KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA
Здесь есть возможность читать онлайн «KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Год выпуска: 1970, Издательство: Izdevniecība «Liesma*, Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:SVEŠĀ SEJA
- Автор:
- Издательство:Izdevniecība «Liesma*
- Жанр:
- Год:1970
- Город:Rīgā
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:5 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 100
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
SVEŠĀ SEJA: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «SVEŠĀ SEJA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
KOBO ABE
Tulkojusi L. Rūmniece
SVEŠĀ SEJA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «SVEŠĀ SEJA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
— Tu pats maldies. Nevajag man piedēvēt tādas domas, kuru man nav.
— Ja es maldos, tad ir brīnišķīgi. Bet, acīm redzot, tu nevilšus spried par cilvēkiem pēc sejas. Tiesa? Pilnīgi dabiski, ka tu manas rūpes ņēmi tik ļoti pie sirds. Bet, ja pamatīgi pārdomā, nepavisam nepietiek ar personas apliecību, lai apliecinātu cilvēka esamību. Pēc tā, kas notika ar mani, man bija daudz kas jāpārdomā. Vai mēs neesam pārāk pieķērušies šīm personas apliecībām? Tāpēc jau arī visu laiku rodas kropļi, kas nodarbojas ar viltojumiem un imitāciju.
— Pilnīgi piekrītu… Viltojumi neko nelīdz, nepavisam … Stāsta, ka starp pārmērīgi izkrāsotām sievietēm esot daudz histēriķu …
— Bet, no otras puses, vai var iztēloties cilvēka seju, ja tā ir gluda ola — bez acīm, bez deguna, bez mutes?…
— Jā, tad nevienu nevarēs atšķirt.
— Zagli no policista… Noziedznieku no cietušā…
— Jā, un savu sievu no sava tuvākā sievas… — Gluži kā ķerdamies pie glābšanas riņķa, viņš aizsmēķēja un klusu iesmējās. — Tas būtu jauki. Jauki gan, bet rodas dažs labs jautājums. Starp citu, vai dzīve no tā kļūs ērtāka vai, gluži otrādi, neērta?…
Es iesmējos kopā ar viņu un nolēmu, ka ar to saruna jābeidz. Bet mani pēkšņi sagrāba virpulis, kura centrs bija seja, un te nu bremzes izrādījās bezspēcīgas. Kamēr centrbēdzes spēks neizrāva no manām rokām virvi, es, gluži labi apzinādamies briesmas, griezos tik un griezos. Un nekā nespēju padarīt.
— Ne viens, ne otrs. Uz šādu jautājumu pat loģiski nav iedomājama viena atbilde. Tiklīdz zudīs pretrunas, arī salīdzināšana kļūs neiespējama.
— Ja zūd pretrunas, tas nozīmē degradāciju.
— Kā, vai tev tās ļoti nepieciešamas? Vai gan var apgalvot, ka, piemēram, atšķirīgas ādas krāsas devušas vēsturei jebkādu labumu? Es absolūti neatzīstu šādu pretrunu nozīmi.
— Ehē, kā redzu, tu esi sācis apspriest nacionālo jautājumu. Taču izskaidro to pārāk plaši.
— Ja tas būtu iespējams, es to paplašinātu vēl vairāk, attiecinātu uz katru atsevišķu personu, kas eksistē šajā pasaulē… Tikai, ja ir, lūk, šāds ģīmis, tad, jo vairāk runāšu, jo vairāk tas atgādinās noziedznieka monotono dziesmu, kad viņš cenšas pierādīt savu nevainību.
— Ja tu vēlies skart tikai nacionālo jautājumu … Varbūt tas ir aplam — visu atbildību uzlikt tikai sejai…
— Bet man ir šāds jautājums: kad mēs sākam fantazēt par citu planētu iedzīvotājiem, kāpēc mēs vispirms cenšamies iztēloties viņu ārējo izskatu?
— Sī saruna mūs aizvedīs tālu… — Un, saspaidīdams pelnu traukā cigareti, no kuras bija ievilcis tikai trīs dūmus, viņš piebilda: — Lai izbeigtu šo sarunu, izskaidrosim to kaut vai ar ziņkāri.
Es sāpīgi skaudri sajutu, ka sarunu biedra tonis pēkšņi pārvērties, un mana viltotā seja novēlās no tās vietas, kur tai vajadzēja atrasties, kā nokrīt šķīvis, ko žonglieris vairs negriež.
— Pag, palūkojies uz šo gleznu! — Es atkal nekā nebiju mācījies. Un rādīju ar pirkstu uz diezgan patīkamu renesanses laikmeta portreta reprodukciju: — Ko tu par to saki?
— Šķiet, ka tu grasies man vai kost, ja atbildēšu neapdomāti. Visumā diezgan muļķīga seja.
— Jā, tā jau laikam ir. Un nimbs virs galvas? Tas taču ari pauž noteiktu ideju. Melu un viltus ideju. Un šīs idejas dēļ seja iestigusi melos …
Mana sarunu biedra sejā pavīdēja viegls smaids. Smalks, visu saprotošs smaids, kurā nebija vairs ne jausmas no apjukuma.
— Es gan esmu nekam nederīgs cilvēks. Lai cik cēlus vārdus tu sacītu — es nesapratīšu, kamēr pats netikšu par visu skaidrībā. Varbūt mēs neatrodam kopēju valodu? Es nodarbojos ar izrakteņiem, bet, ja runa ir par mākslu, — tad esmu modernists.
Nav jēgas gausties. Labāk būs cik iespējams ātrāk pierast pie tā, ko dzirdēju no biedra. Gaidīt daudz lielākus rezultātus nozīmēja tikai kārdināt pašam sevi. Nemaz jau nerunājot par visu pārējo, es biju guvis vajadzīgo informāciju, un pārvarēt pazemojumu, taisnību sakot, arī bija mans mērķis, ietilpa iecerētajā plānā.
Taču līdz sirds dziļumiem es sāku nīst paleontoloģiju, kad sapratu: tas, ko es noturēju par ieguvumu un atstiepu mājās, īstenībā ir neēdama ēsma. Nē, tā bija līdzīga īstai barībai, bet diemžēl neviens nezināja, kā to sagatavot, — ēstgriba iekairināta, bet ēst nav iespējams.
Atzinums, ka, atjaunojot izskatu pēc viena un tā paša skeleta, radušās daudzās atšķirības ir likumsakarīgas, bija vēl viens solis ceļā uz iespējamību radīt masku. Tātad neatkarīgi no pamata var izvēlēties jebkuru seju pēc sava ieskata? Ir patīkami izvēlēties pēc savas gaumes, taču tik un tā jāizvēlas. Jāizvētī cauri sietam neskaitāmās iespējas un jānolemj, kāda būs šī vienīgā tava seja. Kā jārīkojas, liekot uz svariem sejas?
Es nedzīros piešķirt sejai sevišķu, izcilu nozīmi, un tāpēc, manuprāt, vienalga — kāda seja… Bet, kad seju darina speciāli, nevienam negribēsies, lai tā būtu uztūkuši kā sirds slimniekam. Un, protams, par modeli neder kinoaktieris.
Ideālu seju — pat vēlēties tādu ir muļķīgi. Vispār tāda arī neeksistē. Bet, tā kā man vajadzēja izvēlēties, tad bija nepieciešams kāds etalons. Ja man būtu pat visnepiemērotākais etalons, kas varbūt nostādītu mani grūtā stāvoklī, tik un tā tas jau kaut kas būtu … Ne subjektīvi, ne objektīvi nav iespējams iedomāties šādu etalonu… Bet galu galā pēc pusgada ilgas maldīšanās es beidzot atradu atrisinājumu.
Piezīmes uz malām. Būtu aplam uzvelt visu noteikta etalona trūkumam. Drīzāk gan vajadzēja ņemt vērā manu iekšējo dziņu atteikties vispār no jebkura etalona. Izraudzīties etalonu neizbēgami nozīmē atdot sevi otra varā. Bet cilvēkam tajā pašā laikā ir arī pretēja vēlēšanās — atšķirties no citiem. Šīm divām problēmām jāatrodas tādās attiecībās:
A — svešas gribas rādītājs, B — rāda pretošanos svešai gribai, n — vecums, f — piemērojamības pakāpe. (Tās pazemināšanās nozīmē, ka nostiprinās cilvēka pašapziņa un tajā pašā laikā pieaug viņa sliecība uz konservatīvismu. Parasti tā ir apgriezti proporcionāla vecumam, bet vērojamas lielas individuālas novirzes, kuru līkne veidojas atkarībā no dzimuma, rakstura, profesijas utt.)
Pat ņemot vērā vecumu, manas piemērojamības pakāpe stipri pazeminājās, un es jau izjutu spēcīgu pretestību pašai sejas maiņas idejai. Jāatzīst, ka šajā gadījumā pilnīgi piemērots tā paša paleontologa viedoklis, kad viņš izteicās, ka pārmērīgi izkrāsojušās sievietes esot histēriķes. Saskaņā ar psihoanalīzi histērija ir viens no veidiem, kā cilvēks kļūst bērnišķīgs.
Protams, visu šo laiku es nesēdēju rokas klēpī salicis… Eksperimenti ar materiālu gluda epitēlija izveidošanai. Pietika tajos iedziļināties, un tie kļuva par lielisku ieganstu, lai attālinātu manu konfrontāciju ar problēmu. Vispirms sakrājās veselām kaudzēm tehniskā darba.
Gludais epitēlijs prasīja daudz vairāk laika, nekā es biju paredzējis. Arī kvantitatīvā ziņā tas ieņem izcilu vietu ādā, turklāt tas nosaka, vai izdosies vai neizdosies panākt kustīgas ādas sajūtu. Izmantodams laboratorijas kolēģu smalkjūtību, es, neņemot neko vērā, sāku izlietot ierīces un materiālus, un tomēr eksperimentiem bija nepieciešami savi trīs mēneši. Tajā laikā mani ne sevišķi uztrauca mazliet komiska pretruna: es realizēju maskas radīšanas plānu, neizlēmis, kāda būs seja. Bet nevar bezgalīgi slēpties no lietus zem svešas pajumtes. Kad šis periods beigsies un darbs veiksies samērā ātri, es atradīšos strupceļā.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «SVEŠĀ SEJA»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «SVEŠĀ SEJA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «SVEŠĀ SEJA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.