KOBO ABE: SVEŠĀ SEJA

Bet vai tas ir aizspriedumains uzskats, ko var izskaid­rot ar paradumu domāt, ka dvēsele un sirds ir kaut kas identisks un sakarus ar tām var nodibināt tikai ar sejas palīdzību? Ļoti bieži taču gadās, ka ceļš uz ciešu siržu vie­notību nav bezgalīga savstarpēja skatīšana vaigā, bet četr­rinde, grāmata, skaņuplate. Ja pieņem, ka seja ir pilnīgi nepieciešama, tad vispirms aklajiem laupīta iespēja rak­sturot cilvēku. Vai tad tā nav? Mani uztrauc drīzāk kas cits — vai tieksme pārāk viegli balstīties uz pierastā uz­skata par seju neizraisīs pretējus rezultātus — sakari starp cilvēkiem tiks sašaurināti, padarīti formāli. Lielisks pie­mērs ir visiem zināmais idiotiskais aizspriedums pret ādas krāsu. Uzdot nepilnīgajai sejai, kuras funkcijas ierobežotas ar to, ka tai jārāda atšķirība starp melno, balto un dzelteno, — uzdot tai dižo misiju but taciņai uz dveseli — tieši tas jau nozīmē nonievāt dvēseli.

Postskripts. Izlasīju uzrakstīto un redzēju, ka, no­raidot jebkuru atkarību no sejas, es lietoju diezgan skaidru viltību. Nu, piemēram, šis neapstrīdamais fakts, ka pirmo reizi es ievēroju tevi vispirms tavas sejas dēļ. Un arī tagad, kad es domāju par to attā­lumu, kas mūs šķir, mēraukla nav nekas cits kā ta­vas sejas izteiksmes ievērojams atstatums. Jā, acīm redzot, no paša sākuma man vajadzēja pamēģināt mainīties ar tevi vietām un vaļsirdīgi iztēloties, kas notiktu, ja tu būtu zaudējusi seju. Sejas pienācīga nenovērtēšana, tāpat kā arī tās pārvērtēšana vienmēr slēpj sevī neīstuma elementu. Kaut vai šis gadījums ar manas māsas liekajiem matiem. Es pieminēju to droši vien tāpēc, lai paskaidrotu savu vēlēšanos ne­piešķirt pārāk lielu nozīmi sejai. Bet, ja pamatīgi pārdomā, diez vai šo notikumu var attiecināt uz paš­reizējo gadījumu. Varbūt tā vienkārši bija interese un tajā pašā laikā riebums pret visu mākslīgo, ko bieži var novērot pusaudžos, un šis gadījums drīzāk liecina par to, ka es piešķīru sejai pārāk lielu nozīmi. Bet varbūt es gluži vienkārši izjutu greizsirdību pret māsu, kas taisījās atklāt līdz galam savu seju kādam svešam.

Un vēl kas. Reiz man gadījās laikrakstā vai žur­nālā izlasīt rakstu, kur tika pierādīts, lai arī cik dī­vaini tas būtu, ka korejieši ar japāņu asiņu piejau­kumu liekot sev izdarīt plastisku operāciju, lai vairāk līdzinātos korejiešiem. Tā jau ir acīm redzama tiek­sme reabilitēt seju, bet par viņiem taču, lai arī kā mēs vēlētos,- nevar teikt, ka viņi pakļauti aizspriedu­miem. Vispār es tā arī neesmu paspējis izprast vis­vienkāršākās lietas. Un, ja radīsies gadījums, man noteikti gribētos pajautāt korejietim, kādu padomu viņš dotu man, kas zaudējis seju.

Drīz vien es… es noguru no sarunas pašam ar sevi par seju, no sarunas, kura ne par soli netuvināja mani problēmas atrisinājumam. Bet tajā pašā laikā nebija arī sevišķa iemesla atsacīties no mana plāna … Un es pilnīgi nodevos problēmas tehniskās puses izpētīšanai.

No tehniskā viedokļa mākslīgais pirksts arī izraisīja lielu interesi. Jo ilgāk to aplūkoju, jo vairāk mani pār­steidza meistarība, ar kādu tas bija darināts. Tas pauda ļoti daudz, gluži kā parasts dzīvs pirksts. Spriežot pēc tā, kā sastiepta āda, tas laikam varētu piederēt trīsdesmit gadus vecam cilvēkam. Taisns nags… sānos ieliekts… dzijas rievas uz locītavām… Četri mazi iegriezumi rindā, tieši kā haizivs žaunu spraugas… Neapšaubāmi šis cil­vēks nodarbojas ar vieglu fizisku darbu.

Kur tad slēpjas tā kroplums?… Kroplums! Tāds se­višķs kroplums — pirksts nav ne dzīvs, ne miris! Nē, acīm redzot, ne jau tāpēc, ka šis pirksts ar kaut ko atšķiras no īsta. Bet varbūt atveidojums ir pārāk precīzs (tātad arī mana maska)?… Tātad tieši pārāk liela pieķeršanās for­mai izraisa pretēju rezultātu — atkāpšanos no reālā. Var piešķirt lielu nozīmi sejai, bet tikai pēc tam, kad ieraudzīts tās kroplums.

Jā, apgalvojums, ka pārāk līdzīga kopija ir apšau­bāma, ir pilnīgi taisnīgs. Bet vai gan iespējams iedomā­ties pirkstu, kuram nav formas? Čūsku, kurai nav garuma, katliņu bez tilpuma, trīsstūri, kuram nav stūru … Nē, to nedabū redzēt, kamēr neaizlido uz tālajām zvaigznēm, kur eksistē līdzīgas parādības. Citādi seja bez izteiksmes ne­būtu kaut kas neparasts. Un tas, ko mēs kādreiz dēvējām par seju, vairs nebūtu seja. Šādā nozīmē ari maskai ir tiesības eksistēt.

Varbūt tad problēmas būtība ir kustīgums? «Formu», kas nav spējīga kustēties, savādi būtu nosaukt par formu. Lūk, kaut vai šis pirksts — tas izskatītos krietni labāk, ja būtu kustīgs. Par apstiprinājumu es paņēmu pirkstu un to pakustināju. Patiešām, tas šķita daudz dabiskāks nekā tad, kad stāvēja uz galda. Tātad par to nav ko bažīties. Tādējādi es kopš paša sākuma cieši nolēmu, ka maskai jābūt kustīgai.

Bet atlika vēl kaut kas tāds, kas neapmierināja. Pirk­stā bija kaut kas tāds, kas atbaidīja. Koncentrēdams uz­manību, vērīgi aplūkodams, es sāku to salīdzināt ar savu pirkstu. Jā, ir starpība … Ja tas nav griezuma vietas dēļ un tas nav kustīguma jautājums, tad… Varbūt ādas apjauta? Iespējams, ka tas ir kaut kas tikai dzīvai ādai raksturīgs, ko nevar imitēt vienīgi ar krāsu un formu…

I. Piezīmes uz malām. Par epidermas ap­jautu. Cilvēka epidermu, kā es iedomājos, aizsargā caurspīdīga kārta, kurai trūkst pigmenta. Tātad ādas apjauta — tas varbūt ir maldīgs efekts, ko izraisa stari, kurus atspoguļo epidermas virsma, un stari, kuri daļēji iekļuvuši iekšā un kurus vēlreiz atspoguļo pigmentu saturošā ādas kārta. Bet ar šo pirksta mo­deli nevar novērot līdzīgu efektu, jo kārta, kas imitē pigmenta krāsu, iznāk tieši ārpusē.

Būs jāiztaujā speciālisti par epidermas caurspī­dīgo kārtu un tās optiskajām īpašībām.

II. Piezīmes uz malām. Problēmas, kuras jāizpēta pirmām kārtām:

Nolietošanās problēma.

Vingruma un elastības problēma.

Nostiprināšanas līdzekļi.

Veids, kā pievienot maskas malas sejai.

Ventilācijas problēma.

Prototipa izvēle un modeļa izveidošana.

Man šķiet, jo apzinīgāk un plašāk es rakstu savas piezī­mes, jo vairāk es tevi garlaikoju, un tu, acīm redzot, vairs neseko stāstījumam. Bet es tomēr vēlos, lai tu, nedomā­dama par manu psihisko stāvokli, izjustu vismaz to atmo­sfēru, kurā dzima maska, ko es radīju pilnīgā vientulībā.

Vispirms, ja runā par epidermas caurspīdīgo kārtu, tad tā ir tā sauktais keratīns — slāņainā albumīna paveids, kas satur nelielu daudzumu fluorescējošu elementu. Tagad par savienošanas veidu. Ja panāktu, ka maskas malu bie­zums būtu iespējami mazāks par sīkāko grumbiņu dzi­ļumu, un pēc tam uzliktu savienojuma vietā mākslīgu bārdu, tad pilnīgi izdotos atrast izeju. Tālāk elastības problēma, kas man šķita vismazāk sarežģīta, — arī to var pilnīgi atrisināt, ja mīmikas mehānismu aplūko no biolo­ģijas viedokļa.

Sejas izteiksmes pamats, bez šaubām, ir mīmikas mus­kulatūra. Tā fiksēta noteiktā virzienā, kurā izstiepjas un savelkas. Bez tam eksistē vēl ādas audi, kuriem ari ir no­teikts šķiedru virziens, un abu šūnu šķiedras krustojas gan­drīz perpendikulāri. Medicīnas grāmatā, ko biju paņēmis bibliotēkā, es uzzināju, ka šādu ādas šķiedru izvietojumu dēvē par «Langera līnijām». Savienojoties šiem diviem virzieniem, rodas raksturīgas grumbas, raksturīgi vaibsti. Tātad, ja gribi piešķirt maskai dzīvu kustīgumu, šķiedru kūlīši jāsavieno saskaņā ar «Langera līnijām». Par laimi, daži plastmasas veidi, ja tos izstiepj zināmā virzienā, pa­rāda lielu elastību. Ja nežēlošu laiku un darbu, tas izdo­sies, un ari šo problēmu var uzskatīt par atrisinātu.