Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

— Vai mani dzirdi? — pastiprinātājā at­skanēja Aszas balss.

— Dzirdu ļoti labi.

— Pagaidām mislika izstarojums tevi ne­apdraud. Četrus metrus biezajām dzelzs dur­vīm, kas jūs abus šķir, tas nespēj izlauzties cauri. No misliku izstarojuma var pasargāt vienīgi šāda sakausējuma aizsargs, taču tas ir pārāk smags, lai to izmantotu cīņā. Tūlīt atvērsies ieeja alā. Atkāpies atpakaļ un, lai notiek, kas notikdams, nenoņem ķiveri, iekāms neesmu licis to darīt.

No ailes sienā lēnām izslīdēja milzīgs, čet­rus metrus garš metāla cilindrs. Aukstumu es nesajutu, tikai mans skafandrs lēnām pie­pūtās, un es kļuvu līdzīgs lielai gumijas lel­lei. Izgājis cauri ailei, nonācu alā. Pretējā pusē pie sienas nekustīgi gulēja misliks. Zil­ganā gaisma šeit likās esam vēl nespodrāka nekā uz ekrāna.

Pa gludo akmens klonu lēnītēm virzījos uz priekšu. Visapkārt valdīja klusums, ne­bija ne mazāko dzīvības zīmju. Ķiverē dzir­dēju vienīgi Aszas vienmērīgo elpu. Misliks joprojām nekustējās.

Pēkšņi metāliskais ērms sāka slīdēt man klāt. No priekšpuses tas izskatījās kā pla­kans, apmēram pusmetru augsts metāla bloks.

— Kas man jādara? — es vaicāju.

— Misliks vēl neizstaro. Tas tevi neaiz­tiks. Reiz, spēji uzlidojis gaisā, misliks sa­dragāja vienu mūsējo. Par sodu veselus divpadsmit bazikus turējām to visaugstākajā temperatūrā, kādu vien tas spēj panest. Ceru, ka tā bija krietna mācība, tāpēc mis­liks vairs nevienam neuzbruks. Un ja to­mēr — tad tev pie jostas karājas siltuma pistole. Bet pietaupi to gadījumā, ja notiek visļaunākais!

Misliks arvien ātrākā tempā sāka joņot man apkārt.

— Viņš vēl joprojām neizstaro. Ko tu jūti?

— Neko, absolūti neko. Tikai mazliet bail.

— Uzmanību! Viņš staro!

Metāliskā briesmoņa priekšpusē pavīdēja neliela violeta gaismas mēlīte. Es arvien vēl neko nejutu un pateicu to Aszam.

— Vai dūrienus miesā nemani? Vai galva nereibst?

— Nē, nē!

Mislika izstarojums pakāpeniski kļuva aiz­vien spēcīgāks. Violetā mēlīte jau sniedzās vesela metra garumā.

— Vai joprojām neko nejūti?

— Nē.

— Jebkurš iss tik spēcīgā izstarojumā sen būtu zaudējis samaņu. Laikam jūs, Zemes cilvēki, patiesi esat pravietojumā minētās būtnes.

Misliks likās apjucis. Katrā ziņā tā es iz­tulkoju šā radījuma uzvedību. Tas gan kāpās atpakaļ, gan metās uz priekšu, lāgiem sta­roja, lāgiem pārtrauca, tad atsāka no jauna. Kad briesmonim tuvojos, tas atkāpās un ap­stājās. Pēkšņi', varbūt pavisam maldīgi iedo­mājies, ka esmu neievainojams, vai itin vien kārši, gribēdams palielīties, ātri piegāju mi likām klāt un uzsēdos viņam mugurā. Atska nēja Aszas šausmu kliedziens, kam sekoja viņa svelpjošie smiekli, jo misliks, ar spēju grūdienu nometis mani zemē, iebēga alas vistālākajā kaktā. Es biju pirmā būtne ar miesu un asinīm, kas pieskārās dzīvam mislikarn!

— Diezgan! — pavēlēja Asza. — Atgrie­zies skafandru kamerā!

Metāla bloks atkal noslēdza ieeju alā, gaiss ar troksni ielauzās zālē, kur iss man palīdzēja atbrīvoties no skafandra. Tad lifts uzveda mani augšā līdz Aszas kabinetam. Iegājis iekšā, redzēju, kā Asza, bezspēcīgi atkritis krēslā, sajūsmā raudāja.

Toreiz Sansinas salā pavadīju trīs dienas. Par veiksmīgo eksperimentu Asza nekavējo­ties pavēstīja Gudro padomei, un pēc dažām stundām tā pilnā sastāvā sapulcējās lielajā zālē blakus Aszas kabinetam. Viņi atkal lū­dza mani tūlīt pat nokāpt alā pie mislika, bet es kategoriski atteicos. Kaut arī mislika izstarojums man nekaitēja, tomēr nervi vairs neizturēja. Stāvot aci pret aci ar šo metāla būtni, man izdevās saglabāt mieru, taču ta­gad mani spēki bija galā un nepārvarami nāca miegs. Gudrie to saprata. Tāpēc ekspe­rimenta atkārtojumu nolēma atlikt uz nākamo dienu. Man ierādīja ērtu istabu, un ar «miega aparāta» palīdzību es tonakt lieliski izgulē­jos.

Ar zināmām bažām apņēmos eksperimentu atkārtot. Patiesi, vai tad varēja zināt, cik ilgi saglabāsies mana apbrīnojamā imunitāte un kas notiks tad, ja tā pēkšņi izzudīs? Lūdzu izsaukt šurp Szanu, vienu no Gudro kole­džas jaunajiem mācekļiem, kuram biju diez­gan daudz stāstījis par mūsu medicīnu. Šo­reiz iepriekšējā sagatavošana bija garāka: mani rūpīgi izmeklēja un izpētīja asins sa­stāvu. Kopā ar mani alā vajadzēja doties arī vienam isam, lai pārbaudītu, vai misliki manā klātbūtnē izstaro tos pašus, isu dzīvī­bai bīstamos starus. īpašs gods tika parā­dīts ksilla komandai, kas bija nolaidusies uz Zemes: visus ekspedīcijas dalībniekus, izņe­mot Suiliku, kurš tobrīd ceļoja kaut kur kos­mosā, ar Aasu priekšgalā lūdza ierasties salā. Es ļoti priecājos viņus atkal sastapt. Taču prieks apsīka, kad uzzināju, ka man līdzi labprātīgi dosies Esīna.

Necentos viņu atrunāt. Zināju, ka dros­mes ziņā starp Ellas sievieti un vīrieti atšķi­rību sen vairs nav. Esīna bija pieteikusies pati, Gudrie tam piekrita, un tāpēc mans at­teikums viņu ārkārtīgi apvainotu. Bet es ne­spēju apslāpēt savus vecos Zemes cilvēka aizspriedumus, kas liedza ar to samierinā­ties.

Man iedeva īpašu ieroci — «aukstās lies­mas pistoli», ar kuru nepieciešamības gadī­jumā misliku varēja paralizēt, to nenogali­not, citiem vārdiem sakot, paaugstināt tem­peratūru no mīnus divsimt sešdesmit līdz mīnus simt grādiem.

Četru robotu pavadībā nokāpām skafandru kamerā. Tur jau gaidīja divi vīri, kas palī­dzēja mums uzvilkt aizsargtērpus. Velkot mugurā savējo, ievēroju, ka Esīna nobāl (isiem tad āda kļūst zaļganpelēka), un dzir­dēju, ka viņa murmina kaut ko lūgšanai līdzīgu. Acīmredzot Esīnu māca bailes. Par to nemaz nebrīnījos, jo biju pilnīgi pārlieci­nāts, ka man šis eksperiments beigsies lai­mīgi, bet Esīna zināja, ka viņai tas var mak­sāt dzīvību. Tāpēc, ieejot alā, uzliku roku meitenei uz pleca un mikrofonā teicu:

— Paliec aizmugurē!

— Nedrīkst, — viņa atbildēja. — Tad taču neuzzināsim, cik intensīvs ir izstarojums.

Es atskatījos. Mūsu pēdās ripoja roboti, pastiepuši uz priekšu milzīgās dzelzs rokas.

Misliks kā sastindzis vēroja mūs. Es saku «vēroja», jo biju pārliecināts, ka tas skaidri nojauš mūsu tuvošanos, kaut gan tam, šķiet, nebija nekādu redzes orgānu. Pēkšņi dzelzs briesmonis sāka slīdēt mums klāt.

— Turieties durvju tuvumā! — izdzirdām Azlema balsi.

Esīna soli atkāpās, tad apņēmīgi nostājās man blakus. Trīs soļu attālumā no mums mis­liks sastinga, viņš vēl neizstaroja.

— Droši vien pazina mani, — es iesāku, — un nestaros, iekāms …

Viss pārējais nolika neticamā ātrumā. Mis-' liks pēkšņi sāka starot ar pilnu jaudu. Vio-, Ietā gaismas mēlīte spēji izstiepās metra ga­rumā. Nepārtraukti starojot, viņš apbrīno­jami ātri joņoja mums apkārt un uzbruka pirmajam robotam. Pēc mirkļa no lieliskā automāta bija pāri palikusi tikai salauztu tērauda plākšņu un riteņu kaudze. Ap mani vēl riņķoja neliels zobrats, un es truli lūko­jos, kā tas, veidodams aizvien šaurākus lo­kus, beidzot apstājas man pie kājām.

— Uzmanību! — Asza uzsauca.

Šis kliedziens izrāva mani no sastinguma. Atskatījies ieraudzīju, ka Esīna nokrīt zemē blakus robota atliekām. Misliks metās virsū otram robotam, kas ripoja mums klāt. Es divas reizes izšāvu. Misliks nekustējās. Pa­cēlu Esīnas saļimušo, skafandrā tērpto, ne­jūtīgo ķermeni. Robots izstieptām rokām mums tuvojās.