Arturs Klarks - DELFĪNU SALA

Tas bija tukls sirms vīrietis tuvu seš­desmitiem; viņa sejas izteiksme bija laipna, bet reizē arī diezgan atturīga, it kā viņam ne­būtu nekas pretī draudzēties ar visiem un to­mēr viņš uzskatītu par labāku palikt vienatnē ar savām domām. Vēlāk Džonijs uzzināja, ka

va|as brīžos profesors var būt loti sabiedrisks, kaut gan sarunājoties šad tad radās iespaids, ka viņa domas aizmaldījušās kaut kur tālu projām. Viņš nebūt neatgādināja «izklaidīgo profesoru», par kuru sacerētas neskaitāmas anekdotes; nevarēja iedomāties mazāk izklai­dīgu cilvēku par profesoru Kezenu, ja runa bija par svarīgām lietām. Viņš spēja it kā sašķ°lties: daļa viņa prāta nodarbojās ar ik­dienišķām lietām, bet otra dala risināja kādu sarežģītu zinātnisku problēmu. Tādēļ arī ne­bija nekāds brīnums, ka dažreiz viņš šķita ieklausāmies kādā viņam vienam dzirdamā iekšējā balsī.

— Sēdies. Džonij, — viņš sāka. — Doktors Keits paziņoja par tevi pa radio, kamēr es biju kontinentā. Domāju, tu saproti, cik ļoti tev laimējies?

— Jā. ser, — zēns izjusti atbildēja.

— Jau kopš gadsimtiem zināms, ka delfīni dažreiz palīdz cilvēkiem nokļūt krastā. Fak­tiski tādas leģendas eksistē jau vairāk nekā divus tūkstošus gadu, lai gan līdz šim neviens tās neņēma nopietni. Bet tevi vienkārši neiz­meta krastā — tevi veda pa jūru simt jūdzes. Pie tam tevi atveda tieši pie mums. Bet kā­dēļ? Tieši to mēs loti vēlētos uzzināt. Ko tu pats nar to domā?

Džonijam šis jautājums glaimoja, bet viņš nespēja uz to kaut cik izsmeļoši at­bildēt.

— Nu ko, — viņš vilcinoties iesāka, — vi­ņiem droši vien bija zināms, ka jūs strādājat ar delfīniem, lai gan es nevaru iedomāties, kā viņi to būtu varējuši uzzināt.

— Uz to nav grūti atbildēt, — iejaucās doktors Keits. — To viņiem laikam pastāstī­juši tie delfīni, kurus mēs izlaidām jūrā. At­cerieties, Džonijs piecus no tiem pazina foto­grāfijās, kuras es viņam parādīju, kad viņš ieradās pie mums.

Profesors Kezens pamāja.

— Jā, un tas mums sniedz vērtīgu informā­ciju. Tas nozīmē, ka piekrastes sugām, ar ku­rām mēs strādājam, un to «ļziļOdens radinie­kiem ir viena valoda. To mēs līdz šim nezi­nājām.

— Bet mēs joprojām esam neziņā par viņu rīcības iemesliem, — sacīja doktors Keits. — Ja savvaļas delfīni, kam nekad nav bijis tiešu sakaru ar cilvēkiem, tā nopūlas, tātad viņiem no mums kaut kas ir vajadzīgs — un ļoti vajadzīgs. Varbūt Džonija izglābšana no­zīmē: «Mēs palīdzējām jums — tagad jūs palīdziet rņums.»

— Izklausās ticami, — piekrita profesors Kezens. — Bet pļāpāšana vien mums atbildi nedos. Ir tikai viena iespēja uzzināt, ko vē­las Džonija draugi, — pajautāt viņiem pa­šiem.

— Jā, ja mēs mācēsim tos atrast.

— Ja viņiem tiešām kas vajadzīgs, viņi ne­var būt sevišķi tālu. Iespējams, ka mēs varam nodibināt sakarus ar viņiem, neizejot no šīs istabas.

Profesors pagrieza slēdzi, un telpu atkal piepildīja skaņas. Drīz vien Džonijs atskārta, ka dzird ne tikai delfīnu, bet visas jūras balsis.

Tas bija šņākoņas, sprakšķu un rīboņas sa­jaukums. Varēja dzirdēt arī kaut ko līdzīgu putnu čivināšanai, tālus, neskaidrus vaidus un klusinātu viļņu čalu.

Vairākas minūtes viņi klausījās šajā brī­numainajā skaņu maisījumā, tad profesors pagrieza citu milzīgās mašīnas slēdzi.

— Tas bija rietumu hidrofons, — viņš pa­skaidroja Džonijam. — Pamēģināsim austru­mu hidrofonu. Tas atrodas lielākā dziļumā, pie pašas rifa malas.

Tagad skaņu glezna mainījās: viļņu trok­snis kļuva vājāks, turpretī neredzamo jūras iemītnieku vaidi un čīkstoņa — stiprāka. Pro­fesors atkal pāris minūtes klausījās, tad pār­slēdzās uz ziemeļu un beidzot — uz dienvidu hidrofonu.

— Izlaidiet, lūdzu, magnetofona lenti caur analizatoru, — viņš palūdza doktoru Keitu. — Bet es jau tagad varu saderēt, ka divdes­mit jūdžu attālumā nav neviena lielāka del­fīnu bara.

— Tādā gadījumā mana hipotēze nekur neder.

— Nebūt nē. Divdesmit jūdzes delfīniem ir nieks, bez tam atcerieties, ka tie pēc dabas ir mednieki, tātad nevar uzkavēties vienā vietā. Tiem visur jāseko savam medījumam. Bars, kas izglāba Džoniju, ātri vien iznīcināja visas mūsu rifa zivis.

Profesors piecēlās un sacīja:

— Turpiniet, lūdzu, analīzi, man laiks iet uz baseinu. Nāc, Džonij, es tev parādišu da­žus no saviem labākajiem draugiem.

Ejot uz baseinu, profesors likās iegrimis sa­vās domās. Pēkšņi viņš pārsteidza Džoniju, sākdams svilpot, veikli rrfodulējot skaņu.

Redzot Džonija sejā izbrīnu, viņš iesmējās.

— Neviens cilvēks nekad tekoši nerunās delfīnu valodā, — viņš teica, — bet es varu samērā precīzi atdarināt kādu desmitu vis­vienkāršāko frāžu. Tomēr man pie tām vēl daudz jāpiestrādā, un es baidos, ka mana iz­runa ir drausmīga. Tikai tie delfīni, kas mani labi pazīst, saprot, ko es saku. Un arī tad man dažreiz liekas, ka viņi tikai aiz pieklājī­bas izliekas saprotam.

Profesors atslēdza baseina vārtiņus un pēc tam tos atkal rūpīgi aizslēdza aiz sevis.

— Katram gribas parotaļāties ar Suziju un Sputņiku, bet es to nevaru atjaut, — viņš paskaidroja. — Vismaz tik ilgi, kamēr es mēģinu tiem iemācīt angju valodas pamatus.

Suzija bija spīdīga, labi kopta, apmēram trīssimt mārciņu smaga matrona. Apmeklētā­jiem tuvojoties, tā līdz pusei iznira no ūdens. Sputņiks, viņas deviņus mēnešus vecais dēls, bija atturīgāks, bet varbūt arī kautrīgāks — viņš visu laiku slēpās aiz mātes.

— Sveika, Suzij! — profesors teica, izru­nādams vārdus pārspīlēti skaidri. — Sveiks, Sputņik! — Pēc tam viņš izstiepa lūpas, un atskanēja tas pats komplicētais svilpiens.

Kaut kas laikam neiznāca, kā vajadzētu, un profesors klusiņām pie sevis nolamājās. Tad viņš sāka atkal no gala.

Suzijai tas likās ļoti jocīgi. Viņa pāris reižu savdabīgi iesmējās un izšļāca uz apmeklētā­jiem ūdens strūklu, tomēr pietiekami pieklā­jīgi, lai nesaslapinātu viņus. Tad viņa piepel­dēja pie profesora, kas iebāza roku kabatā un izvilka plastikāta maisiņu ar cienastu.

Tagad viņš izstiepa roku ar gardumu aug­stu virs galvas, bet Suzija, mazliet atkāpu­sies, kā raķete izšāvās no ūdens, veikli izķēra barību profesoram no rokas un gandrīz bez trokšņa ienira atpakaļ baseinā. Pēc brīža viņa parādījās vēlreiz un skaidri izrunāja:

— Pateicos, profesor.

Acīm redzot viņa gaidīja vēl, bet profesors Kezens papurināja galvu.

— Nē, Suzij, — profesors noteica, papliķē- dams viņai pa muguru. — Vairāk nē, drīz būs ēdienreize.

Suzija nosprauslājās, izrādot nepatiku, pēc tam sāka riņķot pa baseinu kā motorlaiva, acīm redzot, lai palepotos.

Sputņiks tai sekoja. Profesors teica Džoni­jam:

— Pamēģini viņu pabarot, baidos, ka man viņš neuzticas.

Džonijs paņēma kārumu, kas stipri oda pēc zivīm, eļ{as un ķimikālijām. Vēlāk viņš uz­zināja, ka delfīniem tas ir apmēram tas pats, kas cilvēkiem tabaka vai konfekte. Šis izgud­rojums bija profesora vairāku gadu darba rezultāts, un dzīvnieki to bija tā iecienījuši, ka bija gatavi gandrīz uz visu, lai tikai nopel­nītu kādu gabaliņu.

Džonijs nometās ceļos baseina malā un sāka vicināt ēsmu.

— Sputņik! — viņš sauca. — Sputņik, šurp!

Mazais delfīns iznira no ūdens un neuzti­cīgi pavērās viņā. Pēc tam viņš palūkojās uz māti, uz profesoru Kezenu un atkal uz Džo­niju. Lai gan gardums viņu acīm redzot kār­dināja, tomēr viņš nevis tuvojās zēnam, bet nosprauslājās, žigli ienira un sāka riņķot pa baseinu, neiznirstot virspusē. Likās, ka tam nav noteikta mērķa; viņš atgādināja cilvēku, kas, nevarēdams izšķirties, skraida šurpu turpu.