KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

… Bet pietika man atcerēties tārpu izēstās, sačokurotās savas sejas atliekas, lai es atraidītu jebkuru sejas nozīmi, un tas beidzās ar to, ka mani sāka kratīt drebuļi kā suni, kas izmircis līdz ādai. Kas gan tas ir — psiholoģija, in­dividuālie vaibsti? Vai tad, kad es strādāju institūtā, tā­dām lietām bija jel kāda nozīme? Lai kādi būtu cilvēka individuālie vaibsti, viens plus viens allaž ir divi. Ir pavi­sam īpaši gadījumi, kad cilvēka kritērijs ir seja, — pie­mēram, aktierim, diplomātam, viesnīcas vai restorāna darbiniekam, personiskajam sekretāram, blēdim. Bet, ja viņš nepieder ne pie vienas no šīm profesijām, vai tad in­dividuālajiem vaibstiem ir lielāka nozīme nekā koka lapu zīmējumam?

Tad es uzspļāvu visam un nolēmu mest gaisā monētu. Bet, lai arī cik reižu es metu, ērglis un raksts iznāca līdzīgi.

Par laimi vai par nelaimi, atlika vēl viens darbs, ko vajadzēja izdarīt, neizlemjot par sejas tipu. Šāds darbs: atrast sejas virsmu, ko varēs izlietot maskas pabeigšanai. Man neatlika nekas cits kā nopirkt seju no sveša cilvēka, ko es nekad vairs neredzēšu. Bet šī pasākuma raksturs bija tāds, ka psiholoģiski to bija ļoti grūti veikt, un, ja es neatrastos bezcerīgā stāvoklī, tad, bez šaubām, nespētu piespiest sevi pie tā ķerties. Šajā ziņā patlaban bija ār­kārtīgi piemērots moments.

Protams, es ļoti labi zināju, ka tajā mirklī, kad pa­beigšu šo darbu, man neizbēgami tiks iesniegts ultimāts, bet, kā mēdz teikt, uz indi iedarbojas ar indi, — viena inde iznīcina otru, — un tad uz kādu laiku es varēju iegūt mieru. Bija pienācis marts, un jau pirmajā svētdienā es ieliku čemodānā neparastus instrumentus un nolēmu no paša rīta beidzot braukt ar elektrisko vilcienu uz pilsētu.

Elektriskie vilcieni, kas brauca ārā no pilsētas, bija pārpildīti* turpretī tie, kas devās uz centru, pagaidām bija samērā tukši. Un tomēr man bija tīrās mokas pēc tik dau­dziem mēnešiem atkai atrasties pūlī. Man vajadzētu būt sagatavotam uz visu, bet es tomēr stāvēju pie durvīm, vērdamies laukā, nespēdams piespiest sevi atskatīties un palūkoties, kas notiek vagonā, un šaprazdams, cik es iz­skatos komisks^ ieslēpies līdz ausīm paceltā mēteļa ap­kaklē, kaut gan sakurināts bija tā, ka trūka elpas, — ne­spēdams ne pakustēties kā kukainis, kas izliekas beigts. Kā gan es spēšu uzrunāt nepazīstamu cilvēku? Katru reizi, kad vagons apstājās, es, ieķēries durvju rokturī, burtiski, biju spiests cīnīties ar gļēvulīgu tieksmi atgriezties mājās.

Galu galā — no kā man jābaidās? Neviens mani ne par ko neapvaino. Tik un tā es sarāvos aiz kauna, itin kā būtu izdarījis noziegumu. Ja sejas izteiksme tik neaizstā­jama personības noteikšanai, vai tad var apgalvot, ka nav iespējams konstatēt cilvēka personību, tikai dzirdot viņa balsi pa telefonu? Vai var sacīt, ka tumsā visi cilvēki baidās, tur cits citu aizdomās, naidojas savā starpā? Blē­ņas. Galu galā tādai lietai kā seja ir acis, mute, deguns, ausis; un, ja tie funkcionē normāli, — tas ir vairāk nekā pietiekami! Seja kalpo nevis tam, lai demonstrētu to ci­tiem, bet tikai pašam sev! (Nav vērts ņemt stipri pie sirds … Tā attaisnojās mans otrais «es», kaut arī tas bija nepatīkami… Man tikai bija neērti bez vajadzības sa­mulsināt svešus cilvēkus, speciāli parādot viņiem seju, ku­rai trūkst izteiksmes …) Bet, atklāti runājot, vai tas bija galvenais iemesls? Tumšās acenes, kas bija izgatavotas pēc speciāla pasūtījuma, bija tumšākas par parastajām, un varēja pilnīgi neraizēties, ka cits sajutīs, ka viņam pie­vērsts mans skatiens. Un tomēr …

Vilciens pagriezās, un tā vagona puse, kur es stāvēju, pavērsās pret rietumiem, durvju stiklā atspoguļojās ģi­mene ar bērnu man aizmugurē. Gadus piecus vecs zēns, kas sēdēja starp jauniem vecākiem, kuri dedzīgi kaut ko apsprieda, rādīdami ar pirkstiem uz vagonā piestiprināto reklāmu (vēlāk redzēju, ka tajā reklamēta vannu pārdo­šana uz nomaksu), acis plaši ieplētis, neatlaidīgi raudzī­jās uz mani no tumšzilās matroža cepurītes apakšas. Viņa acīs jautās izbrīns, satraukums, bailes, nojausma, neti­cība, svārstīšanās, valdzinājums un, beidzot, visas ziņkā­res nianses. Viņš bija gluži kā transā. Man sāka zust paš­savaldīšanās. Vecāki arī labi — klusē un pat negrasas viņu norāt. Es asi pavērsu pret bērnu seju, un viņš, kā jau es biju sagaidījis, izbīlī piekļāvās mātei, bet tā, atgrū­dusi viņu ar elkoni, sāka bart.

… Bet ja nu es klusēdams nostātos šo vecāku un bērna priekšā, nicīgi vērodams viņu samulsumu, noņemtu bril­les, nomestu pārsēju un sāktu attīt saites? Samulsums pārvērstos apjukumā, pēc tam sirsnīgā lūgumā. Bet es, nepievērsdams viņiem uzmanību, tītu vien vaļā. Lai pa­vairotu efektu, pēdējās kārtas es norautu vienā rāvienā. Paņemtu aiz saites augšmalas un rautu uz leju. Bet seja, ko viņi ieraudzīs, būs pavisam citāda nekā mana agrākā seja. Nē, tā atšķirsies ne vien no manas sejas — tā at­šķirsies vispār no cilvēka sejas. Līķa bāla, kā vasks, caur kuru spīd cauri bronza vai zelts. Bet viņi nespēs noskaid­rot sīkāk. Viņi nepagūs nemaz aptvert, kas ir viņu priekšā — dievs vai velns, kad visi trīs pārvērtīsies akme­ņos, svina bluķos, bet varbūt vienkārši kukaiņos. Viņiem sekos arī pārējie pasažieri, kas tur būs klāt…

Negaidīts troksnis vagonā lika man atjēgties. Vilciens tuvojās manai stacijai. Es izlēcu uz perona, it kā man dzītos kāds pakaļ. Mani pārņēma nomācošs nogurums. Perona galā atradās soliņš. Tiklīdz es uz tā apsēdos, tas viss bija manā rīcībā: vai nu no manis izvairījās, vai arī katrs vēlējās labāk sēdēt viens pats. Domīgi raudzīda­mies uz ņudzošo pasažieru plūsmu, es jutu, ka nupat, nu­pat sākšu raudāt aiz izmisuma, kas iesvēla manī.

Acīm redzot, es biju iztēlojies stāvokli pārāk rožaini. Vai šajā cietsirdīgajā un kaprīzajā pūlī atradīsies kāds līdzjūtīgs cilvēks, kas būs ar mieru pārdot man savu seju? Diezin. Pat ja es arī izraudzīšos kādu cilvēku un paaici­nāšu viņu, viss šis pūlis uz perona nikni blenzīs manī. Milzīgais pulkstenis zem perona jumta … Kopējais laiks visiem cilvēkiem… Kas gan īstenībā ir to cilvēku vien­aldzība, kuriem ir seja? Vai tiešām tik izšķiroša nozīme ir tam, ka cilvēkam ir seja? Vai var teikt, ka būt redza­mam — tā ir cena, ko tu maksā par tiesībām redzēt? … Nē, visļaunākais ir tas, ka mans liktenis ir pārāk nepa­rasts, pārāk individuāls. Atšķirībā no bada, mīlas bez pretmīlas, bezdarba, slimības, bankrota, dabas katastro­fas, atmaskota nozieguma manas bēdas nebija tādas, kas atļautu dalīties tajās ar citiem. Mana nelaime mūžam pa­liks tikai manējā, un ne ar vienu nespēšu tajā dalīties.

Tāpēc jebkurš var bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetu­miem ignorēt mani. Un man nav atjauts pat protestēt.

… Vai tik toreiz es nesāku pārvērsties par briesmoni? Un vai tā nebija briesmoņa sirds, kas, aizķerdamās ar asiem nagiem, pārklādama miesu saltiem drebuļiem, it kā strādātu elektriskais zāģis, trausās augšā pa manu mu­gurkaulu? Bez šaubām. Tieši toreiz es sāku pārvērsties par briesmoni. Šķiet, ka Karleils ir sacījis: sutana veido garīdznieku, formas tērps veido kareivi. Varbūt briesmoņa seja rada briesmoņa sirdi. Briesmoņa seja nolemj vientu-. lībai, bet šī vientulība rada briesmoņa sirdi. Un pietiks manas ledainās vientulības temperatūrai mazliet pazemi­nāties, lai visas saites, kas saista mani ar sabiedrību* krakšķēdamas satrūktu, un es pārvērtīšos par briesmoni, kuram ārējais izskats ir vienaldzīgs. Ja man lemts pār­vērsties par briesmoni, tad kāda veida briesmonis es kļūšu, ko es nodarīšu? To es neuzzināšu, kamēr nekļūšu tāds. Pat doma par to bija tik briesmīga, ka gribējās kaukt. . .