Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

— Viņš cieš, — gluži satriekts atbildēju.

— Uzmanību! Viņš mostas!

Misliks sakustējās. Tāpat kā pagājušo reizi, viņš sāka lēnām slīdēt man klāt. Es atkal ieslēdzu pastiprinātāju. Tagad uztvēru nevis ciešanas, bet veselu naida jūru, bezga­līgu, velnišķi negantu naidu. Misliks jau bija tuvu. Satvēru siltuma pistoli. Briesmonis apstājās, un pār mani vēlās vēl negantāks naida vilnis, ko uztvēru gandrīz fiziski kā ledainu, valkanu plūsmu. Tad uzsāku pār­raidi:

«Ak, mans metāliskais brāli, — es domāju, «neko ļaunu taču tev nevēlu. Kāpēc jūs un isi iznīcināt cits citu? Vai iznīcībai jākļūst par Visuma likumu? Kāpēc vienai cilvēcei jāiznīcina citas, vienai valstij pārējās? Dī­vainā būtne, man nav ne mazākā naida pret tevi. Skaties, es ieroci noslēpju makstī!»

Nezinu, vai misliks ko saprata. Taču domu pārraides laikā tā naids jaušami mazinājās, to aizstāja izbrīns, kas naidu tomēr pilnīgi neapslāpēja. Misliks joprojām nekustējās.

Atcerējos, ka, pēc mūsu filozofu uzskata, matemātikas likumi Visumā ir vienādi, to pašu, šķiet, apgalvo arī isi — tāpēc sāku do­māt par kvadrātiem, taisnstūriem, trīsstū­riem, apļiem. Kā atbildi uz to vispirms uz­tvēru vēl stiprāku izbrīna vilni, tad veselu virkni tēlu: misliks atbildēja! Diemžēl, drīz vien bija jāatzīst, ka īstas saprašanās starp mums nav un nekad nebūs: iespaidi bija pā­rāk izplūduši, kā gaistoši sapņi. Brīžam man likās, ka saskatu neparastus tēlus, svešu pa­sauli, kurai nav nekā kopēja ar mūsējo un kurā eksistē vairāk nekā trīs dimensijas. Bet, tiklīdz sāku tās skaidrāk apjaust, viss iz­zuda, atstājot vienīgi rūgtu nožēlu, ka ne­esmu spējis izprast it nevienu no šiem mums pilnīgi svešajiem jēdzieniem. Nolēmis pamē­ģināt vēl pēdējoreiz, sāku domāt par skait­ļiem, taču neveiksmīgi. Uztvēru pavisam ne­iespējamu, neskaidru atbildi, kurā lāgiem iestājās pauzes, un sakari pārtrūka. Lūkoju iztēloties kādus vispārpazīstamus jēdzienus, taču atbildes nebija, misliks nereaģēja pat uz domām par zvaigzni naksnīgajās de­besīs. Gaismas jēdziens mūsu uztverē viņam acīmredzot bija svešs. Kad šos nesekmīgos mēģinājumus pārtraucu, misliks, šķiet, uz­tvēra manas skumjas, jo, galīgi apslāpējis naida jūtas, raidīja uz mani jaunu bezcerī­bas un izmisuma vilni. Tad aizrāpoja prom, nemaz nesācis starot.

Tātad pretēji tam, ko māca daži filozofi, skumjas un bailes piemīt visām būtnēm pla­šajā Visumā, bet divas reizes divi ne vien­mēr ir četri. Šajā nespējā apmainīties ar vis­vienkāršākajiem jēdzieniem, kamēr sarežģī­tākās jūtas bija viegli uztveramas katram, slēpās kaut kas traģisks.

Uzkāpis augšā laboratorijā, pavēstīju par saviem pa pusei nožēlojamiem atklājumiem.! Isi par to sevišķi neuztraucās. Mislikus viņi uzskatīja pār ienīstiem, mūžseniem naidniekiem — Tumsas un Nakts dēliem, tāpēc mans eksperiments viņus interesēja vienīgi no tīri zinātniskā viedokļa. Ar mani bija citādi: vēl šobaltdien nožēloju, ka neizdevās ar misliku saprasties vai vismaz aptuveni uztvert šo svešādo metāla radījumu intelekta būtību.

Kad aizlidojām no salas, bija jau tumsai Zvaigžņotajās debesīs mirdzēja abi Ellas pavadoņi: mūsu mēnesim līdzīgais zeltainais] Arci un drūmā, sarkanīgā Ari, kas man allaž izraisa baismas, draudīgas nojausmas. Zvaigžņu un mēness gaismā nolaidāmies zemākajā terasē Zinību pils piekājē. Terases otrā pusē neskaidri iezīmējās sinzu vārpstveidai kosmosa kuģa kontūras, kas viegli mirgoja tumsā. Man par lielu sarūgtinājumu zālē, kur notika padomes sanāksme, netiku ielaists® Abi ar Szanu devāmies uz viesnīcai līdzigol Svešzemnieku namu vienā no apakšējās terases birzīm.

Ieturējuši vakariņas, izgājām laukā pastaigāties un nejauši nokļuvām netālu no sinzu zvaigžņu kuģa. Pēkšņi alejas pagriezienā mūs apturēja neliela isu patruļa.

— Tālāk iet aizliegts, — kāds no viņiem teica. — Sinzi savu lidaparātu rūpīgi sargā, un bez īpašas atļaujas nevienu klāt nelaiž. Bet, Szan, kas ir šī savādā būtne, kas pastaigājas kopā ar tevi?

— Viņš ieradās no Szemes, planētas, kas riņķo ap Astoņpadsmitās galaktikas sauli, un pagaidām ir vienīgais Szemes pār­stāvis uz Ellas. Viņu atveda Aass un Suiliks. Sim cilvēkam ir sarkanas asinis, un misliku izstarojums viņam nav kaitīgs.

— Ko tu saki? Vai tiešām tas būtu Gais­mas dēls, par ko vēstī senais pravietojums? Sarkanas asinis esot arī sinziem, bet tie vēl ar mislikiem nav sastapušies!

— Szemes cilvēks šodien bija Sansinas salā pie mislika un, kā redzi, ir sveiks un vesels.

— Ļauj tevī palūkoties, — svešais pievēr­sās man.

No viņa vieglās ķiveres staroja maiga gaisma, pie jostas karājās divi nelieli izsta- rotāji. Tātad ar sinzu zvaigžņu kuģa sargiem jokot nedrīkst! Es pirmoreiz uz Ellas redzēju bruņotus kareivjus.

— Tu ļoti atgādini sinzus. Trīs no viņiem redzēju šodien izkāpjam no kuģa. Tikai tu esi slaidāks, plecīgāks un tavām rokām ir pieci pirksti. Ak, kāpēc man nav lemts doties līdz kādā ekspedīcijā! Diemžēl, esmu vēl tikai students …

Atcerējos, ka šeit katram cilvēkam, tāpat kā Suilikam, kas vienlaikus bija ksilla ko­mandieris un arheologs, mēdz būt divas pro­fesijas …

Ilgs, griezīgs sauciens pārtrauca zvaigžņo­tās nakts klusumu.

— Tur sasaucas sinzu sargkareivji, —

sarunu biedrs mums paskaidroja. — Viņi to dara ik pēc pusbazika. Bet tagad es palūgšu jūs doties atpakaļ.

Ko lai dara, vajadzēja atgriezties Sveš­zemnieku namā. To veidoja daudzi birztalās izkaisīti nelieli paviljoni. Seit parasti apme- ; tās tie, kurus uzaicināja uz padomes sēdēm un kuri dzīvoja pārāk tālu, lai ik dienas li-; dotu mājup. Manai istabai blakus atradās tualetes telpa un maza bibliotēka, bet, juzdamies pārāk noguris, es nevēlējos lasīt. Šīs neparastās dienas negaidītie notikumi, kādus uz Ellas piedzīvoju pirmoreiz, mani bija tā satraukuši, ka atkal vajadzēja ņemt palīgā «iemidzinātāju».

Nākamajā rītā pamodos agri. Svaigs, dzestrs jūras gaiss plūda iekšā pa atvērtajiem logiem, kas, pretēji Suilika mājai, bija īsti. Varēja sadzirdēt pat piekrastes bangu! šļakstus pret krasta klintīm un vieglas vēja; šalkas koku lapotnē. Baudot burvīgā Ellas rīta klusumu, krietnu brīdi gulēju vaļējām acīm.

Pēkšņi atskanēja dziesma.

Isu mūziku biju dzirdējis vairākkārt. Nevar teikt, ka tā manai ausij būtu netīkama, tikai tā šķita pārāk sausa, intelektuāla. Bet tā nebija isu dziesma. Tajā smeldzošas ilgas pēc dzimtenes mijās ar polinēziešu motīvu' melodiskumu un krievu tautas dziesmām rak­sturīgo plašumu un apslāpēto kaisli. Arī balss, kas bez mazākās piepūles pārgāja no zemākajiem uz augstākajiem toņiem, nepiederēja isam! Skaņas plūda kā viļņi uz krastu, gan melodiski atkārtodamās, gan strauji uz- plūzdamas, gan lēni un gurdi atkāpdamās. Dziedātājs atradās pārāk tālu no manis, lai varētu saprast vārdus, bet droši vien tā ne­bija isu valoda. Un tomēr es sapratu, ka tā ir dziesma par pavasari, par saules kveldē­tām vai miglas plīvuros tītām planētām, drosmīgiem ļaudīm, kas tās atklāj, par jūrām un vējiem, zvigznēm un mīlu, par neizdibi­nāmiem pasaules noslēpumiem, cīņas prieku un nāves bailēm. Šī dziesma skanēja pasau­les jaunībai!

Strauji pukstošu sirdi, ātri saģērbies, iz­lēcu pa logu. Dziesma skanēja kaut kur pa kreisi, jūras pusē. Izskrējis cauri birztalai, sasniedzu kāpnes, kas veda lejup. Liedagā, pievērsusies jūrai, stāvēja un dziedāja mei­tene. Saulē zeltaini dzirkstīja viņas mati. Nē, tā nevarēja būt isiete! Tiesa, spožajā saules gaismā nevarēju skaidri saskatīt viņas ādas krāsu, redzēju tikai smuidru stāvu īsā, gaiš­zilā tunikā.