KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Tomēr ne jau visas sieviešu maskas bija tādas kā šī. Gadsimtu gaitā tās pārvērtās parastās, neko neizteicošās sejās, kas līdzīgas notīrītai melonei. Varbūt tāpēc, ka ap­lam bija izprasts pirmo masku veidotāju nolūks un visa uzmanība tika veltīta pašam maskas radīšanas procesam, pamata kauli nebija ievēroti un izcelts tikai izteiksmes trūkums.

Negaidot es sadūros ar briesmīgu hipotēzi. Kāpēc pirmo No masku radītājiem vajadzēja censties pārvarēt izteik­smes robežas un galu galā nonākt līdz galvaskausam? Protams, ne jau tāpēc, lai izdzēstu izteiksmi. Atkāpšanās no ikdienišķās izteiksmes vērojama arī citās maskās. Ja dziļāk papētī principiālo starpību, tad tā laikam slēpjas tur, ka atšķirībā no parastajām maskām, kurās šī atkāp­šanās risināta pozitīvā virzienā, No maskās tā iet nega­tīvā virzienā. Ja gribi piešķirt izteiksmi — var piešķirt, kādu vien vēlies, bet tik un tā tas būs tukšs trauks bez jebkāda satura… Atspulgs spogulī, kas var pārveidoties, kā tik patīk, atkarībā no tā, kas tajā raugās.

Protams, tas nenozīmē, ka mana seja, ko apņēmis tārpu ņudzeklis, jāpārvērš par galvaskausu. Bet vai No masku radīšanas universālajā metodē, kad seja pārvēršas tukšā traukā, netiek saglabāts pamatprincips, ko pauž jebkura seja, jebkura izteiksme, jebkura maska? Nevis seja, ko radi pats, bet seja, ko rada citi… Nevis izteik­sme, ko izvēlies pats, bet izteiksme, ko izvēlas citi… Jā, tā laikam būs pareizi… Briesmonis ir kaut kas radīts, tātad arī cilvēku var dēvēt par radījumu… Bet, tā kā šeit runa ir par vēstuli, ko sauc par izteiksmi, radītājs uzstājas nevis kā nosūtītājs, bet drīzāk kā saņēmējs.

Vai tas neizskaidro visas manas grūtības ar sejas tipa izvēli, visus manus bezgalīgos maldus?… Lai arī cik marku uzlīmētu vēstulei, kurai nav adreses, tā gluži vien­kārši atgriezīsies atpakaļ… Pagaidi, šķiet, ka ir izeja. Ja nu parādītu izziņām izmantojamo noteikto sejas tipu al­bumu un palūgtu, lai izvēlas… Bet kam gan, kam? Vai tad nav skaidrs? Protams, tev!… Bez tevis neviens nevar būt manu vēstuļu saņēmējs!

Sākumā es pieticīgi nospriedu, ka mans atklājums nav nozīmīgs, bet pamazām gaismas viļņi ap mani sāka mai­nīt garumu, mana sirds iesila smaidā, un, lai to neaiz­pūstu, es aizsedzu to ar plaukstām un uzmanīgi devos ārā no zāles, itin kā soļodams lejā no kalniņa.

Jā, tas nepavisam nav mazs atklājums, ja vien to iz­dosies realizēt… Droši vien radīsies ne mazums problēmu procedūras dēļ… Protams, radīsies … Tomēr tādā ceļā varbūt izdosies visu paveikt. Es apņēmīgi devos uz restorānu. Bez kādas svārstīšanās es iejaucos «No masku izstādes» zālei tik atšķirīgā sakaitētajā liela restorāna at­mosfērā; restorāna ēdienu kartes divās lappusēs bija ietverti bez izņēmuma visi apetītes veidi.

Man nepalīdzēja sevišķa drosme. Es neizjutu baiļu. Pavīdējusī cerība darīja mani drīzāk gļēvu. Cenzdamies pēc iespējas ātrāk nodibināt sakarus starp vēstuli un ad­resi, es pārvērtos bērnā, kas skrien cauri tumsai, aizspie­dis ausis.

Un tieši tad manā priekšā, aizšķērsodams ceļu, parā­dījās vīrietis. Nesatraucamais miers, ar kādu viņš lēni ap­lūkoja vitrīnā izliktos ēdienus, — šķita, ka viņš nespēs novērst acu no tiem, — tieši bija nepieciešams cilvēkam, ko es tik neatlaidīgi meklēju. Pārliecinājies, ka vīrieša ve­cums ir īsti piemērots un ka viņa sejā nav rētu, es tūlīt nolēmu — lai tas ir viņš.

Beidzot izšķīries, vīrietis nopirka kasē talonu buljo­nam ar makaroniem, un tūlīt pēc viņa arī es nopirku ta­lonu kafijai un sviestmaizēm. Ar nevainīgu sejas izteik­smi — kaut gan — kāda tur seja, man taču tās nebija — es apsēdos iepretim šim vīrietim pie tā paša galdiņa. Tā kā bija arī citas brīvas vietas, viņš klaji izpauda nepatiku, taču nekā nesacīja. Jauniņa viesu apkalpotāja izknieba caurumiņus mūsu talonos, atnesa ūdeni un aizgāja. Es noņēmu apsēju, iespiedu zobos cigareti un, juzdams, ka šis cilvēks ir samulsis, aplinkus iesāku:

— Piedodiet, es droši vien traucēju…

— Nē, nē, it nemaz.

— Bet rekur bērns tā blenž uz mani, ka pavisam aiz­mirsis savu kāroto saldējumu. Viņš vēl nodomās, ka jūs esat mans draugs.

— Nu, tad pārsēdieties citurl

— Jā, to, protams, var. Bet vispirms es gribētu jums kaut ko jautāt — tieši, bez aplinkiem… Vai nevēlaties saņemt desmittūkstoš jenu? Ja tās jums nav vajadzīgas, es tūdaļ pāriešu uz citu vietu.

Mana sarunu biedra sejā atspoguļojās tik dzīva inte­rese, ka man pat kļuva viņa žēl; nekavēdamies sāku vilkt tīklu.

— Lugums nav sevišķi apgrūtinošs. Nekada riska,

daudz laika neaizņems — un desmittūkstoš jenu ir jūsu. Nu, ka tad ir? Klausīsieties, vai man pārsēsties? …

Vīrietis aplaizīja ar mēles galiņu dzeltenos zobus, viņa apakšējais plakstiņš nervozi raustījās. Pēc Blana klasifi­kācijas, viņam bija mazliet patukla seja ar lejup pārvie­totu centru. Vispār tas bija manis atraidītais cilvēka tips, kas koncentrējies uz savu iekšējo pasauli un antagonis­tisks ārējai pasaulei. Bet man bija svarīga tikai ādas uz­būve, un tāpēc sejas tipam nebija būtiskas nozīmes. At­tiecībās ar šāda tipa cilvēkiem bija nepieciešams, izdarot spiedienu, uzmanīgi sekot, lai neaizvainotu viņu patmīlību.

Postskripts. Visiem spēkiem noraidīdams seju kā mērauklu sev, attiecībās pret citiem es to izmantoju viegli. Vai tāda pieeja pārāk patvaļīga? Jā, patva­ļīga, bet izturēties tāpat pret sevi būtu bijusi pārāk liela izšķērdība. Dzīves atstumtie visbiežāk kļūst par dzēlīgiem kritiķiem.

— Bet tomēr… — It kā likdams saprast, ka mēs va­ram vienoties, pat ja viņš neskatīsies man sejā, vīrietis sēdēja, atmetis roku pār krēsla atzveltni, neveikli trīda- mi-es, un, kā šķiet, uzmanīgi vēroja izeju uz liftu, kas de­vās uz jumtu, kur bērniem izdalīja dāvanas — gaisa ba­loniņus. — Nu labi, apspriedīsim …

— Jūs mani nomierinājāt. Būtu labi, ja mēs aizietu kwr citur. Seit pārāk nelaipnas viesu apkalpotājas. Bet vispirms es gribu norunāt vienu. Es nejautāšu ijums, ar ko jū* nodarbojaties, — nejautājiet arī jūs.

— Galu galā vai ir maz tāda nodarbošanās, par ko būtu vērts jautāt? Turklāt arī, ja es nekā nezināšu, tad v ēlāk man nevajadzēs attaisnoties citu priekšā.

— Kad mēs visu pabeigsim, es gribu, lai jūs aizmirstu visu, it kā mēs nekad nebūtu sastapušies.

— Labi. Spriežot pēc sākuma, mums nebūs tāda sa­runa, lai to gribētos atminēties …

— Nu, nav teikts! Jūs arī patlaban neuzdrīkstaties pa­skatīties man tieši sejā. Vai jau tas vien nepierāda, ka jūs esat ieintriģēts? Jūs drīzāk gribat uzzināt, kas man ir zem apsējiem.

— Blēņas!

— Kas tad? Bailes?

— Nav nekādu baiļu.

— Kāpēc tad jūs tā vairāties no manis?

— Kāpēc? … Vai tad man pēc kārtas jāatbild uz vi­siem jūsu jautājumiem? Tas ari ietilpst desmittūkstoš jenās?

— Ja nevēlaties — neatbildiet. Es zinu visas jūsu at­bildes, pat nenoklausījies tās. Vienkārši es domāju kaut mazliet atbrīvot jūs no smaguma …

— Sakiet jel beidzot — kas man jādara?

Vīrietis ar neapmierinātu izskatu izvilka no svārku ka­batas sagumzītu cigarešu paciņu un, atkāris apakšlūpu, sāka izgludināt paciņu. Bet tai mirklī kalsnais vaigs, uz kura asi izcēlās mutes muskuļi, sāka drudžaini raustīties kā kukaiņa vēderiņš. Viņam bija vajāta upura izskats. Bet kādēļ? No pieredzes es zināju, ka bērns, visneticamākās fantāzijas skubināts, var krist panikā, bet mans sarunu biedrs taču ir pilnīgi nobriedis cilvēks. Kolēģi novērsa no manis acis, slimīgi izjuzdami savu pārākumu. Domādams tieši par to, es ar desmittūkstoš jenu vilinājuma palīdzību gribēju panākt pseidovienlīdzību. Ne vairāk.