Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

— Tas pats par sevi saprotams! Tiklīdz radās iespēja izmantot negatīvos gravitāci­jas laukus, lidojumi starpplanētu telpā kļuva par tīri tehniskas dabas jautājumu, kas ir atkarīgs no šo lauku blīvuma. Vai jūs tos izmantojat?

— Noteikti zinu, ka nē, kaut gan lāga ne­saprotu, ko jūs ar to domājat?

Azlems ilgi lūkoja mani izglītot. Diemžēl, lielāko daļu paskaidrojumu es ne vien nesa­pratu, bet pat vispār «nedzirdēju». Viņš lie­toja man pilnīgi svešus jēdzienus, un līdz ar to domu sakars starp mums pārtrūka. Rūgti nožēloju, ka neesmu fiziķis un ka tu neesi kopā ar mani. Taču viskompetentākais no Zemes cilvēkiem, bez šaubām, būtu bijis Ein- šteins! Velti pūlējies man kaut ko ieskaidrot, Azlems beidzot pievērsās tematam, kas man bija labāk saprotams:

— Lai kādi arī būtu jūsu lidaparātu dzi­nēji, svarīgi ir tas, ka jūsu lidaparāts sekmīgi uzbrucis mūsu ksillam. Tu Suilikam

apgalvoji, ka tā bijusi kļūda. Gribu tam ticēt.

— Vai drīkstu jums vēl ko jautāt? — es pavaicāju. — Vai šis bija pirmais ksills, kas devās uz Zemi?

— Jā, es pilnīgi galvoju par to, jo esmu vienīgais noteicējs par visiem kosmosa lido­jumiem. Aasa un Suilika uzdevums bija uz­zināt, vai aiz Sešpadsmitās galaktikas ir vēl citas apdzīvotas galaktikas. Jūsu planēta at­rodas divdesmit reižu tālāk par šo galak­tiku, tāpēc līdz jums ceļojums ahūnā pēc vie­tējā laika ir divdesmit reižu ilgāks. Lūk, kāpēc nevaru garantēt, vai spēsim tevi no­gādāt atpakaļ uz Zemi, kaut arī Aass to ir apsolījis. Pagaidām neesam pilnīgi droši, vai lidošanas noteikumi ahūnā ir attiecināmi uz milzīgiem attālumiem. Bet drīzumā tasi noskaidrosies. No Septiņpadsmitās galakti­kas, kas atrodas tajā pašā virzienā un tik­pat tālu kā jūsējā un kuru atklājām, kamēr Aass bija ekspedīcijā, ik brīdi var atgriezties mans dēls Aseroks. Taču jēdziens «atklā­jām» šeit nav īsti vietā, jo būtībā mūs atklāja paši sinzi. Arī viņiem zināms ahūna ceļš, turklāt viņu dzīslās, tāpat kā jūsējās, rit sar­kanas asinis, un vispār tu tiem ļoti līdzi­nies.

— Gan jau redzēsim! — es bezrūpīgi at­traucu. — Mājās ģimene mani negaida, esmu pavisam viens. Ja šis jūsu ksills bija pir­mais, kas nolaidās uz Zemes, tad taču baumas par «lidojošajiem šķīvjiem» patiesi balstās uz optisku mānu vai halucinācijām, kā lo pareizi atmasko kādas mūsu valsts ofi­ciālais ziņojums.

Izstāstīju Azlemam par «lidojošajiem šķīv­jiem», kas pie mums izraisīja milzu sensā­ciju. Azlems gardi nosmējās.

— Ak jā, arī uz Ellas netrūkst pārdroš­nieku, kuriem dažkārt izdodas atklāt patie- ibu, balstoties uz fantāzijām. Bet nu — pie darba! Nodošu tevi mūsu zinātnieku rī­cībā, viņi vēlas iegūt precīzu informāciju par Zemi. Pēc tam tevi īsumā iepazīstināsim ar Ellas vēsturi.

Gandrīz visu dienu pavadīju pie Ellas zi­nātniekiem, cenzdamies pēc iespējas parei- zak atbildēt uz neskaitāmiem, nereti pat ļoti muļķīgiem jautājumiem. Bet tieši šie dīvai­nie jautājumi pierādīja, cik daudzējādā ziņā isi no mums atšķiras. Manas atbildes reizēm viesa viņos īstu sašutumu, lai neteiktu vai­rāk. Tā, stāstot par slimībām un sanitāra­jiem apstākļiem uz Zemes, attēloju, cik mil­zīgu jaunumu cilvēkiem nodara alkohols. Arī isi to pazīst, un tas viņus ietekmē tāpat kā mūs. Viņi man vaicāja, kāpēc mēs dzērājus neiznīcinām vai nenosūtām uz kādu neap­dzīvotu planētu, ciniski piezīmēdami, ka arī tas bieži vien nedod pozitīvus rezultātus. Sajā sakarībā paskaidroju, ka uz Zemes mēs cenšamies iedvest cieņu pret cilvēka dzīvību, kaut gan, jāatzīstas, bez ievērojamiem panā­kumiem.

— Vai tad dzērājus var uzskatīt par cilvē­kiem? — isi sašutuši atbildēja. — Viņi tači pārkāpj dievišķo saprāta likumu!

šā dievišķā likuma nozīmi es toreiz vēl neizpratu.

Pievakarē pēc manis ieradās Suiliks ur pavēstīja, ka viņam uzticēts iepazīstināt man ar Ellas vēsturi. Izrādījās, ka Suilikam, ka jau isu vairākumam, bija vēl otra profesija: ja pirmā — sabiedriskā — saistījās ar ksilla kapteiņa pienākumiem, tad otra — perso­niskā — ar «vispasaules arheoloģiju». Kā kosmiskā kuģa kapteinim Suilikam ekspedī­ciju laikā bija jāpakļaujas stingrai disciplī­nai, bet, tiklīdz dienesta pienākumi izbeidzas, viņš pārvēršas, Esīnas vārdiem runājotļ «vienā no jaunākajiem, taču visgudrākajiem pasaules arheologiem». Pēc likumā paredzētā dienesta laika Suiliks būtu varējis no virs­nieka pienākumiem atbrīvoties, taču, labprā­tīgi palikdams ksillu kapteiņu pulkā, kur vi­ņam netrūka krietnu draugu, viņš nodrošināja sev iespēju arvien piedalīties kosmiskajās ekspedīcijās.

Un tā es tovakar Suilika mājās, viņa kabi­netā, kur tieši tāpat kā pie Azlema ievēroju divus matstikla ekrānus pie sienām, noklausī­jos pirmo lekciju isu vēsturē.

— Spriežot pēc tā, ko tu šodien Zinību pilī stāstīji gudrajiem, — man viss jau zināms, kaut arī pats tur nebiju klāt, — cilvēki uz jūsu pia,nēias cēlušies no zemākām dzīvības 1 formām lēnas, pakāpeniskas attīstības ceļā. I,īdzīgā veidā tas noticis uz Oriabora planē­tos Ellas. Arī mūsu senči vispirms iemācīju- r'.ies darināt akmens darba rīkus un ieročus, liet tā kā akmens ir gandrīz mūžīgs, par šo 'Vissenāko cilvēces sākuma' periodu saglabā- jles vairāk vēsturisku pierādījumu nekā par sekojošiem.

Suiliks piegāja pie kādas ierīces un uz tās l ustīgās ripas sastādīja šifru, kas atgādināja mūsu telefona numuru, tikai bija daudz sa­režģītāks. Viens no matstikla ekrāniem icgaismojās, uz tā parādījās attēli — akmens darba rīki, līdzīgi tiem, ko atrod mūsu alu Izrakumos.

— Šos dokumentus pārraida arheoloģiskā bibliotēka pēc nule sastādītā šifra, — Suiliks paskaidroja.

Vēlāk uz Ellas-Venas — vecās isu planē­tos, tāpat kā uz Zemes, sācies civilizācijas Uzplaukums, tur savus ziedu laikus piedzī­vojušas un sabrukušas varenas impērijas, kari sagrāvuši to, kas celts gadu simteņiem, samazinājuši iedzīvotāju skaitu un pilnīgi Iznīcinājuši veselas rases. Taču tik krasu at­šķirību starp cilvēku rasēm kā pie mums uz l'llas-Venas nekad nav bijis, viņu vienīgā at­šķirīgā iezīme bijusi ādas krāsas zaļo toņu dažādība. Radās un plaši izplatījās visādas reliģijas, dažas no tām kļuva par valdošām, J»et tad cita pēc citas panīka. Saglabājās 'tikai viena reliģija, kaut gan valdošie reliģis­kie novirzieni to nemitīgi vajāja. Tā bija visvecākā reliģija, kas izveidojās vienlaikus ar cilvēces vēstures pirmsākumiem.

Relatīvu tehnikas attīstības sastingumu, kas pie mums raksturo Romas impērijas un Viduslaiku periodu, isi,.kā redzams, nav pa­zinuši, jo drīz vien viņu kari kļuva postoši, Pēdējais no tiem uzliesmoja apmēram pinn$ divtūkstoš trīssimt gadiem, un tā rezultāti planēta kļuva gandrīz neapdzīvota. To bij izpostījis briesmīgs ierocis, par kuru mums par laimi, nav noteikta priekšstata. Tad se koja diezgan ilgs civilizācijas pagrimuma pa riods, jo dzīvu palikušo isu bija pārāk maz Ja kaut kas no civilizācijas tomēr saglabļ jās, tad par to jāpateicas dažu zinātniell drosmei un neatlaidībai, kā arī tam, ka šai laupīšanas un sīku pilsoņkaru periodā zināt nei patvērumu savos apakšzemes klostero sniedza nule minētās, mūždien vajātās, taču neiznīcināmās reliģijas adepti.

Un tā pēc pieciem juku gadsimtiem planētu atkal sāka iekarot jauna civilizācija kuras uzvaru veicināja tas, ka palikušie isi bija iestiguši dzelzs laikmetā. Sīs civilizācj jas priekšgalā nostājās zinātniskā teokrā; tija. Kaut gan «mūkiem» trūka tik vareni ieroču kā viņu priekštečiem, tie tomēr bija pietiekami spēcīgi, lai pakļautu izkliedētās ciltis.