Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Misliku impērijas robežas nelaimīgajā ga­laktikā, kur cita pēc citas dzisa zvaigznes, arvien paplašinājās. Un tiem, kas paši sa­vām acīm bija redzējuši šos izdzisušos

debess ķermeņus, kļuva baigi, vērojot, cik spo­ži tie mirdz Ellas debesīs: gaisma no miru­šām zvaigznēm šurp plūdīs vēl miljonu gadu!;

Apmēram divdesmit gadu pirms manas; ierašanās uz Ellas isi beidzot saprata, ka. misliki ne vien sagrābj dziestošo zvaigžņu planētas, bet paši dzēš zvaigznes. Tādu hipo­tēzi pirms trīssimt gadiem izvirzīja Osen­tūrs, bet toreiz tā šķita tik fantastiska, ka neviens tai nepievērsa uzmanību. Apdraudēl tajā galaktikā, kuru isi dēvē par Otro, bija kāda apdzīvota planēta, kuras iemītnieki ļoti atgādināja isus un uzturēja ar viņiem drau­dzīgus sakarus. Sī planēta Hasnī, kas riņķo ap sauli Sklīnu, noderēja par placdarmu cīņā pret mislikiem. Kādu dienu šajā saules sis-ļ tēmā uz vistālākās planētas Afras noledoju-j šās virsmas tika pamanīti misliki. Vienlaikus ļ hasniešu zinātnieki novēroja, ka viņu saules] enerģijas intensitāte strauji samazinās. Has-ļ niešu drosminieki ar trim ksilliem devās bīs- j tamā izlūklidojumā un pirmoreiz visā cīņu! vēsturē atklāja, ka uz tālās ārējās planētas 1 Afras misliki uzcēluši smailus, gigantiskus 1 metāla torņus — pilonus. Kad pēc zināma I laika Hasnī nonāca starp savu sauli un Afru, 1 hasniešu laboratorijās un atomenerģijas sta- 1 cijās uz dažām dienām spēji apstājās visi 1 ar atomreakcijām saistītie procesi. Turklāt J viņu saules enerģija turpināja izsīkt, un gri­bot negribot vajadzēja ticēt neticamajam: misliki prot pārtraukt atomreakcijas zvaig­znēs!

Vienīgā izeja bija evakuācija. Hasnieši pārcēlās uz kādas citas zvaigznes planētu isu galaktikā.

Tikai dažus gadus pirms manas ierašanās isiem bija izdevies sagūstīt dzīvu misliku. Šo būtni redzēju pats savām acīm un pat tai pieskāros!

Maz pamazām saradu ar Ellas dzīvi. Pa­gaidām vēl mitinājos Suilika pajumtē, taču ļ man jau pašam bija savs reobs. Ļoti ātri iemācījos to vadīt. Šie nelielie lidaparāti ir tik droši, ka avārijas gandrīz nav iespēja­mas. To vadība ir pilnīgi automatizēta, pi­lota vienīgais pienākums — izvēlēties vir- ļ zienu, ātrumu un augstumu. Automātu, pro­tams, var katrā laikā izslēgt. Vairums isu to izmanto reti. Tehnikas problēmu šī tauta atrisinājusi pareizi — viņi mašīnas lieto, no tām nebīstas, taču nekļūst par to .vergiem. Tie paši cilvēki, kuri ksillos mierīgi veic mil­jardiem kilometru lielus attālumus, kā isi mēdz teikt, «viņpus telpas», ja vien vēlēsies, dosies vistālākajā ceļā kājām. Jāatzīstas, ka es tomēr vairākus mēnešus neriskēju izslēgt automātisko pilotu. Kad beidzot to uzdroši­nājos, mazā reoba vadīšana sagādāja man tādu baudu, ka automātu turpmāk izmantoju tikai garākos ceļojumos. Turklāt sākumā, iekāms nebiju īsti uzņemts isu sabiedrībā — esmu viens no trim svešiniekiem, kuriem vie­nīgajiem piešķirts šis gods — reobu drīk-

stēju lietot tikai lidojumiem no Suilika mā­jām līdz Zinību pilij un atpakaļ.

Mācījos arī isu valodu, kas mums, Zemes cilvēkiem, sagādā lielas grūtības. Kā vari nojaust pēc viņu īpašvārdiem, tā sastāv pa lielākai daļai no zuzināšanas un visai bie­žiem līdzskaņu «s» un «z» atkārtojumiem. Zilbju uzsvari, kas mainās atkarībā no dar­bības vārda laika, personas utt., bija man gatavais lāsts. Tā manu dzīvokļa saimnieku sauca Suiliks. Runājot par viņa māju, jā­saka — «Suil'k sian», bet «stan Suil'k s'an» nozīmē — «izeju no Suilika mājas». Vai ta­gad tev skaidrs, cik grūti isu valodā izteik­ties? Es tā arī neiemācījos labi runāt šajā valodā. Starp citu, tas mani sevišķi neuz­trauca, jo saprast es to sapratu. Kad vaja­dzēja runāt pašam, es katrā laikā varēju par- raidīt savas domas kādam isam, kurš tās skaļi pavēstīja pārējiem.

Ik pārdienas apmeklēju Zinību pili un no­lasīju gudrajiem kaut ko līdzīgu lekciju cik­lam par Zemes civilizāciju. Gudrie ar pus- hipnotiskām metodēm savukārt mācīja man isu valodu. Vienlaikus centos izdibināt pēc iespējas vairāk par viņu kultūru un zinātni. Kopā ar diviem isu zinātniekiem veicu eks­perimentus salīdzināmajā bioloģijā. Viņi rū- pjgi izmeklēja manas asinis, un es neskaitā­mas reizes tiku caurskatīts rentgena. Lie­liski saprazdami manu zinātkāri, isu kolēģi savukārt neliedza pētīt arī viņus. Isu orga­nisms ļoti līdzinās mūsējam, taču, manuprāt, šo cilvēku tālie priekšteči bijuši vairāk rada inūsu abiniekiem nekā zīdītājiem. Derētu pie­bilst dažus vārdus par Ellas faunu. Lielā­kiem dzīvniekiem, šķiet, bijusi divējāda iz­celsme. No vecās planēļas Ellas-Venas isi atveduši līdz vairākus mājdzīvniekus, starp liem arī milzu kaķi garām kājām un zaļganu spalvu, saprāta ziņā tas varētu mēroties ar mūsu pērtiķiem. Isi šos kaķus, ko sauc par misdolsiem, ir ļoti iecienījuši, un gandrīz katrā mājā sastopams vismaz viens tāds «runcis». Aizvēsturiskajos laikos Ellas-Venas iedzīvotāji tos izmantojuši medībās, bet ta­gad misdolsu asie nagi un īsie, zobenveida ilkņi apdraud vienīgi savu saimnieku mīkstās mēbeles. Isi audzē arī lielus dzīvnie­kus, kuri dod zeltainu pienu. Plašajos rezer­vātos, kur aizvien vēl sastopami plēsīgie zvēri, saglabājusies Ellas-Tanas dabiskā fauna. Ņemot palīgā misdolsus, isu jaunieši ar loku un bultām šajos mežos mēdz medīt plēsīgos zvērus. Uz Ellas nav neviena spār­nota dzīvnieka, ne putnu, ne mušu, toties tur ir daudz sīku, mūsu skudrām līdzīgu, in­dīgu kukaiņu, ar kuriem pat isu zinātne ne­var tikt galā. Uz Ellas-Venas agrāk bijis sa­stopams arī kāds dzīvnieks mūsu ziloņa lie­lumā, bet aklimatizēt to uz jaunās planētas isi nav uzskatījuši par lietderīgu.

Pēc diviem mēnešiem man vajadzēja no­likt «pilngadības eksāmenu», proti, ļaut sevi psihometriski pārbaudīt. Šāds eksāmens ir obligāts ikvienam pilngadību sasniegušam isu jaunietim. Ar mūsu testu metodēm ša pārbaudei nav nekā kopēja, un isi ar to ne­būt nemēģina noteikt talantu vai prāta spē jas, tikai indivīda piemērotību tam vai citam darbam un viņa intelekta attīstības pakāpi.

Pie psihometrista- devos pats labprātīgi;, Pārbaude bija ļoti interesanta! Iedomājies mani atpūtas krēslam līdzīgā atzveltnī zālē ar pulētām sienām, galvā ķivere ar ne­skaitāmām sīkām antenām, apkārt valda dziļa tumsa, deg vienīgi maza, zila spul­dzīte, kuras gaismā pie reģistrācijas pults tik tikko var saskatīt psihometrista dīvaino seju. Sajutu vieglu elektriskās strāvas triecienu un ar šo brīdi it kā divkāršojos. Apzinājos, ka man jautā un es atbildu, bet, nolādēts, ne­varu atcerēties nevienu no šiem jautājumiem un atbildēm! Vēroju, kā psfhometrists lēnām groza regulatorus, tad mani pārņēma tikko jaušams, tīkams reibonis, krēsls zem manis it kā izgaisa, un šķita, ka lidoju gaisā. Tas aptuveni ilga divus bazikus, kuri likās īsāki par divām minūtēm. Kad atkal iedegās gaisma un man noņēma ķiveri, piecēlos kā­jās un jutu, ka galva ir neparasti tukša un viegla.

Ierakstu analīze ilga desmit dienas. Pēc tam tiku izsaukts pie Azlema, kurš kopā ar trim psihometristiem gaidīja mani savā ka­binetā.

Pēc viņa domām, pārbaudes rezultāti bija pārsteidzoši. Izrādījās, ka intelektuāli esmu daudz spējīgāks par isiem — manas spējas

novērtēja ar 88 punktiem, kamēr pat gudra­jiem tās nepārsniedza 87 punktus. Vēl vai­rāk isus satrauca manas psihiskās īpašības: ieraksti liecināja, ka esmu visai bīstams, ne­savaldīgs indivīds, kas ,spēj kā dziļi mīlēt, tā nīst, lielisks cīnītājs ar spilgti izteiktu tieksmi pēc vientulības un zināmā mērā ne­sabiedrisks. Pēdējā īpašība tevi droši vien nepārsteidz! Turpretī manas mistisko jē­dzienu uztveres spējas bija zemas, pat pārāk zemas, gandrīz pavisam nenozīmīgas, un tas isus manāmi sarūgtināja. Viņu interesi vis­vairāk saistīja tas, ka es izstaroju nezināmus noteikta tipa viļņus, kas ļoti atgādināja mis­liku izstarojumus.