KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

— Tātad ķersimies pie galvenā! — Piesardzīgi, bet tajā pašā laikā tīši skarbiem vārdiem sāku zondēšanu. — Tad nu tā, es nodomāju, vai jūs neatdosiet man savu seju …

Atbildes vietā viņš drūmi palūkojās manī un sparīgi uzrāva sērkociņu. Sērkociņa galiņš nolūza, un degošā gal­viņa uzkrita uz galda. Viņš steigšus to apdzēsa, ar knipi nosvieda uz grīdas un, pikti nokrekstējies, aizdedzināja jaunu. Tā jau es biju gaidījis. Tas viss norisinājās dažās sekundēs, bet šajos mirkļos viņš pilnīgi koncentrējās, sa­springa, lai iedziļinātos vārdu «atdot seju» jēgā.

Paskaidrojumu varēja būt, cik vien tīk. Sākot ar tā­diem plaši pazīstamiem kā slepkavība, šantāža, afēra, kad grib pārmainīt savu izskatu, un beidzot jau ar pavisam fantastiskiem gadījumiem, kad patiešām nodarbojas ar seju pirkšanu un pārdošanu… Jā, noprast nemaz nav viegli. Ja viņam palikušas spējas mierīgi apsvērt, viņam tūlīt jāatceras desmittūkstoš jenas — tas ir pavisam skaidrs noteikums. Ir zināms, cik var nopirkt par desmit­tūkstoš jenām. Bet vai visprātīgākais nebūtu bijis, nemo- kot sevi ar minējumiem, tieši noprasīt, kas man ir pa­domā? Nebija nekādu šaubu, ka viņu nomāca manas sai­tes un viņš atradās neērtā stāvoklī kā cilvēks, kuram

sapnī uzmācas ar nez kādu neticamu sofistiku. Vispār es laikam nebiju kļūdījies, izlemdams nākt uz restorānu. Un visvairāk man patika tas, ka viņš, itin kā uzdūries drāšu aizžogojumam, interesējās ne tik daudz par to, kas atra­dās zem saitēm, cik par pašām saitēm.

Kādā mirklī — it kā slavens burvju mākslinieks būtu pavicinājis lakatiņu — manī notika satriecoša pārvērtība. Kā no neredzamas gaisa bedres piepeši izlido sikspārnis, tā arī es pēkšņi kļuvu varmāka, kas spējīgs iecirst sarunu biedra kaklā uztrītus ilkņus.

— Ko nu par to. Kaut arī es runāju par seju, taču tā ir tikai āda. Gribu aizvietot saites …

Vīrieša seja apmācās vēl vairāk, šķita, ka viņš aizrā­vies ar smēķēšanu — tik cītīgi viņš savilka lūpas, — mūsu lietu viņš it kā bija pavisam aizmirsis. Sākumā es biju domājis īsi pastāstīt par patieso stāvokli, lai novērstu viņa iebildumus, bet patlaban tas vairs nebija nepieciešams. Zem apsējiem es nevilšus izmocīju nevienam neredzamu rūgtu smaidu. Izgāzt dusmas — labākais veids saglabāt veselību.

— Nē, nē, neuztraucieties! Es negrasos noplēst jums ādu. Vienīgais, kas man vajadzīgs, — tas ir ādas virsmas zīmējums. Krunkas, poras, ādas līnijas… Vispār man vajadzīgs, lai jūs ļautu man pārnest uz formu visu, kas dod iespēju sajust ādu.

— Ak forma …

Vīrietis atviegloti uzelpoja, sasprindzinājums atslāba, viņam sakustējās ādamābols, un viņš vairākkārt pamāja ar galvu, taču viņa bažas pavisam vēl tomēr neizklīda. Bija skaidrs, kas viņu uztrauc. Ko es taisos pastrādāt, uz­licis tieši tādu pašu seju kā viņam, — lūk, tas satrauca vīrieti. Es it nemaz necentos tūlīt izkliedēt viņa šaubas, bet visu laiku, kamēr notiesāju atnesto ēdienu, sarunāju visādas rupjības, tikai pastiprinot viņa šaubas. Personiski pret viņu es neizjutu naidu. Droši vien vēlējos viņam at­riebties par to, ka man jāvienojas ar viņu par seju.

Zināms, ja tikai mani nemocītu šie tārpi, tad apsējiem arī bija savs jaukums, un izmest tos nemaz nebija tik viegli. Es uzskatu, piemēram, ka visskaidrāk sejas īstā jēga atklājas tad, kad tā slēpta zem apsējiem, — maskas efekts. Maska — tā ir ļauna spēle, kurā tas, ko gaidi no sejas, un tas, ko redzi, mainās vietām. Vispār to var

uzskatīt par vienu no paņēmieniem, kā paslēpties no cilvē­kiem, — izdzēšot seju, izdzēš arī dvēseli. Droši vien tieši tapec senos laikos bendes, mūki atkritēji, inkvizitori, pries­teri, slepenu ordeņu garīdznieki un, visbeidzot, laupītāji nevarēja iztikt bez maskas, tā viņiem bija pilnīgi nepie­ciešama. Maskai bija ne tikai negatīva nozīme — vien­kārši slēpt seju, bet, bez šaubām, vēl lielākā mērā pozitīvs mērķis — noslēpjot cilvēka izskatu, saraut sakarus starp seju un sirdi, atbrīvot viņu no garīgām saitēm, kas saista ar cilvēkiem. Ņemsim daudz vienkāršāku piemēru — švīta psiholoģiju, jo tam patīk dižoties melnās brillēs pat tad, kad tās nav nepieciešamas. Bet, ja atbrīvo sevi no vi­sām garīgajām saitēm un iegūst neierobežotu brīvību, tad viegli kļūt arī neierobežoti cietsirdīgam.

Būtībā man jau bija nācies pārdomāt par apsēju iz­mantošanu kā masku. Jā… Pirmoreiz tas notika vēl pirms tā gadījuma ar Kleja zīmējumu. Es ar lepnumu pie­līdzināju sevi neredzamajam cilvēkam, kurš redz visus, bet pats paliek citiem apslēpts. Otru reizi — kad es biju vizītē pie K. kunga, kas izgatavo mākslīgos orgānus. K. visādi uzsvēra maskas narkotisko raksturu un nopietni brīdināja mani, ka beigu beigās es pārvērtīšos par narko­mānu, kas nevar iedomāties dzīvi bez saitēm. Tātad var uzskatīt, ka patlaban tas notika trešo reizi… Bija pagā­jis jau vairāk nekā pusgads — vai iespējams, ka es mīņā­jos uz vietas? Nē, tomēr ir starpība. Sākumā bija parasta plātīšanās, pēc tam es saņēmu brīdinājumu no sveša cil­vēka, un, visbeidzot, patlaban es pirmo reizi pa īstam iz­baudīju slēpto jaukumu būt cilvēkam maskā. Manas do­mas kustējās it kā pa spirāli. Tiesa, es sirds dziļumos mazliet šaubījos: kādā virzienā iet šī kustība — pa spirāli augšup vai, tieši pretēji, lejup? …

Tātad, joprojām juzdamies kā varmāka, es izvilināju vīrieti laukā no universālveikala, samaksāju par numuru tuvākajā viesnīcā un pēc divām stundām tādā pašā veidā, kā es toreiz izgatavoju sava tārpu mājokļa atveidojumu, ieguvu šī cilvēka sejas ādas nospiedumu. Vērodams, kā vīrietis, pabeidzis darbu, iebāza kabatā desmittūkstoš jenu banknoti un gāja, gandrīz vai skrēja uz durvīm, es iz­jutu pretīgu vientulību, itin kā spēki būtu atstājuši manu miesu. Ja darījums ar īsto seju būs veltīgs, tad laikam tik­pat veltīgs būs arī darījums ar seju, ko slēpj maska.

Postskripts. Nē, šis spriedums Ir aplams. Droši vien šādas jūtas izraisīja tas, ka, pēc manām do­mām, pārmaiņas, kas norisināsies manā dvēselē, kad maska būs pabeigta, ļoti līdzīgas visiem gadījumiem, kad uzliek melno masku, lai slēptos no cilvēkiem… Un nav nekāds brīnums, ka es sajutu uztraukumu, jo es taču attālinos no ilgotā mērķa — atjaunot ta­ciņu, kas saista mani ar cilvēkiem. Tiesa, pašā šajā analoģijā bija zināma nekonsekvence. Uzskatīt at­veidojumu, kas nav mana paša seja, par tumšo masku — nozīmē baltu nosaukt par melnu. Ja sejas atveidojums paplašina taciņu, tad tumšā maska to sarauj — tie ir drīzāk antipodi. Citādi es pats ar savu tieksmi aizbēgt no tumšās maskas un atrast masku — sejas atveidotāju atradīšos idiotiskā stā­voklī.

Un vēl kas. Nupat es nodomāju: maska — sejas atveidotāja vajadzīga upurim, bet tumšā maska — gluži otrādi — varmākam. Pareizi?

Kā redzi, es apmainīju veco burtnīcu ar jaunu, bet manā darbā nekādas sevišķas pārmaiņas nav notikušas. Patiešām, iekams es varēju sākt jaunu lappusi, pagāja vairākas nedēļas bez kādiem notikumiem, itin kā es būtu nokļuvis sastinguma punktā. Vairākas neizteiksmīgas ne­dēļas bez acīm, bez deguna, bez mutes, līdzīgas manai ap­sēju maskai. Bet kaut kas tomēr notika: es palaidu garām iespēju patentēt kādu manu darbu, kas ļautu man palie­lināt'savu kapitālu, un bez tam laboratorijas jaunie darbi­nieki negaidot mani nopietni kritizēja par šīgada budžetu. Ja runā par patentējamo darbu, tad tas bija vēl ļoti tālu no praktiskas izmantošanas un pārāk speciāls, un tāpēc par šo jautājumu nebija vērts prātot. Bet, lūk, budžets… Kaut arī tas nebija tieši saistīts ar maniem plāniem par masku… Bet darbs ir darbs, un man bija viss jāpārdomā, kā nākas. Kad mani kolēģi sāka runāt par budžetu, es sa­pratu, ka viņi to uzskata par taktisku gājienu no manas puses. Patiešām, aktīvi atbalstot jaunāko līdzstrādnieku grupas vēlēšanos, cs agrāk biju piekritis speciāla sektora organizēšanai, bet, kad bija jāsastāda budžets, iznāca tā, ka es atkāpos no saviem vārdiem. Protams, tā nebija ne intriga, ne skaudība, ne ļauns nodoms, ne arī kādi citi — agrāk izdomāti manevri, kaut arī viņi tā nosauca manu rīcību. Man nav ko sevišķi lepoties — es vienkārši biju par to aizmirsis. Ja mani apvainos par nepietiekami no­pietnu attieksmi pret darbu, man šķiet, ka man padevīgi jāpieņem šis apvainojums. Agrāk es to gandrīz neapzinā­jos, bet pēc viņu vārdiem ļoti asi izjutu, ka kopš zināma laika esmu sācis zaudēt interesi par darbu. Lai gan nav pārāk patīkami to atzīt, — bet vai šeit neizpaudās tārpu mudžekļa ietekme? Ja nepiemin dažus sirdsapziņas pār­metumus, tad, atklāti sakot, viņu protests uzmundrināja mani. Ar mani taču apgājās kā ar līdzīgu — nebija māk­sloto smaidu, ar kuriem agrāk saņēma kropli…