Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Vairāk nekā stundu es isiem domās attē­loju Zemi, tās stāvokli izplatījumā, uzskai­tīju raksturīgākās īpatnības, pūlējos atcerē­ties šo to no vēsturiskās ģeoloģijas. Laiku pa laikam mani pārtrauca klausītāji ar jau­tājumiem vai lūdzot tuvākus .paskaidroju­mus, pa lielākai daļai kāds gigants, kurš pat bija lielāks par Aasu. Ķivere pastiprināja ne vien manas domas, bet arī isu jautājumus, kas atbalsojās smadzenēs kā pērkona dārdi, it kā sāpīgi kāds kliegtu tieši ausī. Pateicu to Azlemam, un viņš nekavējoties lika pa­stiprinātāju noregulēt.

— Šai dienai pietiks, — viņš bei­dzot teica. — Tavu stāstījumu mēs pierak­stījām un vēlāk izskatīsim. Atnāc šurp parīt.

— Vai jūsu barība satur dzelzi, kas tik nepieciešama manam organismam? — es ie-, vaicājos.

— Dzelzs mūsu uzturā nav daudz. Bet mēs liksim tev gatavot tādus ēdienus, kādus lieto sinzi, kuru organismam arī vajadzīga dzelzs. Tagad tas ir vienkārši, bet pirms dažiem mē­nešiem tā būtu bijusi grūti atrisināma pro­blēma.

— Un vēl kāds jautājums: kas ir šie mis- liki, par kuriem Aass atsakās man sniegt pa­skaidrojumus?.

— Drīz tu to uzzināsi. Misliki «dzēš zvaig­znes».

Par zīmi, ka saruna beigusies un ka cen­sties to turpināt būtu nepieklājīgi, Azlems no­lieca galvu.

Mēs ar Suiliku atkal sēdāmies reobā un devāmies tieši uz austrumiem. Ceļā es pa­lūdzu, vai viņš nevarētu nolaisties zemāk un apmest mazu likumu virs šīs planētas daļas.

— Kāpēc gan ne? — Suiliks noteica. — Kamēr gudrie izlems, ko ar tevi iesākt, esmu atbrīvots no visa, mans vienīgais pie­nākums — uzturēt kārtībā ksillu. Kurp lai tevi aizvedu?

— Tiešām nezinu. Varbūt apciemosim Aasu?

— Tas nav iespējams. Aass jau aizlidojis uz savu rezidenci Marsu, viņš tur dzīvo, bet man nav tiesību laist tevi prom no Ellas. Turklāt šāda pastaiga ieilgtu, bet tev taču parīt jāierodas pie gudrajiem. Ja gribi, va­ram aizbraukt pie Esīnas.

— Labprāt! — es priecīgi iesaucos.

Biju manījis, ka Suiliks pret Esīnu nav vienaldzīgs. Tomēr, nezinādams, vai niecī­gāko mājienu viņš neuztvertu kā smagu ap­vainojumu vai vienkārši takta trūkumu, runāt par to atturējos.

No Suilika mājām līdz Esīnas dzīves vie­tai bija tūkstoš sešsimt brunnu, t. i., apmē­ram astoņsimt kilometru. Izpildot manu lū­gumu, Suiliks samazināja ātrumu un mēs apmetām vairākus lokus. Tāpēc mūsu ceļo­jums ilga divas stundas pēc Zemes laika. Sākumā šķērsojām plašu līdzenumu, tad me­žonīgu, kokiem apaugušu, dziļām aizām iz­vagotu apvidu, izdzisušu vulkānu virkni un beidzot šauru zemes strēli starp jūru un kal­niem. Pārlidojuši apmēram simts kilometru garajai piekrastes joslai, nolaidāmies klin­šainā salā. Esīna dzīvoja Suilika mājai līdzīgā, tikai daudz plašākā, sarkanā namā.

— Esīna pieder sjuku, bet es — esoku ra­sei, — Suiliks paskaidroja. — Tāpēc viņas māja sarkana, bet manējā balta. Sīs krāsas ir vienīgais, kas saglabājies no senajām rasu nacionālajām īpatnībām, neskaitot dažus savdabīgus paradumus. Piemēram, brīdinu tevi, ka pie sjukiem viesim nav brīv atteik­ties no piedāvātā ēdiena, kaut arī viņš ne­maz nebūtu izsalcis, jo to uzskata par lielu nepieklājību, kamēr mēs tam nepievēršam uzmanību.

Es iesmējos, atcerējies mūsu zemniekus, kuri mēdz apvainoties, ja viesis atsakās no pašdarinātā vīna. Tad Suiliks ievaicājās, kas ir manas jautrības cēlonis.

— Patiesi, — viņš teica, — šķiet, ka starp visatšķirīgākajām planētām tomēr ir ļoti daudz līdzības. Tavi zemnieki man atgādina krenus no Ceturtās galaktikas zvaigznes Sto- ras planētas Maras. Kreniem ir dzēriens «abentorns», kas mums liekas nebaudāms. Taču man vajadzēja to dzert jau trīs rei­zes! Vai jūsu vīns ir garšīgs?

— Dažreiz gan. Bet gadās arī ļoti pre­tīgs!

Tagad nu smejāmies mes abi.

Jautri triekdami, gluži nemanot nonācām

pie Esīnas mājas. Mūs saņēma trausla mei­tenīte, un tā es pirmoreiz nokļuvu isu ģimenes lokā.

Mazliet aizsteidzoties notikumiem priekšā, gribu tev īsumā paskaidrot, kāda ir Ellas sociālā iekārta. Sabiedrības pamatšūniņa isiem, tāpat kā mums, ir ģimene, tomēr ģimenes saites viņiem daudz ciešākas, kaut arī likums laulātiem neliedz pilnīgu brīvību. Lau­lības šķir vienkārši — uz abu laulāto draugu mutiskas vienošanās pamata, taču tas no­tiek ārkārtīgi reti. īsi pēc sava temperamenta ir tipiski monogamisti. Parasti viņi precas jaunībā, aptuveni atbilstoši mūsu divdesmitpiecu gadu vecumam. Vairāk par trim bērniem viņiem nemēdz būt, vēl retāk sastopamas ģimenes, kur ir tikai viena atvase. Cik nopratu, isu morāle līdz laulībām diezgan brīva, bet pēc tam kļūst ļoti stingra.

Visiem isiem līdz pilniem astoņpadsmit gadiem, rēķinot Zemes laika mēros, jāapmeklē skola. Pēc tam, izvēlējušies arodu, viņi iestājas profesionālajās mācību iestādēs. šai tautai ar augsti attīstītu tehnisko kultūru nav vienkāršu, nekvalificētu strādnieku. Spējīgākie jaunieši turpina izglītību augstskolās, kas atbilst mūsu universitātēm. Paši talantīgā­kie kļūst par kosmosa pētniekiem. Lai gan jauna un vēl tikai studente, Esīna bija jau piedalījusies trīs kosmiskajās ekspedīcijās ar Suilika vadīto ksillu. Divās pirmajās viņi at­klāja vienīgi neapdzīvotas planētas, bet trešā, ekspedīcija uz Zemi, beidzās gandrīz tra­ģiski.

Atšķirībā no Suilika mājas sjuku dzīvokļa ārdurvis veda tieši viesistabā ar zemiem at­zveltnes krēsliem.

Esīna mūs sagaidīja mātes, brāļa un jau­nākās māšeles sabiedrībā. Viņas tēvs, ievēro­jama personība — «mistisko ceremoniju meistars» (tieši tā šo titulu es uztvēru), ne­bija mājās.

Sākumā jutos ļoti neveikli. Suiliks ar mā­jas ļaudīm sāka dzīvi sarunāties, bet es sē­dēju krēslā, aplūkodams istabu, un pūlējos iejusties jaunajos apstākļos. Viesistaba izska­tījās patukša, diezgan vienkārša: isi neciena lieku greznību. Vienīgi gaišzilās sienas ro­tāja ģeometriski raksti.

Pēc brītiņa Esīnas māte izgāja un zālē palikām tikai mēs, jaunieši. Esīnas māšele, nosēdusies iepretī, bez kautrēšanās apbēra mani jautājumiem. No kurienes es nāku? Kā: mani sauc? Cik man gadu? Ar ko es nodar­bojos? Kādas izskatās Zemes sievietes? Kādi ir mani iespaidi par Ellu? Un tā joprojām.; Neviļus atmiņā atausa, kā pirms dažiem ga-< diem, kad lasīju lekciju kādā amerikāņu uni­versitātē, studentes mani vajāja līdzīgā kārtā.

Kad mūsu sarunā iejaucās Suiliks un Esīna, es drīz vien pilnīgi aizmirsu, ka atro­dos svešā pasaulē. Viss šeit likās tik pazīs­tams! Radās iespaids, ka visu planētu civili­zācijām ir ļoti daudz kopīga. Man gandrīz lo vajadzēja nožēlot, jo šķita, ka šis fantas- liskais ceļojums ir veltīgs un nebija vērts pamest Zemi, lai redzētu šeit tik maz nepa­rasta. Neparasta? Nolādēts! Vēlāk dabūju redzēt tik daudz brīnumu, ka man tas viss bija līdz kaklam! Cik gan drausmīga bija planēta Sifans! Bet tobrīd man par to vēl nebija ne jausmas un es uzskatīju, ka isi, nevērojot zaļo ādas krāsu un baltos matus, kā fiziski, tā garīgi ļoti tuvi Zemes cil- vekiem.

Savos iespaidos dalījos ar Suiliku. Viņš nepaguva atbildēt, jo iejaucās Esīnas jaunākā māsa Esenīza:

— Protams! Arī man šķiet, ka tu esi vien­kārši rožainā krāsā nokrāsojies iss!

Suiliks mīklaini pasmaidīja un pēc īsa pār­domu brīža teica:

— Patiesību sakot, jūs neko nezināt. Taču es jau pazīstu piecu planētu cilvēces, no ku­ram kreni tik ļoti atgādina mūs, ka grūti pat atšķirt. Sākumā mani ļoti pārsteidza līdzī­gie paradumi. Bet vēlāk… Kas zin, varbūt arī tu, padzīvojis ilgāku laiku uz Ellas, sāksi pret mums izturēties tāpat kā Sika planētas frūni? Sī planēta riņķo ap Sestās galaktikas zvaigzni Venkoru. Zināmu apsvērumu dēļ frūni uztur ar mums sakarus, taču faktiski isus neieredz.