KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Piezīmes uz malām. Interesants ir romāns, kurā aprakstīts briesmonis Frankenšteins. Kad bries­monis dauza šķīvjus, tad vainu parasti uzveļ postīša­nas instinktam, ar ko tas apveltīts. Taču īstenībā ir otrādi —■ izskaidrojums atrodams trauku trauslumā. Apzinādamies, ka ir briesmonis, tas vēlējās tikai vienu — apbedīt sevi vientulībā, un tikai upuru trauslums nemitīgi padarīja viņu par slepkavu, tā, lūk, tas bija. Tātad, kamēr pasaulē eksistē tas, pret ko var izturēties varmācīgi — ko var salauzt, sa­plēst, sadedzināt, kam var nolaist asinis, ko var no­žņaugt, — briesmonim neatliek nekas cits kā nepār­traukti izdarīt varmācības. Vispār briesmoņa rīcībā nebija nekā jauna. Pats briesmonis nebija nekas cits kā savu upuru izgudrojums.

Nē, no manas mutes neizlauzās neviena skaņa, bet man šķiet, ka tobrīd es Jau sāku gaudot. Palīdziet! Neska­tieties uz mani tā! Ja jūs arī turpmāk ta skatīsieties uz mani, tad es patiešām kļūšu briesmonis!… Beidzot es ne­izturēju un kā zvērs, kas meklē glābiņu alā, lauzdamies cauri ļaužu jūklim, izmisumā metos uz tuvāko kinoteātri — vietu, kur pārdod tumsu, vienīgo vietu, kur briesmonis var paslēpties. •

Neatceros, kādu filmu demonstrēja. Es ievilkos pašā balkona kaktā un cieši ietinos mākslīgajā tumsā gluži kā kaklautā. Pamazām sāku nomierināties kā kurmis, kas bei­dzot atradis savu alu. Kinoteātris atgādināja garu, bez­galīgu tuneli. Krēsls man šķita kā mežonīgi joņojoša eki­pāža. Šķeldams tumsu, es neatturami traucos uz priekšu. Ja lidošu tādā ātrumā, nekādi cilvēki nespēs mani panākt. Es padrāžos viņiem garām, un viņi sastingst par mario­netēm. Es būšu pirmais Mūžīgās Nakts valstībā. Es izslu­dināšu sevi par tās valsts imperatoru, kur nav nekā, izņe­mot zvaigžņu gaismu, spīguļus un rasu … Itin kā slepus baudīdams saldu augli, es iegrimu sapņos, kas līdzinājās bērnu ķeburiem. Un nevajag izsmiet mani tādēļ, ka šīs tumsas bija tikai mazs stūrītis. Ja domā kosmiskā mērogā, tad tumsa ir svarīgākā substance, kas aizņem Visuma lie­lāko daļu…

Pēkšņi krēslos manā priekšā sākās kaut kāda neda­biska rosīšanās. Tumsā bija dzirdami sēcoši, apslāpēti sievietes smiekli. «Cst,» vīrietis viņu apsauca, un kustība mitējās. Skatītāji sēdēja reti, tas notika tajā brīdī, kad mūzika pilnā sparā, cik vien tai bija jaudas, dārdināja zāli, un tāpēc neviens, izņemot mani, droši vien nepievērsa viņiem uzmanību. Kaut arī tas neattiecās uz mani, es at­vieglots nopūtos. Tomēr joprojām cieši lūkojos uz to pusi, nespēdams atraut acis. Ekrāns kļuva gaišāks, un skaidri iznira divu cilvēku apveidi. Sieviete izlika pār baltā pū­kainā mēteļa apkakli matus, kas bija apgriezti kā meite­nei; pie viņas pleca bija piekļāvusies vīrieša galva. Tur­klāt viņi abi līdz pusei bija ietinušies vīrieša melnajā mē­telī. Kas notika zem tā?

Sevišķi dūrās acīs sievietes baltais pakausis. Šis bal­tais plankumiņš Šķita te iegrimstam tikpat balta mēteļa apkaklē, te atkal iznirstam. Varbūt sieviete patiesībā kus­tējās augšup un lejup, bet varbūt tieši pretēji, — manas acis nekādi vairs neatrada fokusu, un viss tajās ņirbēja. Taču par vīrieti es nepavisam nebiju pārliecināts. Viņa galvas stāvoklis bija tāds, it kā viņš kaut ko aplūkotu uz sievietes krūtīm … Kreisā roka, ar ko viņš skāra sievieti, varēja gan noglāstīt viņas sānu, gan aizkļūt līdz mugurai un zemāk… Brīvā labā roka bija ietikusi kaut kur iekš­pusē, un tai bija pilnīga iespēja darīt visu, ko tā vēlējās. Es ieurbos acīm viņa labajā plecā — aiz sasprindzinājuma pat asaras sariesās. Bet manā priekšā bija ar melnu tušu uz melna dēja zīmēta aina. Un, ja man šķita, ka plecs dre­binās, tad tāpēc, ka man gribējās, lai tā būtu, un, ja man šķita, ka tas kustas ritmiski, tad tikai tāpēc, ka es to vē­lējos. Galu galā es pats aizrāvos ar paša aizrautību.

Negaidot sieviete skaļi iesmējās. Es nodrebēju, it kā man būtu iesists, — nez kāpēc likās, ka esmu šo pēkšņo smieklu vaininieks. īstenībā nesmējās vis viņa, bet dina­miskais skaļrunis aiz ekrāna. Un, it kā piebalsojot viņai, uz ekrana arī sāka kūsāt iekāre.

Visu ekrānu aizņēma balts sievietes kakls. Tas ener­ģiski locījās no vienas puses uz otru, itin kā ciestu un sū­dzētos, bet pēc tam pakāpeniski sāka slīdēt lejup, un tā vietā uz ekrāna parādījās lūpas, kas atgādināja tikko iz­vārītus cīsiņus, un šīs lūpas izstiepās kaut kādā neiedomā­jamā smaidā, kas ievērojami pārspēja visus tam noteiktos izmērus. Pēc tam nāsis — kā caurumi gumijas caurulē… Aiz tām plakstiņi, tik cieši sakļauti, ka pilnīgi pazuduši krunciņās… Un, beidzot, smiekli, kas drīzāk atgādināja izbiedētu meža putnu spārnu plīkšķus …

Man kļuva neomulīgi. Vai tiešām nepieciešams seju demonstrēt tādā veidā? Kino no paša sākuma ir likusies tāda izrāde, kas iespējama tikai tumsā. Un man šķiet tā: ja jau tiem, kas skatās, nav sejas, tad arī tam, uz ko ska­tās, seja nav vajadzīga…

Bet nekad neatradīsies neviens aktieris, kas būtu ar mieru noņemt seju, kaut gan drēbes viņš gatavs noģērbt, cik tik patīk. Turklāt viņš ir absolūti pārliecināts, ka viss viņa tēlojums sakoncentrēts ap seju. Vai tā nav tā pati krāpšana: pievilināt skatītāju ar tumsu un sarīkot viņam tādas lamatas… Vai arī tā: slepus noskatīties kauns; bet vai var sacīt, ka tad viss ir kārtībā, ja tikai izliekas, ka noskatās? Apvaldiet nepieklājīgo uzpūtību un svētulību! (Vai tas ir smieklīgi, ka šādu pašpārliecību izsaka kroplis, kas zaudējis seju? Bet labāk par visiem taču gaismu sa­prot nevis elektriķis, nevis mākslinieks, nevis fotogrāfs, bet aklais, kas zaudējis redzi, būdams pieaudzis. Kā pār­pilnībā ir pārpilnības gudrība, tā arī nabadzībā ir naba­dzības gudrība.)

Gluži kā griezdamies pēc palīdzības, es no jauna pa­raudzījos uz šo pāri. Patlaban viņi abi sēdēja pavisam rāmi. Kas tur īsti bija? Varbūt arī versmojošā iekāre nav nekas vairāk kā manas fantāzijas auglis? Caur apsēju spraugām gluži kā tārpi izlīda lipīgu sviedru strūkliņas. Laikam jau ne tikai tādēļ vien, ka baterijas bija pārāk karstas. Kaut kas līdzīgs sinepēm bija iekļuvis katrā porā, apsvilinot visu ķermeni. (Krāpšana bija nevis tumsa, bet, lai arī cik dīvaini tas būtu, mana paša seja.) Ja šajā se­kundē zālē negaidot iedegtos gaisma, tad neviens cits kā es, kas nelūgts ielauzies šeit, būtu pazemots un mani iz­smietu skatītāji…

Sakopojis visu savu vīrišķību, es izšķīros beidzot iziet uz ielas. Bet tomēr nevaru teikt, ka patvēruma meklēšana būtu izrādījusies neauglīga. Es sajutu, ka mans izaicinā­jums ir daudz spēcīgāks nekā agrāk, — citiem vārdiem, kaut šajā ziņā es atjaunoju savus sakarus ar cilvēkiem.

Tuvojās pusdienlaiks. Pa ielu gar staciju bezgalīgā straumē plūda ļaudis, kā tas mēdz būt dzīvā ielā atpūtas dienā. Es saplūdu ar šo straumi un, izjuzdams skatienus, kas lipa man klāt kā uzbāzīgas mušas, tomēr bezmērķīgi klaiņāju vēl apmēram kādu stundu. Uzskata, ka staigāša­nai piemīt noteikts psihisks efekts. Ņemsim, piemēram, karaspēka daļu maršējot. Kolonna var virzīties divās vai četrās rindās, un kareivim, lai ieturētu ierindu, nepiecie­šams vienīgi divas kājas. Manuprāt, vienlaikus ar drūma tukšuma sajūtu, sejas un sirds zaudējumu šajā bezgalī­gajā marša ritmā ietverts arī bezjūtīgs miers. Bez tam vēl nav nemaz reti gadījumi, kad ilga marša laikā cilvēki iz­jūt seksuālu kairinājumu.