Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

iekļāva augumu. Plānā sega tā karsēja, ka es drīz vien to aizmetu, jo telpa bija pietie­kami silta. Kādu laiciņu grozījos gultā, ne­spēdams aizmigt. Tad, atcerējies Suilika pa­domu, piespiedu podziņu. Paguvis saklausīt tikai klusu sanoņu, acumirklī iemigu …

Otrā rītā mostoties, gausi raisījos no dī­vaina sapņa, kurā biju sarunājies ar zaļ- ādainajiem cilvēkiem. Nekā nevarēju saprast, kur atrodos. Sākumā likās, ka turpinās mans ceļojums pa Skandināvijas valstīm, kaut gan skaidri apzinājos, ka biju no turienes sen at­griezies. Katrā ziņā es negulēju mājās — mana gulta taču ir neiedomājami cieta, un es allaž taisos iegādāties jaunu, bet arvien to piemirstu. Sasodīts! Tā taču ir Ella!

Izmetos no gultas un, gribēdams iedegt gaismu, pagriezu kādu slēdzi. Pretējā siena pavisam negaidot it kā izkusa, kļuva caur­spīdīga, un aiz tās skatam pavērās bezga­līga, zeltaina stepe, ko pie apvāršņa ieskāva zilgana kalnu grēda. Pa kreisi kā tumšs plankums dzeltenajā zālē melnēja ksilla disks. Augstu jo augstu dīvainajās, blāvi zil- gajās debesīs peldēja reti, balti mākonīši. Lie­kas, vēl bija ļoti agrs.

Ar tikko jaušamu troksni istabā ieslīdēja zems galdiņš uz ritenīšiem. Lēnām pagrie­zies, tas apstājās pie gultas. Bez skaņas uz tā iznira tase ar zeltainu šķidrumu un šķī­vis rožainas želejas. Acīmredzot isi brokasto gultā. Ar baudu paēdis un padzēries, atzinu, ka šiem ēdieniem ir ļoti tīkama, taču pilnīgi

nenosakāma garša. Tiklīdz beidzu brokastot, galdiņš automātiski aizripoja prom.

Saģērbies izgāju laukā. Ārdurvis, tāpat kā visas pārējās durvis šai namā, nebija aizvēr­tas. Pati māja sākumā man likās ļoti maza, jo domāju, ka šeit ir tikai trīs istabas, kuras iziet uz gaiteni. Vēlāk uzzināju, ka isu mā­jās mēdz būt arī vairāki pazemes stāvi.

Apgāju mājai apkārt. Gaiss laukā bija svaigs, bet ne dzestrs. Saule Jaltars, ar ku­ras nosaukumu nekādi nespēju aprast, pat­laban leca. Nekur nemanīja nevienas dzīvas būtnes. Nedaudz tālāk atradās vēl dažas ci­tas tikpat necilas mājas. Stepes austrumu daļā bija izkaisīti līdzīgi namiņi. Rietumos, kalnu pusē līdz pat apvārsnim, stiepās klajš līdzenums. Turpretī visās pārējās debess pu­sēs ainavu atdzīvināja košas, kuplas birzta­las. Lēnā gaitā devos uz tuvāko no tām. Slai­die, gludie koku stumbri atgādināja sārti zaļu marmoru. Lapas bija tumši dzeltenas, tāpat kā zāle. Es tur ievēroju trīs dažādas koku sugas.

Visur valdīja pasakains miers, šķiet, ka uz Ellas mūsu civilizācijas nelāgajiem pavado­ņiem — trokšņiem, pretīgām smakām un pil­sētu haotiskajai sablīvētībai — nav vietas. Tur valda neaptverams, dziļš miers. Neviļus man prātā iešāvās Velsa attēlotā Utopija grāmatā «Cilvēki — dievi».

Nesteidzoties devos uz mājām. Tur viss likās izmiris. Telpā iepretī guļamistabai sa­meklēju vieglu, zemu atzveltnes krēslu, iz­nesis to laukā, apsēdos durvju priekšā un gaidīju. Pēc minūtēm desmit aiz tuvākās birz­talas pamanīju slaidu stāvu. Nācēja bija kāda svešās pasaules meitene. Ziņkārīgi, taču bez īpaša izbrīna manī pavērusies, viņa isiem raksturīgā līganā gaitā pagāja garām. Viņas ādas krasa, liekas, bija gaišāka nekā manām ceļa biedrenēm. Es meitenei uzsmai­dīju. Atbildējusi ar vieglu galvas mājienu, viņa turpināja ceļu.

Beidzot ieradās Suiliks. Smaidā saviebis seju, viņš pēkšņi nostājās man aizmugurē un pavēstīja:

— Drīz brauksim pie gudrajiem. Bet pa­gaidām izrādīšu tev savu māju.

Neskaitot manu guļamistabu, kuras vienu sienu pēc vēlēšanās varēja pārvērst logā, un salonu, no kura biju iznesis krēslu, «pirma­jā» stāvā vēl atradās arī priekštelpa un lifti, kas veda uz apakšzemes stāviem. Suiliks at­vainojās, ka viņa dzīvoklis ir mazs un pie­mērots tikai vientuļam jaunam virsniekam. Šajā mājā bija vēl divi pazemes stāvi. Vienā no tfem izvietojās divas dzīvojamās istabas un Suilika darba kabinets — ieapaļa telpa ar grāmatplauktiem gar sienām un dažādām sarežģītām ierīcēm apkrautu galdu centrā. Otrajā pazemes stāvā atradās «virtuve» un lieliska vannas istaba ar visām tā dēvēta­jām ērtībām. īsu mājās vienīgi vannas is­tabā ir spogulis. Ielūkojies tajā, es nobijies atkāpos: astoņas dienas neskūtā, izspūrusī bārda man nedarīja godu. Apvaicājos Suili- ,

kam, vai viņi pazīst kaut ko līdzīgu bārdas skujamajam aparātam.

— Nē. Mums mati uz sejas neaug. Varbūt skujamo varētu sameklēt uz Rēsana, kur mīt dažādu cilvēču pārstāvji. Starp tiem ir arī spalvaini. Pastāsti sīkāk, kāds šis «skuja­mais» izskatās, un es likšu, lai to pagatavo. Bet pašlaik gudrie vēlas redzēt tevi tādu kāds esi.

— Nē, es nedrīkstu viņiem rādīties kā īsts mežonis! — es iebildu. — Es taču reprezen­tēju savu planētu!

Suiliks pasmaidīja:

—- Tu pārstāvi astoņsimt sešdesmit otro mums zināmo planētu, kuru apdzīvo cilvēki Tā kā gudrie ir redzējuši arī daudz lielākus briesmoņus par tevi!

Par spīti šim mierinošajam apgalvojumam es tomēr izmantoju vannu, lai mazliet apkop­tos. Jāatzīst, ka isu vannas istabas ērtības būtībā neatšķiras no analogām ierīcēm pie mums.

Kad uzkāpu augšstāvā, Suiliks jau bija ga­tavs ceļam. Mēs izgājām laukā, un es*mie­rīgi devos uz ksillu. Būdams vispār jautras dabas, Suiliks sāka sirsnīgi smiet, proti, vai­rākas reizes aprauti iesvilpās, kas isiem no­zīmē skaļus smieklus.

— Nē, nē, ksills mums nav vajadzīgs! Ne­esam taču tik svarīgas personas, lai pāris simt brunnu lidojumam velti tērētu ksēiltu. Nāc šurp!

Mājai otrā pusē zemē bija ierakta svira

Suiliks noliecās un to parāva. Mums pie kā­jām pavērās lūka, un no tās augšā pacēlās miniatūra lidmašīna bez propellera un bez reaktīvo dzinēju sprauslām. Tai bija ļoti plāni spārni ar apmēram četrus metrus plašu vēzienu. īsās, noapaļotās fizelāžas garums nepārsniedza divarpus metrus. Riteņu vietā — slieču pāris uzliektiem galiem.

— Tas ir reobs, — Suiliks paskaidroja.

Cerēsim, ka drīzumā arī tev tāds būs.

Reobā bija divi sēdekļi, tie atradās viens aiz otra. Es, bez šaubām, ieņēmu pakaļējo, bet Suiliks — pilota vietu. Apmēram divdes­mit metrus slīdējuši pa mauriņu, mēs spēji pacēlāmies gaisā. Reobs lidoja bez trokšņa, tas likās apbrīnojami drošs un paklausīgs. Atri pacēlušies lielā augstumā, uzņēmām kursu kalnu virzienā, tieši uz austrumiem. Salīdzinot mūsu tālo reisu laineru un šā reoba lidojumu, nospriedu, ka tā ātrums — ap sešsimt kilometru stundā. Vēlāk ne reizi vien, pats vadīdams šādu lidmašīnu, pārlie­cinājos, ka nepieciešamības gadījumā ar to iespējams attīstīt virsskaņas ātrumu.

Vari iedomāties, cik alkatīgi es lūkojos ai­navā, kas pletās lejā zem mums. Mēs lido­jām pārāk augstu, lai saskatītu sīkumus, taču mani uzreiz pārsteidza tas, ka uz Ellas nav pilsētu. Savu izbrīnu neslēpu Suilik'am.

— Uz Ellas, — viņš teica, — piecsimt soļu rādiusā aizliegts celt vairāk par trim mā­jām.

— Un kāds ir Ellas iedzīvotāju skaits?

— Septiņsimt miljonu, — viņš atbildēja. — Ak, piedod, lai pārraidītu tev savas do­mas, jo mūsu skaņu valodu tu vēl nesaproti, esmu spiests nemitīgi griezties atpakaļ, ko nedrīkstu darīt — man taču jāvēro ceļš.

Es Suiliku ar jautājumiem vairs neapgrū-, tināju. Zem mums palika neparastas, citron­dzeltenas mežu galotnes, tad vairākas upesi kas, savienojoties plašā straumē, ieplūda jūrā. Kā milzīga pussala okeānā iestiepās! kalnu grēda. Drīz vien ceļu šķērsoja citi gaisa kuģi, gan tikpat viegli kā mūsējais, gan lieli un smagi milzeņi. Apmetuši līkumu pēdējai kalnu smailei virs jūras, mēs strauji laidāmies lejup. Suiliks, pievērsies man, pa­ziņoja: