Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Šāda tipa ksilla komandā parasti ir div­padsmit locekļu. Deviņi dzīvi palikušie isi, neskaitot Aasu, mūs gaidīja laboratorijā. Visu ksilla komandu vēl nebiju redzējis. Tur bija pieci vīrieši un četras sievietes. Sastopo­ties ar svešas rases cilvēkiem, parasti tos ir grūti atšķirt citu no cita, bet šoreiz man tam­līdzīgas grūtības neradās. Slaidākais no vi­ņiem bija Aass, kas' par dažiem centimetriem pat bija garāks nekā es. Pārējie bija daudz mazāki. Nevienas sievietes augums nesasnie­dza simt sešdesmit centimetru. Bez Aasa, Suilika un Esīnas es pazinu vēl divus isus.

Aass mani stādīja priekšā saviem biedriem, iepazīstinādams ar katru atsevišķi, gandrīz kā augstākās sabiedrības salonā. Cik varēju noprast, Aass bija fiziķis — «dabas spēku pētnieks», kā viņš pats sevi dēvēja, turklāt viņš arī vadīja šo ekspedīciju. Ksilla stūrma­nis un kapteinis bija Suiliks. Divi komandas locekli, ja tā var teikt, pildīja «matroža pie­nākumus», vēl divi citi bija planētu pētnieki, bet es klusībā tos dēvēju par astronomiem. Ekspedīcijas ārsts, kā jau minēju, gāja bojā pēkšņās piespiedu nolaišanās laikā. Astrono­mijas speciālistu bija nošāvis amerikāņu pi­lots. Divas isu sievietes bija botāniķes, vie­na — psiholoģe, bet Esīna nodarbojās ar salīdzinamo antropoloģiju.

Isi gribēja zināt, kāda ir bijusi mana no­darbošanās uz Zemes. Paskaidroju, ka ag­rāk studēju medicīnu, bet pēdējā laikā tieši dzīvi. Šāda atbilde viņus acīmredzot pilnīgi apmierināja.

Sākās dzīvas debates. Isi neuzskatīja par vajadzīgu man tās pārtulkot. Kad pārējie iz­klīda, laboratorijā palika Aass, Suiliks un es. Apsēdinājis mani krēslā, Aass pavēstīja:

— Nolēmām tevi aizvest uz mūsu planētu. Nevaicā, cik tālu tā atrodas no Zemes. Es to nezinu, un drīz tu sapratīsi, kāpēc. Mūsu planētas atrodas vienā un tajā pašā Visumā šā vārda plašākajā nozīmē, citādi mēs ne­būtu varējuši jūs sasniegt. Tūlīt uzņemsim kursu atpakaļ. Kad nokļūsim uz Ellas, gud­rie izlems tavu likteni. Ļaunākajā gadījumā sūtīsim tevi atpakaļ.

Kosmosu mēs pētām vēl tikai divsimt četr­desmit emisu (viens emiss atbilst divarpus Zemes gadiem). Esam iepazinuši simtiem planētu, kuras apdzīvo mums vairāk vai ma­zāk līdzīgas būtnes, taču ar tādu planētu, kur cilvēkiem dzīslās rit*. sarkanas asinis, sastopamies pirmoreiz. Tu būsi mums intere­sants pētījumu objekts, un tālab, pārkāpjot Ellas likumus, gribam ņemt tevi līdz. Tagad, pietiekami attālinājušies no Zemes, mēs va­rēsim pāriet ahūnā. Lūdzu, nebīsties ne no kā un neaizskar šeit nevienu ierīci. Spriežot pēc lidaparāta, kas mums uzbruka, jūs vēl lietojat ķīmiskos dzinējus. Tā ka mūsu dzi­nēja darbības princips tev tikpat nebūs sa­protams.

— Pie mums netrūkst arī cita veida dzi­nēju, — es iebildu. — Bet kā lai tulko vārdu «ahūns»?

— Ahūns aptver pasaules telpu ārpus tās, atdalot to no antipasaulēm. Tajā nav di­stanču, nav arī laika. Un tieši tādēļ es ne­varu tev pateikt, cik tālu Zeme atrodas no Ellas, kaut gan, pēc mūsu pieņēmuma, šis attālums pārsniedz miljonu gaismas gadu.

— Bet Suiliks nupat apgalvoja, ka Zeme ir vistālākā no jums pazīstamajām planētām.

Aass sašķobīja lūpas, kā vēlāk uzzināju, tā bija apmulsuma pazīme.

— Kā lai tev paskaidroju? Atklāti sakot, arī mēs, isi, vēl visu lāga neizprotam, taču izmantojam to savā labā. Redzi — laiks un telpa ir savstarpēji saistīti. Vai tas tev zi­nāms?

— Protams. Nevisai sen to atklāja kāds ģeniāls fiziķis.

— Tātad telpa un laiks, Visums, peld ahū­nā. Ja telpa ir pati sevī norobežota, tad laiks ir bezgalīgi neierobežots: pagātne nekad neat­griežas. Ahūnā, kur nav telpas, nekas nevar eksistēt. Tāpēc mēs nodalām nelielu daļiņu pasaules telpas, kas aptver ksillu, un, kopā ar to ienirstot ahūnā, ja tā drīkst izteikties, nonākam blakus Lielajam Visumam. Nesa- vienojoties ar to, mēs it kā dreifējam, ahūnā. Pēc zināma laika, manevrējot pretējā vir­zienā, mēs atkal iznirsim mūsu Visuma laikā un telpā un, kā pieredze rāda, nonāksim kādā punktā dažu miljonu kilometru attālumā no mūsu planētas. Patlaban, atgriežoties uz Ellu, mēs ienirsim ahūnā pie mūsu telpas un laika ārējās malas. Turpretī, lai nokļūtu pie jums, mēs ienirām tās iekšpusē. Iespējams, ka, pārvietojoties neskaitāmus miljardus kilo­metru pasaules telpā, mēs veicām tikpat garu ceļojumu laikā, kaut gan droši apgalvot to nevaru, jo ahūna fizikālās īpašības līdz šim pētījām maz. Kas zina, varbūt attiecībā pret jums mēs, isi, nemaz vēl neeksistējam, vai arī otrādi — esam iznīkuši jau pirms mil­jons gadiem, kaut gan tas šķiet neticami: miljona gadu laikā misliki par spīti attālu­mam būtu sasnieguši arī jūs. Lai arī kā tas viss būtu, jūs mūs uzskatāt par atnācējiem no nekurienes, kur nav ne laika, ne telpas, un tieši tādi paši jūs liekaties arī mums. Un tomēr mēs visi eksistējam vienā laikā un telpā, tikai pagaidām nav iespējams noteikt, kāds attālums šķir mūsu planētas un cik ilgs laiks nepieciešams, lai to pārvarētu, turklāt tad jāienirst ahūnā, kur nav ne laika, ne tel­pas. Tu mani saproti?

— Atklāti sakot, ne visai. Kā tagad šeit derētu kāds no mūsu fiziķiem!

— Mūs visvairāk apdraud antipasaules, kas ieskauj mūsu Visumu. Teorētiski pierā­dīts, ka ap katru pozitīvo pasauli riņķo divas negatīvās, un otrādi. Antipasauļu matērija ir pretēja mūsējai, tās atomkodoli ir negatīvā lādiņa nesēji. Pārāk attālinoties no sava Vi­suma, mēs riskētu nonākt kādā antipasaulē — tādā gadījumā mūsu matērija anihilētos, viss izgaistu drausmīgā eksplozijā. Jādomā, ka tā tas sākumā arī notika ar dažiem ksilliem, kas nozuda bez pēdām. Taču tagad mēs jau protam daudz pareizāk pāriet ahūnā. Šo ma­nevru tūdaļ izpildīšu es pats. Nāc, paska­ties, kā to dara.

Mēs iegājām centrālajā zālē un devāmies pie aparātu pults. Noliecies pār to, Suiliks rūpīgi regulēja kādu mehānismu. Aass no­rādīja man uz sēdekli un piekodināja:

— Lai notiek, kas notikdams, — klusē!

Viņi abi ar Suiliku ķērās pie garlaicīgas

ierīču pārbaudes, kas atgādināja Zemes pi­lotu kontrolsasaukšanos. Pēc katras atbildes Suiliks iedarbināja kādu motoru, pagrieza kloķi vai nospieda sviru. Kad darbs bija pa­beigts, Aass pievērsās man un, atņirdzis asos zobus grimasē, kas isiem nozīmē smaidu, iesaucās:

— Ahēš!

Apmēram sekundes desmit nekas neno­tika. Es gaidīju ar aizturētu elpu. Pēkšņi ksills spēji sasvērās uz priekšu, es stingri pieķēros pie sēdekļa roku balstiem, lai ne­nogāztos uz grīdas. Arvien skaļāks kļuva dī­vainais troksnis, kurā svilpieni mijās ar rū­koņu. Tad pēkšņi viss norima. Atkal iestājās pilnīgs klusums, un ksills atguva līdzsvara stāvokli. Aass piecēlās kājās:

— Tagad būs jānogaida simt vienu ba- ziku.

Lūdzu paskaidrot vārda «baziks» nozīmi. Uzzināju, ka baziks isiem ir laika vienība. Tas atbilst vienai mūsu stundai, vienpadsmit minūtēm un deviņpadsmit sekundēm.

Pie šā simt vienu baziku garā laika posma sīkumos nepakavēšos. Dzīve ksillā ritēja vien­muļi, gandrīz kā zemūdenē, kas nekustīgi gul jūras dibenā. Jebkādi manevri bija lieki. Vadības kabīnē dežurēja tikai viens iss, pā­rējie kavēja laiku, spēlējot kādu spēli, kas nedaudz atgādināja šahu, lasot uz elastīga, izturīga «papīra» tumšziliem burtiem iespies­tas biezas grāmatas vai arī sarunājoties. Kad lūkoju uzņemt ar viņiem domu sakarus, ma­nīju, ka neviens cits, izņemot Aasu, Suiliku un Esīnu, man neatbild. Nelikdamies trau­cēties, visi tikai smaidīja.