KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

— Tu pats maldies. Nevajag man piedēvēt tādas do­mas, kuru man nav.

— Ja es maldos, tad ir brīnišķīgi. Bet, acīm redzot, tu nevilšus spried par cilvēkiem pēc sejas. Tiesa? Pilnīgi da­biski, ka tu manas rūpes ņēmi tik ļoti pie sirds. Bet, ja pamatīgi pārdomā, nepavisam nepietiek ar personas aplie­cību, lai apliecinātu cilvēka esamību. Pēc tā, kas notika ar mani, man bija daudz kas jāpārdomā. Vai mēs neesam pārāk pieķērušies šīm personas apliecībām? Tāpēc jau arī visu laiku rodas kropļi, kas nodarbojas ar viltojumiem un imitāciju.

— Pilnīgi piekrītu… Viltojumi neko nelīdz, nepavi­sam … Stāsta, ka starp pārmērīgi izkrāsotām sievietēm esot daudz histēriķu …

— Bet, no otras puses, vai var iztēloties cilvēka seju, ja tā ir gluda ola — bez acīm, bez deguna, bez mutes?…

— Jā, tad nevienu nevarēs atšķirt.

— Zagli no policista… Noziedznieku no cietušā…

— Jā, un savu sievu no sava tuvākā sievas… — Gluži kā ķerdamies pie glābšanas riņķa, viņš aizsmēķēja un klusu iesmējās. — Tas būtu jauki. Jauki gan, bet rodas dažs labs jautājums. Starp citu, vai dzīve no tā kļūs ēr­tāka vai, gluži otrādi, neērta?…

Es iesmējos kopā ar viņu un nolēmu, ka ar to saruna jābeidz. Bet mani pēkšņi sagrāba virpulis, kura centrs bija seja, un te nu bremzes izrādījās bezspēcīgas. Kamēr centr­bēdzes spēks neizrāva no manām rokām virvi, es, gluži labi apzinādamies briesmas, griezos tik un griezos. Un nekā nespēju padarīt.

— Ne viens, ne otrs. Uz šādu jautājumu pat loģiski nav iedomājama viena atbilde. Tiklīdz zudīs pretrunas, arī salīdzināšana kļūs neiespējama.

— Ja zūd pretrunas, tas nozīmē degradāciju.

— Kā, vai tev tās ļoti nepieciešamas? Vai gan var ap­galvot, ka, piemēram, atšķirīgas ādas krāsas devušas vēs­turei jebkādu labumu? Es absolūti neatzīstu šādu pretrunu nozīmi.

— Ehē, kā redzu, tu esi sācis apspriest nacionālo jau­tājumu. Taču izskaidro to pārāk plaši.

— Ja tas būtu iespējams, es to paplašinātu vēl vairāk, attiecinātu uz katru atsevišķu personu, kas eksistē šajā pasaulē… Tikai, ja ir, lūk, šāds ģīmis, tad, jo vairāk runāšu, jo vairāk tas atgādinās noziedznieka monotono dziesmu, kad viņš cenšas pierādīt savu nevainību.

— Ja tu vēlies skart tikai nacionālo jautājumu … Var­būt tas ir aplam — visu atbildību uzlikt tikai sejai…

— Bet man ir šāds jautājums: kad mēs sākam fantazēt par citu planētu iedzīvotājiem, kāpēc mēs vispirms cenša­mies iztēloties viņu ārējo izskatu?

— Sī saruna mūs aizvedīs tālu… — Un, saspaidī­dams pelnu traukā cigareti, no kuras bija ievilcis tikai trīs dūmus, viņš piebilda: — Lai izbeigtu šo sarunu, iz­skaidrosim to kaut vai ar ziņkāri.

Es sāpīgi skaudri sajutu, ka sarunu biedra tonis pēkšņi pārvērties, un mana viltotā seja novēlās no tās vietas, kur tai vajadzēja atrasties, kā nokrīt šķīvis, ko žonglieris vairs negriež.

— Pag, palūkojies uz šo gleznu! — Es atkal nekā ne­biju mācījies. Un rādīju ar pirkstu uz diezgan patīkamu renesanses laikmeta portreta reprodukciju: — Ko tu par to saki?

— Šķiet, ka tu grasies man vai kost, ja atbildēšu ne­apdomāti. Visumā diezgan muļķīga seja.

— Jā, tā jau laikam ir. Un nimbs virs galvas? Tas taču ari pauž noteiktu ideju. Melu un viltus ideju. Un šīs idejas dēļ seja iestigusi melos …

Mana sarunu biedra sejā pavīdēja viegls smaids. Smalks, visu saprotošs smaids, kurā nebija vairs ne jaus­mas no apjukuma.

— Es gan esmu nekam nederīgs cilvēks. Lai cik cēlus vārdus tu sacītu — es nesapratīšu, kamēr pats netikšu par visu skaidrībā. Varbūt mēs neatrodam kopēju valodu? Es nodarbojos ar izrakteņiem, bet, ja runa ir par māk­slu, — tad esmu modernists.

Nav jēgas gausties. Labāk būs cik iespējams ātrāk pie­rast pie tā, ko dzirdēju no biedra. Gaidīt daudz lielākus rezultātus nozīmēja tikai kārdināt pašam sevi. Nemaz jau nerunājot par visu pārējo, es biju guvis vajadzīgo infor­māciju, un pārvarēt pazemojumu, taisnību sakot, arī bija mans mērķis, ietilpa iecerētajā plānā.

Taču līdz sirds dziļumiem es sāku nīst paleontoloģiju, kad sapratu: tas, ko es noturēju par ieguvumu un atstiepu mājās, īstenībā ir neēdama ēsma. Nē, tā bija līdzīga īstai barībai, bet diemžēl neviens nezināja, kā to sagatavot, — ēstgriba iekairināta, bet ēst nav iespējams.

Atzinums, ka, atjaunojot izskatu pēc viena un tā paša skeleta, radušās daudzās atšķirības ir likumsakarīgas, bija vēl viens solis ceļā uz iespējamību radīt masku. Tātad ne­atkarīgi no pamata var izvēlēties jebkuru seju pēc sava ieskata? Ir patīkami izvēlēties pēc savas gaumes, taču tik un tā jāizvēlas. Jāizvētī cauri sietam neskaitāmās iespējas un jānolemj, kāda būs šī vienīgā tava seja. Kā jārīkojas, liekot uz svariem sejas?

Es nedzīros piešķirt sejai sevišķu, izcilu nozīmi, un tā­pēc, manuprāt, vienalga — kāda seja… Bet, kad seju darina speciāli, nevienam negribēsies, lai tā būtu uztūkuši kā sirds slimniekam. Un, protams, par modeli neder kino­aktieris.

Ideālu seju — pat vēlēties tādu ir muļķīgi. Vispār tāda arī neeksistē. Bet, tā kā man vajadzēja izvēlēties, tad bija nepieciešams kāds etalons. Ja man būtu pat visnepiemēro­tākais etalons, kas varbūt nostādītu mani grūtā stāvoklī, tik un tā tas jau kaut kas būtu … Ne subjektīvi, ne objek­tīvi nav iespējams iedomāties šādu etalonu… Bet galu galā pēc pusgada ilgas maldīšanās es beidzot atradu at­risinājumu.

Piezīmes uz malām. Būtu aplam uzvelt visu no­teikta etalona trūkumam. Drīzāk gan vajadzēja ņemt vērā manu iekšējo dziņu atteikties vispār no jebkura etalona. Izraudzīties etalonu neizbēgami nozīmē at­dot sevi otra varā. Bet cilvēkam tajā pašā laikā ir arī pretēja vēlēšanās — atšķirties no citiem. Šīm divām problēmām jāatrodas tādās attiecībās:

A — svešas gribas rādītājs, B — rāda pretošanos svešai gribai, n — vecums, f — piemērojamības pa­kāpe. (Tās pazemināšanās nozīmē, ka nostiprinās cilvēka pašapziņa un tajā pašā laikā pieaug viņa sliecība uz konservatīvismu. Parasti tā ir apgriezti proporcionāla vecumam, bet vērojamas lielas indivi­duālas novirzes, kuru līkne veidojas atkarībā no dzi­muma, rakstura, profesijas utt.)

Pat ņemot vērā vecumu, manas piemērojamības pakāpe stipri pazeminājās, un es jau izjutu spēcīgu pretestību pašai sejas maiņas idejai. Jāatzīst, ka šajā gadījumā pilnīgi piemērots tā paša paleontologa vie­doklis, kad viņš izteicās, ka pārmērīgi izkrāsojušās sievietes esot histēriķes. Saskaņā ar psihoanalīzi his­tērija ir viens no veidiem, kā cilvēks kļūst bērnišķīgs.

Protams, visu šo laiku es nesēdēju rokas klēpī sali­cis… Eksperimenti ar materiālu gluda epitēlija izveido­šanai. Pietika tajos iedziļināties, un tie kļuva par lielisku ieganstu, lai attālinātu manu konfrontāciju ar problēmu. Vispirms sakrājās veselām kaudzēm tehniskā darba.

Gludais epitēlijs prasīja daudz vairāk laika, nekā es biju paredzējis. Arī kvantitatīvā ziņā tas ieņem izcilu vietu ādā, turklāt tas nosaka, vai izdosies vai neizdosies panākt kustīgas ādas sajūtu. Izmantodams laboratorijas kolēģu smalkjūtību, es, neņemot neko vērā, sāku izlietot ierīces un materiālus, un tomēr eksperimentiem bija nepieciešami savi trīs mēneši. Tajā laikā mani ne sevišķi uztrauca maz­liet komiska pretruna: es realizēju maskas radīšanas plānu, neizlēmis, kāda būs seja. Bet nevar bezgalīgi slēp­ties no lietus zem svešas pajumtes. Kad šis periods beig­sies un darbs veiksies samērā ātri, es atradīšos strupceļā.