KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Здесь есть возможность читать онлайн «KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Год выпуска: 1970, Издательство: Izdevniecība «Liesma*, Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

SVEŠĀ SEJA: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «SVEŠĀ SEJA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

SVEŠĀ SEJA
KOBO ABE
Tulkojusi L. Rūmniece

SVEŠĀ SEJA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «SVEŠĀ SEJA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Epidermas keratīna kārtai lieliski noderēs organiskie sveķi — to es atklāju tūlīt. Ādas iekšējām kārtām, acīm redzot, pilnīgi varēs izmantot to pašu materiālu, ko epi- tēlijam, vienīgi saputojot to. Tauku kārta noteikti atbildīs savām prasībām, ja tam pašam materiālam pievienos krama šķīdumu un, ieslēdzot apvalkā, padarīs to gaisu ne­caurlaidīgu. Beidzot līdz jaunā gada otrajai nedēļai visa nepieciešamā materiāla sagatavošana bija pabeigta.

Ilgāk vairs nevarēja kavēties. Ja neizlemšu, kādai jā­būt sejai, nebūs iespējams ne soli virzīties tālāk. Bet, lai prātoju cik prātodams, man galvā nekārtīgi bija samests milzums dažādu seju gluži kā muzeja noliktavā. Tomēr, atkāpjoties no problēmas, nav iespējams to atrisināt. Ne­bija citas metodes kā vīrišķīgi apskatīt seju pēc sejas, un es sadabūju muzeja fondu katalogu. Jau pirmajā lappusē bija ievietots negaidīti laipns norādījums — «Sistematizā­cijas noteikumi», un es, valdīdams satraukumu, izlasīju:

1. Sejas vērtējuma kritēriji ir maksimāli objektīvi. Ne­kādā gadījumā nevajag pieļaut tādu kļūdu: pakļaujoties personiskam iespaidam, iegādāties oriģināla kopiju.

2. Sejai nav vērtējuma kritēriju. Tā var vienīgi sagā­dāt patiku vai nepatiku. Atlases kritērijs jāizveido, piln­veidojot gaumi.

Tā jau biju gaidījis. Apgalvo, ka melnais vienlaikus ir balts. Ar ko tāds padoms ir labāks par nekādu padomu? Kad es salīdzināju šos divus noteikumus, šķita, ka abi ir vienādi taisnīgi, un tāpēc stāvoklis sarežģījās vēl vairāk. Galu galā man kļuva gluži neomulīgi, iedomājoties, cik daudz visdažādāko seju eksistē pasaulē. Un es līdz šim laikam nemitos lauzīt gāTvu, kāpēc reizi par visām reizēm neatteicos no sava plāna.

No jauna par portretu glezniecību. Paleontologs varbūt apveltīs mani ar sāju smaidu, bet es nevaru nepieskarties tam. Manuprāt, portreta idejā, nerunājot par tā mākslinie­cisko pusi, ir filozofija, par kuru ir vērts padomāt.

Piemēram, lai portrets atveidotu universālu tēlu, izejas punktam jābūt cilvēku sejas izteiksmes universālumam. Tātad nepieciešams, lai cilvēku vairākums būtu pārlieci­nāts par to, ka vienāda izteiksme noteikti ietver sevī vie­nādu tēlu. Šādu pārliecību, bez šaubām, atbalsta pieredze, izpratne, ka seja un dvēsele atrodas pilnīgi noteiktā sav­starpējā sakarā. Zināms, nav nekādas garantijas, ka pie­redze vienmēr ir patiesība. Bet vienlīdz nevar arī apgal­vot, ka pieredze parasti ir melu ņudzeklis. Un vai nebūtu pareizāks šāds uzskats: jo neatlaidīgāk netīras rokas tie- kušās pēc šīs pieredzes, jo lielāku patiesības procentu tā parasti satur. Vispār šādā nozīmē apgalvojums, ka eksistē objektīvs vērtību kritērijs, liksies neapstrīdams.

No otras puses, nevar ignorēt arī to faktu, ka tā pati portretu glezniecība gadsimtu gaitā mainījusi savu rak­sturu: degpunkts no klasiskās sejas un dvēseles harmoni­jas pārvietots uz individuālo izteiksmi, kurai tikpat kā trūkst šīs harmonijas, un nu tā pavisam izjaukta astoņ­stūrainajās Pikaso sejās vai Kleja «Viltus sejā».

Bet kam tad lai tic? Ja man vaicātu, kāda ir mana per­soniskā vēlēšanās, es, protams, izraudzītos pēdējo viedokli. Manuprāt, būtu pārāk naivi izstrādāt sejai kādus objektī­vus kritērijus — tā taču nav suņu izstādē. Pat bērnībā man ideāla personība, par kādu es vēlējos kļūt, asociējās ar noteiktu seju.

Piezīme uz malām. Augsta pretošanās spēja, pateicoties augstai piemērojamības pakāpei.

Dabiski, manā iztēlē caur miglainu lēcu iezīmējās ro­mantisks, neparasts veidols. Bet es nevarēju mūžīgi dzīvot svētlaimīgā sapnī. Skaidra nauda dārgāka par jebkuru vekseli. Neatlika nekas cits kā maksāt tikai par to, ko es varēju apmaksāt ar seju, kura man īstenībā piederēja. Varbūt vīrieši vairās no kosmētikas, pretodamies tieksmei nebūt atbildīgiem par savu seju. (Protams, sievietes… Sieviešu kosmētika… Ja padomā dziļāk, vai viņas neķe­ras pie tās tāpēc, ka skaidra nauda viņām jau beidzas?…)

Tātad es nebiju pieņēmis nekādu lēmumu… Izjutu tādu kā vājumu — gluži kā pirms saaukstēšanās … Bet visas manas grūtības bija saistītas tikai ar ārējo izskatu, un tāpēc es vienatne joprojām noņēmos ar tehniskām pro­blēmām, kas saistītas ar citām maskas daļām.

Vajadzēja padomāt arī par maskas iekšpuses veido­šanu. Lai gan es teicu, ka man bija ļautas visas iespējas, es tomēr negribēju laboratorijā pārāk plaši risināt savu darbu un nolēmu visu nepieciešamo iekārtu pārvest mājās un uzstādīt to kabinetā. (Bet tu laikam nodomāji, ka cī­tība, ar kādu es strādāju, ir kompensācija par rētām sejā, un apraudājusies mēģināji man palīdzēt. Protams, tā bija kompensācija, taču tā nebija tā centība, par kādu tu do­māji. Es aiztaisīju kabineta durvis, vēlāk aizslēdzu tās ar atslēgu, atraidot pat tavu labsirdību, kad tu grasījies man atnest vakariņas.)

Aiz slēgtām durvīm biju ieracies šajā darbā.

Vispirms es sagatavoju tik lielu bļodu, lai tajā varētu pilnīgi ielikt visu seju, ielēju alginskābā kālija, ģipša, nāt­rija fosfāta un silīcija šķīdumu un, atslābinājis mīmikas muskulatūru, lēni iegremdēju tur seju. Šķīdums sastingst trīs līdz piecu minūšu laikā. Tik ilgi es nespēju neelpot un tāpēc ieņēmu mutē tievu gumijas caurulīti, un tās galu pārliku pār bļodas malu. Iedomājies, ka tev vairākas mi­nūtes nekustīgi, ar sastingušu sejas izteiksmi jāsēž foto­aparāta priekšā. Tas ir neizsakāmi grūti. Pēc vairākām neveiksmēm — te niezēja deguns, te raustījās acs — ce­turtajā dienā es beidzot panācu apmierinošu rezultātu.

Tagad vajadzēja iegūto formu vakuumā pārklāt ar ni- ķeli. Mājās to nebija iespējams izdarīt; es slepus aiznesu to uz laboratoriju un, slēpdamies no ziņkārām acīm, veicu visu nepieciešamo darbu.

Beidzot palika pēdējā apstrāde. Tajā naktī, pārliecinā­jies, ka tu esi aizgājusi gulēt, es uzliku uz pārvietojamās gāzes plītiņas dzelzs katlu ar svina un antimona kausē­jumu. Izkausētā antimona krāsa atgādināja kakao, kuram pieliets pārāk daudz piena. Kad es uzmanīgi sāku liet šķī­dumu ar niķeli klātajā alginskābā kalcija formā, lēni uz­peldēja balti tvaika burbulīši. No caurumiņa, ko atstājusi gumijas caurulīte, caur kuru biju elpojis, un pēc tam vis­apkārt gar formas malām sāka spēji plūst zilgani, caur­spīdīgi dūmi. Acīm redzot, sadega alginskābe. Radās pre­tīga smaka, un es atvēru logu. Saltais janvāra vējš kā ar nagiem sāka knaibīt nāsis. Apgāzis formu apkārt, es at­brīvoju sacietējušo antimona atveidojumu un atdzesēju vēl kūpošo pamatni, iegremdējot to bļodā ar ūdeni. No galda uz manu asiņaini sarkano tārpu mājokli raudzījās tārpu ņudzeklis, kas blāvi vizuļoja sudrabā.

Tomēr negribējās nemaz ticēt, ka tā ir mana seja. Cita … Pavisam cita … Es nespēju iedomāties, ka tie ir tie paši tārpi, kuri ar spoguļa palīdzību man pazīstami līdz riebumam… Protams, šis sejas atveidojums anti- monā un mans atspulgs spogulī — tajos kreisā un labā puse mainījušās vietām, un varbūt tāpēc starp tiem jū­tama noteikta starpība. Tomēr tādu pašu starpību, cik vien tīk, var novērot ar fotogrāfijas palīdzību, un tas nemaz nav tik svarīgi.

Pēc tam droši vien bija krāsas problēma? Franču ārsta Anri Blana grāmatā «Seja», ko es atradu bibliotēkā, bija teikts, ka starp sejas krāsu un tās izteiksmi pastāv daudz ciešāka sakarība, nekā to var iedomāties. Piemēram, ģipša pēcnāves masku, piešķirot tai tādu vai citādu krāsu, var pārvērst gan par vīrieša, gan par sievietes masku. Par to liecina arī šāds piemērs: pietiek izdarīt par sievieti pār­ģērbta vīrieša melnbaltu fotouzņēmumu, un maskarāde tū­līt būs atminēta. Tātad galvenais patiešām ir krāsa. Tikko manāmi pabiezinājumi antimona maskā — ja uz tiem ne­krīt gaisma, tos nemaz nevar ievērot… Pavisam niecīgi nelīdzenumi — droši vien tie nemaz nav visu ar masku saistīto uztraukumu vērti… Kādu mirkli pat domāju, vai tik es netrūkstos no rēga, vai necīnos ar ienaidnieku, ko radījusi mana fantāzija. Bet var būt, ka, nokrāsojot asi­ņaini sarkanā gaļas krāsā šos metāla tārpu savijumus, tie acumirklī atklātu savu kroplību. Var jau būt arī tā. Cik žēl, ka cilvēks nav darināts no metāla.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «SVEŠĀ SEJA»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «SVEŠĀ SEJA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «SVEŠĀ SEJA»

Обсуждение, отзывы о книге «SVEŠĀ SEJA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x