Arturs Klarks - DELFĪNU SALA

— Ēdīšu, protams. Ceptas ar rīsiem, tās ir ļoti garšīgas.

— Fui! — noskurinājās Džonijs. — Mani nu gan tu nepierunāsi tās nogaršot.

— Tu nemaz to nezināsi, — atteica Miks. — Mums ir ļoti gudrs pavārs.

Zēni gāja tālāk gar izliekto pludmali uz sa­las ziemeļu krastu, tad pagriezās uz rietu­miem, līdz nonāca atpakaļ pie ciemata. Viņi gandrīz jau bija to sasnieguši, kad negaidot ieraudzīja lielu baseinu jeb ūdenskrātuvi, ko ar jūru savienoja kanāls. Tā kā pašlaik bija bēgums, kanālu noslēdza slūžas, kas aiztu­rēja ūdeni līdz paisumam.

' — Te nu mēs esam, — noteica Miks. — Te ir tas, ar ko nodarbojas visa sala.

Baseinā lēni, tāpat kā Džonijs bija novēro­jis atklātā okeānā, peldēia divi delfīni. Zēns gribēja tos aplūkot tuvāk, bet stiepļu žogs nelāva piekļūt baseinam. Pāri žogam stiepās lieliem, sarkaniem burtiem uzkrāsots brīdinā­jums: «Ievērot klusumu — darbojas hidro- foni».

Viņi paklausīgi uz pirkstgaliem pagāja ga­rām, un tad Miks paskaidroja:

— Profesors necieš, ka kāds runā delfīnu tuvumā. Viņš uzskata, ka tas var dzīvniekus samulsināt. Vienu nakti kāds traks zvejnieks piedzērās un sāka skaļi lamāt delfīnus. Izcē­lās milzīgs skandāls, un ar nākamo kuģi viņu aizveda projām.

— Kas profesors ir par cilvēku? — Džonijs vaicāja.

— O, viņš ir jauks—,tikai ne svētdienu pēcpusdienās.

— Kas tad notiek?

— Katru svētdienas rītu viņu izsauc sieva un mēģina pierunāt, lai atgriežas mājās. Viņš negrib, viņš saka, ka ienīst Maskavu, jo tur vasarā esot pārāk karsts un ziemā — pārāk auksts. Tā viņi plēšas, bet ik pēc pāris mēne­šiem vienojas un satiekas kādā vietā, ko sauc par Jaltu.

Džonijs pārdomāja dzirdēto. Viņš vēlējās uzzināt par profesoru Kezenu pēc iespējas vairāk, jo cerēja tādējādi palielināt savas iz­redzes palikt salā. Mika apraksts zēnu ne­daudz satrauca, tomēr, tā kā svētdiena tikko bija pagājusi, profesoram droši vien vairākas dienas būs labs garastāvoklis.

— Vai viņš tiešām prot delfīnu valodu? —- zēns vaicāja. — Es nedomāju, ka šīs pārda­biskās skaņas kāds varētu atdarināt.

— Profesors var pateikt tikai pāris vārdu, bet viņš prot iztulkot ierakstus lentēs ar skait­ļošanas mašīnas palīdzību. Pēc tam viņš ie­raksta jaunas lentes un atbild viņiem. Tas ir sarežģīti, tomēr darbs virzās uz priekšu.

Šie vārdi atstāja uz Džoniju stipru iespai­du, un viņa interese auga augumā. Viņš

vienmēr bija vēlējies visu izzināt un nespēja iedomāties, kā varētu pat iesākt mācīties del­fīnu valodu.

— Bet, — teica Miks, kad Džonijs viņam to pajautāja, — vai tu esi jebkad padomājis, kā tu iemācījies runāt?

— Man liekas — klausoties mātē, — Džo­nijs atbildēja paskumjā balsī — viņš taču māti atcerējās kā pa miglu.

— Protams. Profesors ievietoja delfīnu mātīti ar mazuli vienus baseinā un, mazulim augot, klausījās viņu sarunas. Tā viņš iemācījās delfīnu valodu, tāpat kā mazulis.

— Izklausās gandrīz vai pārāk viegli, — Džonijs ieteicās.

— O, tas prasīja gadus, un viņš vēl jo­projām mācās. Bet tagad viņam ir vārdnīca, kas aptver tūkstošiem vārdu, un viņš pat sā­cis rakstīt delfīnu vēsturi.

— Vēsturi?

— Tā to var nosaukt. Tā kā delfīniem nav grāmatu, tiem ir brīnišķīgi attīstīta atmiņa. Viņi var mums pastāstīt par to, kas jūrā noticis pirms daudziem gadsimtiem, — vismaz profesors tā apgalvo. Un tas ir loģiski: pirms cilvēki izgudroja rakstību, tiem taču viss bija jāpatur galvā. Delfīni ir paveikuši to pašu.

Džonijs prātoja par šiem pārsteidzošajiem jaunumiem, līdz zēni bija nonākuši pie pār­valdes ēkām un noslēguši ceļojumu apkārt salai. Uzlūkojot visas šīs būves, kurās bija tik daudz sarežģītu mašīnu un strādāja tik

daudz aizņemtu cilvēku, viņam iešāvās prātā kāda gluži ikdienišķa doma.

— Kas par to visu maksā? — viņš jau­tāja. — Te taču aiziet barga nauda!

— Nu, izdevumi nav sevišķi lieli, salīdzi­not ar to, kas aiziet kosmosa vajadzībām, — atbildēja Miks. — Profešors iesāka pirms piecpadsmit gadiem ar sešiem palīgiem. Kad viņš guva pirmos panākumus, lielās zinātnis­kās iestādes apgādāja viņu ar visu nepiecie­šamo. Tā nu ik pēc pusgada mums jānodar­bojas ar ģenerāltīrīšanu, lai uzņemtu grupu izrakteņu, kas dēvējas par inspekcijas komi­siju. Profesors saka, ka agrāk bijis daudz pa­tīkamāk.

«Var jau būt,» nodomāja Džonijs. Bet arī tagad dzīvei šeit vajadzēja būt jaukai, un viņš apņēmās palikt salā. .

Kuteris ar zemūdens spārniem «Lidojošā zivs» traucās ar piecdesmit mezglu ātrumu, veikdams attālumu no Austrālijas kontinenta divās stundās. Netālu no Delfīnu salas rifa tas ievilka savas milzīgās slēpes, nosēdās ūdenī līdzīgi parastam kuģim un nobeidza ceļojumu, samazinot ātrumu līdz mierīgiem desmit mezgliem. Kad visi salas iedzīvotāji sāka plūst lejā uz piestātni, Džonijs saprata, ka kuteris jau saredzams. Viņš ziņkārē sekoja un apstā­jās pludmalē, vērodams, kā baltais kuteris uzmanīgi virzās pa koraļļos izspridzināto ka­nālu.

Profesors Kezens nevainojami baltā tropu uzvalkā un platmalē izkāpa krastā pirmais. Viņu sirsnīgi apsveica sagaidīšanas komisija, kurā ietilpa visi — tehniķi, zvejnieki, kan­tora darbinieki un bērni. Salas sabiedrībā val­dīja demokrātija, katrs uzskatīja sevi par līdzīgu visiem citiem, bet profesors Kezens, kā Džonijs drīz atklāja, bija lielisks pats par sevi, un salinieku attieksmē pret viņu cieņa mijās ar mīlestību un lepnumu.

Džonijs ievēroja arī, ka, ja jau cilvēks no­nācis pludmalē sagaidīt «Lidojošo zivi», tad no viņa sagaida, ka viņš arī palīdzēs to iz­kraut. Veselu stundu zēns palīdzēja nogādāt iespaidīgu daudzumu saiņu un kastu no kuģa uz noliktavām. Darbs tikko bija pabeigts, un Džonijs pašlaik veldzējās ar patīkami vēsu dzērienu, kad pa skaļruni tika laipni lūgts nekavējoties ierasties Tehnikas korpusā.

Tur viņu ieveda plašā, ar elektronisko aparatūru pilnā telpā. Profesors Kezens un doktors Keits sēdēja pie komplicētas vadības pults un neveltīja zēnam ne mazāko uzma­nību. Džonijam bija vienalga — viņu pārāk apbūra viss notiekošais.

No skaļruņa nāca savādas skaņas, kas at­kārtojās atkal un atkal. Tās izklausījās pēc

delfīnu radītajiem trokšņiem, ko zēns jau bija dzirdējis, tomēr tikko manāmi atšķīrās no tiem. Noklausījies vairākas reizes, viņš pēk­šņi saprata, kas tas ir. Skaņas bija ievērojami palēninātas, lai cilvēka auss varētu novērtēt to smalkās nianses. ,

Bet tas vēl nebija viss. Katru reizi, kad no skaļruņa plūda delfīnu skaņas, tās gaismas un ēnu veidā parādījās arī uz liela televīzijas ekrāna. Gaišo līniju un tumšo joslu raksts veidoja kaut ko līdzīgu kartei, un, ja Džo- nija nepieradušajai acij šis skats neizteica neko, tad abiem zinātniekiem tas acīm redzot atklāja daudz ko. Viņi saspringti vēroja to katru reizi, kad tas uzliesmoja uz ekrāna, un šad tad paregulēja kontroltaustiņus, kas lika dažām vietām iemirdzēties gaišāk, citām sa­tumst.

Pēkšņi profesors pamanīja Džoniju, izslē­dza skaņu un pagriezās ar visu sēdekli pret viņu. Tomēr viņš neizslēdza attēlu, kas joprojām mirguļoja klusi un ātri, tādā hipnotizējošā ritmā, ka zēna acis neviļus vēl un vēl atgriezās pie tā.

Tomēr Džonijs nepalaida garām pirmo iz­devību pēc iespējas labāk izpētīt profesoru Kezenu.