KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Es tūlīt nolēmu izmantot savu laboratoriju un sākt mē­ģinājumus, lai izpētītu epitēlija šūnu stiepjamību. Un šajā ziņā mani kolēģi izrādīja aizkustinošu smalkjūtību. Gan­drīz nepievērsdams sev citu uzmanību, es varēju plaši iz­mantot man nepieciešamo iekārtu.

Tikai attiecībā uz «prototipa izvēli un modeļa izveido­šanu» man negribējās aprobežoties vienīgi ar tehnikas līdzekļiem. Ja es vēlējos atveidot vissīkākās ādas detaļas, man gribot negribot vajadzēja ņemt kādu svešu seju. Tikai tāds man varēja būt prototips, tas ir, sākotnējais iz­skats. Ņemt no cita, zināms, nenozīmēja vienkārši uzmaukt sev svešu seju, tāpēc ka runa bija tikai par ādas virsmu līdz tauku un sviedru dziedzeriem un par tās pārveidošanu saskaņā ar manas sejas struktūru. No paša sākuma ne­drīkst būt ne mazāko bažu par to, ka es taisījos pārkāpt svešas sejas autora tiesības.

Tomēr tādā gadījumā rodas diezgan nopietns jautā­jums: vai maska tad nekļūs par manu agrāko seju pilnīgi nemainītā izskatā? Jebkurš pieredzējis amatnieks izmode- lēs pēc galvaskausa seju un reproducēs ārējo izskatu tieši tādu, kāds tas bijis dzīves laikā. Un, ja tas atbilst īstenī­bai, tad ārējo izskatu gala rezultātā nosaka skelets, kas atrodas zem ādas, un tātad vajag vai nu izgriezt kaulus, vai ignorēt sejas izteiksmes anatomiskos pamatus (bet tad to nedrīkst dēvēt par sejas izteiksmi) — nav citu veidu, kā aiziet no sejas, ar kuru esi dzimis.

Šīs domas apmulsināja mani. Lai ari cik meistarīgi būtu darināta maska, iznāca tā, ka man būs jāuzliek savas sejas maska, un nevar būt ne runas ne par kādu masku vārda pilnā nozīmē.

Par laimi, es atcerējos savu skolas biedru, kas bija kļuvis par speciālistu paleontoloģijas nozarē. Paleonto­loga darbā droši vien ietilpst sākotnējā izskata atjauno­šana pēc izrakumu vietās atrastajiem pārakmeņojumiem. Pašķirstīju adrešu grāmatu un uzzināju, ka viņš joprojām strādā universitātē. Es dzīros aprobežoties ar telefona sarunu, bet varbūt tāpēc, ka pēc skolas beigšanas bija pa­gājis tik ilgs laiks, vai tāpēc, ka tie, kuri nodarbojas ar pa­leontoloģiju, dziļi iemīl cilvēkus, taču viņš tūlīt ierosināja kaut kur sastapties, it kā tas būtu pats par sevi sapro­tams, un nevēlējās turpināt sarunu pa telefonu. Galu galā es piekritu. Es neatsacījos tāpēc, ka vēlējos apslāpēt kaunu, ko izjutu savas apsaitētās sejas dēj. Bet tūlīt iesvilos briesmīgā nožēlā. Cik pretīga uzpūtība! Jau mani apsēji vien padarīs viņu ziņkārīgu, un tad vēl šis apsaitē­tais cilvēks sāks sīkumaini izprašņāt par sejas anatomiju, sākotnējā izskata atjaunošanas tehniku, kas nav viņa spe­cialitāte. Viņš droši vien nodomās, vai tik viņa priekšā nav blēdis, kurš, uzlicis masku, grib gaišā dienas laikā mierīgi pastaigāties pa pilsētu. Ja viņam patiešām radīsies šādas aizdomas, tad labāk pašā sākumā atsacīties no sastapša­nās. Turklāt vēl es ienīdu ielu. Ikvienā kautrīgā vai vien­aldzīgā skatienā — ja tas neskartu mani, es nemaz to nesajustu — bija paslēptas sarūsējušas, saindētas adatas. Iela mani nogurdina. Tomēr brīdis, kad es varēju ņemt savus vārdus atpakaļ, bija palaists garām. Kaunā degdams, es vilkos uz norunāto vietu. Nekas cits man neatlika.

Kafejnīca, kur mēs bijām norunājuši sastapties, atradās man labi pazīstamās universitātes ielas stūrī, un tāpēc es nekļūdīgi apturēju taksometru pie pašām durvīm un tā varēju turp nokļūt, nepievēršot citu cilvēku uzmanību. To­ties mans biedrs tā apjuka, ka tagad jau man gribējās iz­teikt viņam līdzjūtību. Un varbūt tāpēc, ka es to pama­nīju, manī atgriezās ļauna aukstasinība. Nē, aukstasinība nav īstais vārds. Es gribu, lai tu apjaustu — tas nepavi­sam nav grūti, — cik es biju nožēlojams, gluži kā noklīdis suns, kā es izjutu, ka pati mana eksistence izraisa rie­bumu visos klātesošajos. Briesmīga vientulība — kā veca mirstoša suņa acīs. Bezcerīgums, kas jaušams sliežu at­balsotā šķindoņā, kad vēlu naktī remontē sliežu ceļus. Mani stindzināja apziņa — lai kādu izteiksmi es arī cen­stos paust savā sejā, ko slēpj apsēji un tumšās acenes, mans sarunu biedrs to nesaskatīs.

— Vai izbijies? — Un, nojauzdams viņa noskaņojumu, es sacīju jau citā balsī, kas mierināja kā nakts vējiņš: — Uzgāzu sev šķidru gaisu. Acīm redzot, man ir uzņē­mība pret keloīdo rētu izveidošanos… Jā, vispār riebīgi… Visa seja izrakņāta, gluži kā tārpi izlodājuši. Apsēji ari nav atrisinājums, bet tas ir labāk nekā izstādīt to vispā­rējai apskatei.

Mans sarunu biedrs kaut ko apjucis nošļupstēja, bet es neko nesadzirdēju. Pirms kādas pusstundas mozā balsī vairākas reizes atkārtotais ierosinājums pēc sastapšanās iegriezties kaut kur iedzert vīnu patlaban itin kā zivs asaka bija iesprūdis viņam kaklā. Bet manos plānos ne­ietilpa aizkaitināt viņu, tāpēc es ātri mainīju sarunas te­matu un uzsāku runāt par galveno. Protams, mans biedrs tūdaļ ielēca šajā glābšanas laivā. Viņa paskaidrojumi gal­venos vilcienos bija šādi: uzskats, ka prasmīgs meistars spēj līdz vissīkākajām detaļām atjaunot sākotnējo izskatu, ir milzīgi pārspīlēts. Vispārīgo muskuļu izvietojumu — lūk, ko viņš var iztēloties diezgan precīzi, pamatojoties uz skeleta anatomisko uzbūvi. Tāpēc, piemēram, ja mēģinātu pēc skeleta rekonstruēt kaut vai tikai tāda dzīvnieka uz­būvi kā valzivs, kurai ir sevišķi attīstīti zemādas veidojumi un tauku kārta, iznāks neiedomājams dzīvnieks, kas nelī­dzināsies nevienam citam, nez kāds suņa un roņa krus­tojums.

— Tātad var iedomāties, ka, arī atjaunojot seju, nav novēršamas būtiskas kļūdas?

— Ja būtu iespējams bez kļūdām atjaunot sākotnējo izskatu, tad vairs neeksistētu nezināmas izcelsmes skeleti. Cilvēka seja, protams, nav valzivs, bet atjaunot to arī ir diezgan sarežģīti. Šeit nav iespējama imitācija kā, piemē­ram, fotomontāžā. Ja jau nevarētu pilnīgi atkāpties no skeleta, tad taču vispirms netiktu izdarītas kosmētiska rakstura plastiskas operācijas …

Tobrīd viņš pārlaida skatienu maniem apsējiem, ne­veikli sastomījās un iekoda mēlē. Varēja nejautāt, kas viņu traucē turpināt. Lai domā, ko vēlas. Mani tas neinte­resēja tāpēc, ka viņš, neslēpdams neveiklību un pat ne­cenzdamies kaut kā attaisnoties, sēdēja pietvīcis un sa­bozies.

Postskripts. Kur slēpjas kauna jūtu īstā būtība? Varbūt šeit ir vērts vēlreiz atgādināt gadījumu ar sadedzinātajiem liekajiem matiem. Patlaban viss bija gluži otrādi: ir atklāts, ka man ir liekie mati, un es lieku sarunu biedram nosarkt. Bet vai tādēļ vērts vēl vairāk uztraukties? Bet ja nu tieši šajā sakarībā slēpta brīnišķīga atslēga sejas noslēpuma atminē­šanai?

Cik viņš tomēr neveikls. Es tīšām izvēlējos pavisam nevainīgu, neitrālu tēmu un nekādi vairs nevarēju palī­dzēt, ja viņš pats iedomājās to, ko nevajag, un nosarka. Tā kā es pamatvilcienos biju izdibinājis pašu nepiecieša­māko manam plānam, tad man maza bēda, cik nepatī­kama sajūta viņam paliks pēc mūsu sastapšanās. Bet tas, kas izraisa kauna jūtas, bieži kļūst par tenku avotu. Es nevaru ciest, kad par kaut ko stāsta ar tādu izskatu, it kā tas būtu noskatīts caur atslēgas caurumu. Bez tam mana sarunu biedra piespiestā izturēšanās pamazām pārgāja arī uz mani. Un galu galā es ar pretīguma sajutu sāku ne no šā, ne no tā attaisnoties, un to jau nu nepavisam nevajadzēja darīt.

— Par ko tu patlaban domā, to es vispār varu no­jaust. Ja pacenšas atrast sakarību starp šiem apsējiem un maniem jautājumiem, tad var lieliski visu saprast. Bet es brīdinu — tu dziļi maldies. Es vairs neesmu tādā vecumā, lai ciestu sakropļotas sejas dēļ…