, kuri man noskaidro­jās tikai vēlāk, spieda isu senčus pārcelties no šīs saules sistēmas uz Ellu. Vēl Suiliks minēja Eriantē, Kalvenoltu, Bēroē, Asliru, Esemonu, Sialkoru, Sidēmu, Fenganteoru, Šēsinsiafanu, Astarroelē … Debesis bija sa­mērā gaišas, vietām spožākas par mūsu Piena Ceļu. Suiliks paskaidroja cēloni: Ellas saule Jaltars atrodas nevis galaktikas malā, kā mūsējā, bet gandrīz tās centrā. Attālumi starp zvaigznēm šajā kosmosa nostūrī nav lieli: no Ellas līdz tuvākajai — Oriaboram — nav vairāk kā ceturtdaļa mūsu gaismas ga­da. Tas isiem lielā mērā atviegloja pirmos starpplanētu lidojumus, bet ievērojami trau­cēja kosmosa un citu galaktiku apgūšanu, kad pēc pirmajiem mēģinājumiem izmantot ahūna ceļu viņi nonāca pie savas galaktikas robežām.

Iztaujāju Suiliku par viņa ceļojumiem kos­mosā. Bez piecām cilvēku apdzīvotām planē-i tām viņš bija apmeklējis vēl daudz citu, gan tādu, kur dzīvība neeksistēja, gan tādu, kur sastopamas tikai tās zemākās formas. Da­žas no šīm planētām, piemēram, isu jeb Pir­mās galaktikas Bīrans, kas riņķo ap Fzīanu, ir neizsakāmi skaistas, citas turpretī drū­mas, tuksnešainas. Suiliks bija nolaidies arī uz Pirmās galaktikas saules Ephana planē­tām Auras un Zēna, kuru iedzīvotāji paši sevi iznīcinājuši drausmīgos karos. Suiliks parādīja man tik lieliskus šo pasauļu krā­sainus fotouzņēmumus, par kādiem mēs, Ze­mes cilvēki, nevaram ne sapņot. Daži no šiem uzņēmumiem tagad glabājas pie manis. Viņš radīja man brīnumainā kārtā saglabājušos trauslu stikla statueti, ko atradis kādas sa­grautas Auras pilsētas drupās. Tajā atainotā spārnotā cilvēkveida būtne ar konusam līdzīgu galvu šķita ļoti neparasta, taču neno­liedzami liecināja par lielu mākslinieka meis­tarību. Rokās sasilstot, stiklam līdzīgā masa, no kuras statuete veidota, izdveš žēlas, vai­došas skaņas, it kā apraudot bojā gājušo cilvēci. Atklājuši Visumā vairākas šādas se­nāk apdzīvotas, bet tagad izmirušas planētas, isi, vairīdamies no sērgas un no atgriešanās pie kara neprāta, bija pieņēmuši izņēmuma likumu.

Kad tovakar beidzot apgulos, man galvā drūzmējās jaunie iespaidi, acu priekšā grie­zās visas tuvās un tālās zvaigznes — Esa- lans, Oriabors, Eriantē… Lai aizmigtu, biju spiests iedarbināt «miega, aparātu».

Nākamā diena īpašas atmiņas manī ne­atstāja, pareizāk sakot, tās saplūda kopā ar daudzajiem turpmāko dienu iespaidiem. Taču trešo dienu uz Ellas, kad atkal ierados Zi­nību pilī, atceros lieliski.

Mani turp aizveda Suiliks savā reobā. Li­dojums bija īss. Suiliks tūlīt aizgāja, bet mani ieveda Azlema kabinetā. Tajā pie kaila­jām sienām redzēju vienīgi piecus lielus četr­stūrainus ekrānus, kas likās darināti no mat- stikla. Telpas vidū uz raibā zaļganzilā galda atradās vairākas miniatūras ierīces un kom­plicēta mēraparātu pults. Azlems man piedā­vāja krēslu sev iepretī. Man pēkšņi likās, it kā es arvien vēl būtu ārsts praktikants, ko pie sevis izsaucis «profesors».

Azlems, bez šaubām, vairs nebija jauns, viņa stipri izbalējusī zaļganā āda šķita pelē­cīgi bāla kā smagi slimam cilvēkam. Taču augumu cieši piekļāvīgajā pelēkajā zīda triko varētu apskaust pat dažs labs mūsu atlēts.

Kaut gan isi nav fiziski stiprāki par mums, viņu muskulatūra nevainojami attīstīta un ļoti proporcionāla. Bet Azlema gaiši zaļās, lielās acis, kādas raksturīgas visiem viņa tautiešiem, nudien, atstāja tīri jauneklīgu iespaidu.

Neuzņemdams domu sakarus, Azlems ilgi mani vēroja. Sapratu, ka tieku salīdzināts ar daudzu citu pasauļu iemītniekiem, kuri jau stāvējuši viņa priekšā. Tad starp mums sā­kās bezvārdu saruna:

— Patiesi žēl, — viņš raidīja, — ka tavi tautieši, uzbrūkot ksillam, nogalinājuši divus mūsu kosmosa pētniekus. Te mazliet vaino­jams arī Aass. Viņš nedrīkstēja ieiet jūsu atmosfērā bez zināmiem aizsarglīdzekļiem. Bet pirms ksilla nolaišanās uz Zemes, ne­manīdami tuvumā nekādus lidaparātus, mū­sējie nosprieda, ka jums lidošanas māksla vēl sveša.

— Mēs to apguvām nevisai sen, — es pa­skaidroju. — Taču, nepārkāpis mūsu atmo­sfēras robežu, Aass to nevarēja zināt, jo mū­su lidaparāti, izņemot raķetes — Zemes pa­vadoņus, vēl nav spējīgi ieiet starpplanētu bezgaisa telpā.

— Ko tu saki? Jūs protat lidot, bet nespē­jat tikt pāri atmosfēras robežai? Pag. kā īsti sauc to aparātu, kuram tas izdevies? Šo tavu domu es pilnībā neuztvēru.

— Raķete, — prātā attēlodams tās darbību,, skaļi atkārtoju.

Azlema seja pauda izbrīnu.

— Skaidrs! Teorētiski mēs «raķetes» pa­zīstam, bet tās nelietojam. Tām ir pārāk zems lietderības koeficients!

— Arī mēs agrāk tās uzskatījām vienīgi par laika kavēkli. Praktisku nozīmi tās iegu­vušas tikai pēdējos gados.

— Tātad jūsu lidaparātu uzbūves pamatā ii nesējraķetes?

— Ne visiem. Vairumam ir iekšdedzes dzi­nēji.

Arī šo jēdzienu vajadzēja paskaidrot tu­vāk. Jutos ne mazāk pārsteigts kā Azlems un savukārt iedrošinājos uzdot jautājumu:

— Bet sakiet, kāda sakarība var būt starp lidojumiem atmosfērā un iespēju iziet starp­planētu telpā?