KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Bet, ja jau krāsa tik svarīga, tad, izdarot galīgo mas­kas izveidi, sevišķa uzmanība jāveltī krāsošanai. Maigi glāstīdams antimona atveidojumu, kas vēl bija saglabā­jis siltuma paliekas, gluži kā aklais, kurš priecājas par jebkuru sajūtu, es skaudri izjutu, cik ērkšķains ir ceļš uz maskas izgatavošanu, kad viena darba nobeigums tūlīt pārvēršas par jaunu grūtību. Patiešām — es biju iecerē­jis drosmīgu izaicinājumu. Ja runā par veiktā darba ap­jomu un izšķiesto laiku, tad man vajadzētu būt tikušam jau ļoti tālu, bet bija jāpadomā arī par to, ka līdz šim brī­dim es vēl nemaz nebiju ķēries pie galvenā — prototipa izvēles. Tam pievienojās jauna grūtība — krāsa. Vai pie­nāks mirklis, kad es varēšu realizēt savu sapni — sākt jaunu dzīvi cita cilvēka veidolā? …

Zināms, bija ne tikai sliktas zīmes vien. Domās maldī­damies starp metāla tārpu krokām, es domāju, cik aplama nozīme ir sejai: dažu milimetru biezu paresninājumu dēļ cilvēkam jācieš vajāšana kā kraupainam klaidoņa sunim; un pēkšņi it kā migla nokrita no acīm — es atklāju vājo vietu savam galvenajam ienaidniekam.

Šie metāla tārpi paši par sevi var eksistēt tikai kā negatīvs maskas iekšpuses darināšanai. Citiem vārdiem — negatīva eksistence, ko var nosegt un iznīcināt ar maskas palīdzību. Bet vai tikai tā? Jā, negatīva eksistence — par to nav jāšaubās. Bet, ja to neliek pamatā, nevar eksistēt arī maska, kurai tā jāiznīcina. Tātad metāla pamatne — tas ir mērķis, kas maskai jāiznīcina, un tajā pašā laikā — izejas punkts maskas radīšanai.

Iedomāsimies problēmu mazliet konkrētāk. Piemēram, ja runā par acīm — atliek tikai tās izmantot, nemainot ne stāvokli, ne formu, ne lielumu. Bet, pieņemsim, esmu uz­drīkstējies un jau dzīros pārveidot arī tās, vai tādā gadī­jumā vajadzētu izvelvēt tikai pieri virs tām, nosakot par robežu to izvietojumu, vai, gluži otrādi, izvirzīt uz priekšu tikai sejas daļu zem tām un, ja ne vienu, ne otru, — varbūt iztaisīt izvelbtas acis un spēcīgi uz priekšu izvirzītu seju? Iespējami tikai šie varianti. To pašu var teikt par degunu vai muti. Tad v sejas tipa izvēle vairs ne­liksies tik neskaidra. Ierobežojums? Varbūt arī ierobežo­jums. Bet, manuprāt, tas ir daudz labāk nekā lēta, ātri pārejoša brīvība. Katrā ziņā tā man norādīja mērķi, kas man jāsasniedz. Un, pat ja es iešu ar līkumu pa maldu un kļūdu ceļu, sākumā vislabāk mēģināt pa īstam izveidot seju un, pielāgojot to oriģinālam, izpētīt, kāds tips ir iespē­jams. Šis ceļš man bija vispiemērotākais. (Nevis zināt­nieks, bet tikai tehniķis — tā par mani atsaucas kolēģi, un varbūt viņiem pa daļai ir taisnība.)

Pieliekot pirkstu pie metāla pamatnes dažādām daļām, aizsedzot to ar abām rokām, apēnojot to, pats nemanot, es nodevos sapņiem. Tā taču tomēr ir smalka lieta … Pie­tiek pieskarties ar pirkstu — un, lūk, jau cits cilvēks, ne­vis brālis vai brālēns… Ja pieliksi plaukstu — pavisam cits, nepazīstams… Kopš tā laika, kad es sāku maskas gatavošanu, laikam gan pirmo reizi man bija tāds možs, rosīgs noskaņojums.

…Jā, var droši teikt: tas, ko es izjutu tonakt, bija ļoti svarīga virsotne visā manā darbā. Tā nemaz nebija tik stāva, nebija arī majestātiski augsta, bet toties, man šķiet, tā bija svarīgs reljefa punkts, kas piešķīra noteiktu virzienu ūdeņiem, kuri izplūda no avota, tai vispār bija pietiekami daudz spēka, lai norādītu ceļu straumei. Un tas ir tāpēc, ka kopš tā momenta starp sejas izvēles kritērija problēmu un plāna tehniskās īstenošanas problēmu, kuras līdz šim laikam stiepās kā divas paralēlas līnijas, patie­šām aizvijās kaut kas līdzīgs tikko nospraustam kanālam. Sejas atveidojums no antimona, kaut arī nedeva nekā­das perspektīvas, meklējot maskas izgatavošanas metodi, uzmundrināja mani, iedvesa pārliecību, ka ar konkrētu darbu diendienā manas iespējas aizvien vairāk paplašinā­sies.

Nolēmu jau nākamajā rītā nopirkt mālus un sākt prak­tizēties sejas modelēšanā. Man nebija skaidra mērķa, un es virzījos uz to taustīdamies. Pārbaudīdams pēc mīmikas muskulatūras anatomiskā atlasa, es liku citu uz citas plā­nas māla kārtas. Tas ir traģiski sasprindzināts darbs, it kā tu piedalītos cilvēka dzimšanas iekšējā procesā, it kā izvēles kritērijs, ko vispār gan nevar uztvert, sāktu sa­stingt gluži kā atdziestošs želatīns, — ar tādām jūtām es pakāpeniski piešķīru formu mīkstajam materiālam. Ir ģe­niāli slepenpolicisti, kuri atrod noziedznieku, krēslā sēdē­dami, un ir parasti slepenpolicisti, kuri, kājas nežēlodami, dzenas pakaļ pierādījumiem. Man arī visvairāk patīk rī­koties, strādāt ar rokām.

Tieši šajā laikā es no jauna sāku izjust interesi par Anri Blana grāmatu «Seja», par ko es jau minēju. Kad tā pirmo reizi man gadījās rokās, es uztvēru tajā sniegto analīzi par rūpīgu klasifikāciju, kas tā patīk zinātniekiem, un pat aizkaitināts nodomāju: nu ko gan visi šie prāto­jumi var dot man, cilvēkam, ko nodarbina konkrēts jautā-i jums. Bet, kad es vārda burtiskā nozīmē taustīdamies tu­vojos sejas radīšanas problēmai, tad beidzot atklāju, ka Blana formu teorija ietver sevī kaut ko lielāku nekā to, ko var atrast parastā rokasgrāmatā. Tikpat atšķirīgas šķitīs pazīstamas vietas karte un svešas zemes karte.

Vispārējos vilcienos Blana klasifikācija izskatās šādi.

Vispirms tiek uzzīmēts liels riņķis, kura centrs ir de­guns, bet rādiuss — attālums no degungala līdz zoda apakšdaļai. Pēc tam tiek uzzīmēts mazs riņķis, kura rā­diuss — attālums starp degunu un lūpām. Atkarībā no šo riņķu attiecības sejas iedala divos tipos: ar lejup pārvie­totu centru un ar augšup pārvietotu centru. Un tie savu­kārt dalās vājās un tuklās sejās. Tādējādi pavisam eksistē četri seju tipi:

1. Centrs pārvietots lejup, vāja — uz pieres, vaigiem un zoda spēcīgi muskuļu puni.

2. Centrs pārvietots lejup, tukla — uz pieres, vaigiem un zoda mīksti tauku slāņi.

3. Centrs pārvietots augšup, vāja — pie deguna smaila seja.

4. Centrs pārvietots augšup, tukla — pie deguna seja viegli izliekta uz priekšu.

Ar tiem, protams, nav aptverti visi seju tipi. Šie četri stumbri bezgalīgi sazarojas atkarībā no vairāku cits citu izslēdzošu svarīgu elementu sintēzes, zināmu daļu uzsvē­ruma un detaļu notušējuma. Taču man nebija vajadzības iedziļināties sīkumos. Un, tā kā es uzliku kārtu pēc kār­tas, sākot ar apakšējo, tad varēja to visu neņemt vērā. Vissvarīgākais — neaizmirst galveno, un tālāk lai iet kā iedams.

Ja aplūkojam minētos četrus pamattipus psihomorfo- loģijas gaismā, tad rodas tāds secinājums: pirmie divi — tie ir introversu, uz savu iekšējo pasauli koncentrētu cil­vēku tipi, un divi pēdējie — ekstraversu, uz apkārtējiem notikumiem koncentrētu cilvēku tipi. Tipi ar nepāra nu­muru ir naidīgi vai katrā ziņā pretojas apkārtējai pasau­lei. Turpretī tipiem ar pāra numuriem piemīt tendence sa­mierināties ar to vai pat dzīvot saskaņā ar to. Apvienojot šos divus klasifikācijas veidus, var noteikt katra tipa spe­cifiskās īpatnības.

Bet, ja klasifikācijas metodei pievieno šī paša Blana ideju par mīmikas koeficientu, tad problēma kļūst vēl vien­gabalaināka. Mīmikas koeficients — tas kvantitatīvi no­saka ietekmi, ko pauž sejas izteiksme katrā no deviņpa­

dsmit punktiem, kas novietoti pēc kustīguma pakāpes un izvēlēti no pāri par trīsdesmit mīmikas muskuļiem. Ļoti interesanta ir arī metode, ar kādu izdarīts aprēķins. Se­cīgi nofotografējis apmēram divpadsmit tūkstošus prieka un skumju izteiksmes gadījumus un ar projicēšanas me­todi sadalījis tos uz horizontāles kā topogrāfisku karti, Blans noteica katra punkta kustīguma vidējo lielumu. Blana izdarītie secinājumi vispārējos vilcienos ir šādi: mīmikas koeficienta blīvums sevišķi liels ir trīsstūrī, ko ierobežo deguna gals un lūpu kaktiņi. Pēc tam tas pakā­peniski pazeminās šādā secībā: sejas daļa starp muti un vaigu kauliem, daļa zem acīm un, beidzot, virsdegune. Vis­zemākais koeficients ir pierei. Tātad mīmikas funkcija kon­centrējas sejas apakšdaļā, visvairāk ap lūpām.