Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

— Pa kreisi starp divām klintīm paceļas Zinību pils.

Ieleju, ko ieskāva augstas kraujas un kas sniedzās līdz plašajam, baltajam liedagam, šķērsoja gigantiska siena ar milzīgu māk­slīgu terasi virs tās.

Uz terases starp zaļu, mēļu un dzeltenu koku lapotnēm vīdēja baltas, zemas, garas ēkas. Dibenplānā cita siena balstīja augšējo mazāko terasi; tās lielāko daļu aizņēma Par- tenonam līdzīga, apbrīnojami proporcionāla celtne.

Mūsu reobs nolaidās uz apakšējās terases blakus zaļai lapu koku birztalai, kas šajā svešajā pasaulē man likās tuva un mīļa.

Uz augšējo terasi veda monumentālas kāp­nes. Suiliks paskaidroja, ka tās ir Cilvēču kāpnes. Saskaitīju simt vienpadsmit zemu pa­kāpienu. Katram no tiem abās pusēs slējās zelta tēli, kas vairāk vai mazāk atgādināja Zemes cilvēkus. Sadevušies rokās pa trīs vai četri, tie, liekas, steidzās augšup, kur pašā kāpņu galā stāvēja zaļgana metāla skulp­tūra — isa tēls, kas ar draudzīgu žestu sa­gaida viesus. Te bija ļoti neparastas būtnes, dažas no tām man pat iedvesa šausmas. Re­dzēju sejas bez deguniem, galvas bez ausīm, ar trim, četrām vai pat sešām acīm, būtnes ar sešām kājām, gan neizsakāmi apburošas, gan neticami drausmas, kroplas un spal­vainas. Visi šie tēli vairāk vai mazāk atgā­dināja cilvēkus, kaut vai tikai ar galvas un ķermeņa vertikālo stāvokli. Jo augstāk mēs kāpām, jo lielāks nemiers mani pārņēma, raugoties skulptūrās un apzinoties, ka tās nav mākslinieka murgainās fantāzijas aug­lis, bet gluži patiess isiem pazīstamo astoņ­simt sešdesmit vienas cilvēces pārstāvju at­ainojums. Pēdējie pakāpieni vēl nebija aiz­ņemti. Norādījis uz kādu no tiem, Suiliks man teica:

— Lūk, tava vieta! Seit tiks uzstādīts Ze­mes cilvēka tēls. Un tu, kā jūsu cilvēces pir­mais pārstāvis uz Ellas, būsi tam par mo­deli. Kurā pusē tevi novietos, vēl nezinu. Būtībā tava vieta būtu pa labi, blakus cilvē- cēm, kuras uz savām planētām vēl nav iznī­dējušas karus!

Kreisajā pusē augšējo pakāpienu ieņēma varens milzis ar izvalbītām acīm un kailu pauri, tam priekšā stāvēja smuidra būtne, ļoti līdzīga Zemes cilvēkiem: tikai vēlāk ievēroju, ka tai ir četri pirksti.

(Te nu es nenocieties paskatījos uz Unas rokām. Klērs, to redzēdams, pasmaidīja un turpināja stāstu.)

Pagājuši garām isa tēlam, uzkāpām aug­šējā terasē. Gribēdams papriecāties par ai­navu, kas no šejienes atklājās, es atskatījos. Apakšējā terase šķita karājamies gaisā virs zilās jūras, kas gausi vēla baltkrēpjainus viļņu vālus. Zaļās birztalas fonā mūsu reobs likās pavisam maziņš. Netālu no tā bija no­laidušies arī citi lidaparāti, un pa kāpnēm augšup steidzās vairāki isi. Es vēlreiz pa­raudzījos pēdējā tēlā kāpņu kreisajā pusē.

— Kas ir šī būtne?

Tās dzīvo gandrīz tikpat tālu kā tu. Tām vienīgajām, neskaitot mūs, arī zināms ahūna ceļš. Mēs to neatklājām, viņi ieradās pie mums paši un drīzāk atklāja mūs. Jūs, Ze­mes cilvēki, esat viņiem ļoti līdzīgi. Tuvumā šīs būtnes pagaidām redzējuši tikai gudrie, tāpēc neko daudz par tām nezinu. Ja gudrie gribēs, viņi tev pastāstīs vairāk.

— Un kas ir šie gudrie? Vai jūsu valsts­vīri?

— Nē, viņi par tiem pārāki. Gudrie zina daudz, un viņu rokās ir augstākā vara.

— Vai viņi ļoti veci?

— Ne visi. Daži no tiem vēl diezgan jauni. Šodien es, tāpat kā tu, redzēšu viņus pirmo­reiz. Man šis gods piešķirts tāpēc, ka atvedu tevi uz Ellu, kaut gan Aass tam pre­tojās.

— Bet kādu stāvokli ieņem Aass?

— Arī viņš vēlāk droši vien būs gudrais. Bet nu mums laiks iet!

Mēs devāmies tālāk uz Partenonam līdzīgu ēku. Tuvumā tas izrādījās krietni lielāks nekā izskatījās pa gabalu. Masīvās metāla div­viru durvis bija plaši atvērtas, tomēr, pirms gājām iekšā, Suiliks īsos vārdos sniedza paskaidrojumus sardzes vīriem, kas bija bruņojušies ar vieglām balta metāla nūjiņām.

Kad mūs ielaida, nokļuvām gaitenī, kura sienas rotāja freskas, kas attēloja nezināmu planētu ainavas. Ilgi pie tām kavēties nebija laika. Pa brūnām koka durvīm gaiteņa galā nonācām nelielā zālē. Kāds vīrs, kas pildīja izrīkotāja pienākumus, lika mums uzgaidīt, kamēr pats, nozuzdams pretējās durvīs, de­vās mūs pieteikt. Drīz vien atgriezies, viņš lika, lai sekojam.

Mūs ieveda zālē, kura atgādināja amfite­ātri. Uz tās pakāpieniem izvietotajos atzvel­tņos sēdēja ap četrdesmit isu un lejā, zāles centrā — trīs vīri. Daudzi no viņiem izskatī­jās ļoti veci: zaļā āda likās izbalējusi, baltie mati — plāni un nespodri, taču sejās nema­nīja nevienas krunciņas.

Man ierādīja vietu vienā no amfiteātra apakšējiem sēdekļiem. Un te pēkšņi gadījās kāda pati par sevi nenozīmīga liksta, kas to­brīd mani pagalam satrieca. Atspiedies uz sēdekļa labās rokas balsta, neviļus pieskāros kādai podziņai: nākamajā mirklī sēdeklis atzvēlās atpakaļ, pārvērzdamies gultā, bet es gandrīz tenteriski novēlos uz grīdas. isos, kas ir ļoti jautra un asprātīga tauta, šis incidents izraisīja skaļus smieklus. Kā vēlāk uzzināju, amfiteātra griesti tiek izmantoti kā ekrāns un sēdekli ar nolūku atgāzti atpakaļ, lai ērtāk varētu noskatīties pārraides.

' Vēršoties pie trim gudrajiem, kas sēdēja amfiteātra centrā, Suiliks savā valodā skaļi nolasīja ekspedīcijas atskaiti. Es no tās, bez šaubām, nesapratu ne vārda. Ziņojums nebija garš. Mani ļoti pārsteidza tas, ka Suilikam trūkst jebkādu konvencionālu pieklājības žestu, kaut gan pret sapulces dalībniekiem viņš izturējās ar cieņu.

Tiklīdz atskaite beidzās, viens no trim vidū ii sēdošajiem, kuru sauca par Azlemu, pievērsās man, un es skaidri sajutu, ka starp mums bez liekas kavēšanās, kas dažkārt apgrūtināja manas un Suilika «sarunas», uzreiz no­dibinās tiešs domu sakars.

— Aass jau man stāstīja, no cik neticami tālas planētas tu esi ieradies. Zinu arī, ka pie jums vēl eksistē kari. Tātad uz Ellas tev patiesībā nebūtu vietas, bet, kad pēc jūsu lidaparāta uzbrukuma mūsu ksills avarēja, tu izdarīji lielu pakalpojumu mūsu kosmosa pētniekiem. Tāpēc tagad esi pie mums. Suiliks ļun Aass rīkojās pareizi, vezdami tevi šurp, un mēs viņiem to nepārmetām. Pagaidām uz Rēsanu, kur mīt svešo planētu pārstāvji, tevi nesūtīsim. Ja nav iebildumu, apmeties pie Suilika. Ik pārdienas tev jāierodas šeit un jāstāsta mūsu gudrajiem par savu planētu. Aass teica, ka tu piederot pie tiem, kas pētī dzīvi, tāpēc derētu tavas zināšanas salīdzi­nāt ar mūsējām, jo zinātne uz visām Cilvēku planētām neattīstās vienādi, un iespējams, ka no tevis mēs izdibinām kaut ko tādu, kas palīdzēs izprast mislikus.

— Ļoti piiccājos, ka varēšu savas zināša­nas salīdzināt ar jūsējām, — es atteicu. — Kad es ne gluži no laba prāta nonācu jūsu ksillā, Aass taču solījās mani nogādāt atpakaļ uz Zemi. Vai drīkstu cerēt, ka šis solījums tiks izpildīts?

— Cik lielā mērā tas ir atkarīgs no mums — noteikti. Bet tu taču tikai nupat ieradies!

— Ak, tas nenozīmē, ka gribu tūlīt tikt projām! Jūs interesē mana planēta, mani savukārt — jūsējā, kā arī citas, kuras esat atklājuši.

— Ja izturēsi pārbaudi, mēs paskaidrosim tev visu, ko vēlies. Bet tagad īsumā pastāsti par savu pasauli. Tikai vispirms uzliec galvā šo pastiprinātāju, lai mēs visi varam uztvert tavas domas.

Kāds kalpolājs man pasniedza adatainai kastaņčaulas pusītei līdzīgu-metāla ķiveri ar daudzām sīkām kvarca antenām.